Laimīgi ir tie, kuru ģimene vai ēšanas draugi ēd, piemēram, vēl arvien lētās lašu galvas. Tās var tikai izvārīt lauru lapās, dillēs un melnajos piparos un jautri skrubināt nost. Visas detaļas tai galvā labu labās. Ne velti holandieši, kaut ko augstu novērtēdami, saka: tas ir laša deguns, tātad pats, pats, pats brīnišķīgākais. Singapūras "mazajā Indijā" mielojoties ar izslavēto vietējo zivsgalvas kariju, manīju riebumu garāmejošo ķīniešu skatienos, lai gan viņi, ne mirkli nenovaibstoties, bauda praktiski visus iespējamos subproduktus, tikai citādi sagatavotus un pasniegtus. Ēdot vistu, Eiropā liela daļa ēdēju uz šķīvja atstāj pašu astesgalu jeb dibengalu - esot par treknu. Brunejas galvaspilsētas ēdienu nakts tirgū kā sevišķu, īpaši iemīļotu vietējo našķi es nopirku vistu dibentiņus, virknē uz iesmiem savērtus un grilētus. Subproduktus augstu novērtē franču, itāļu un daudzās Āzijas virtuvēs, mēs arī tos plaši un garšīgi lietojam, taču no tiem bīstas Ziemeļamerikā un Austrālijā.
Labi, ja zivsgalvas vai vistu dibenu ēdēji ar neēdējiem nestrīdas. Sliktāk, ja ļaudīm nav jēgas, ko viņi patiesībā ēd. Puse pasaules ēd lopu zarnas - desās. Desās iemaļ arī plaušas, sirdis, kuņģus. Paprasiet, un ļaudis noliegs, ka lieto ko īpašu. Viņi pat nenojauš, ka patērē subproduktus. Un šur, tur ēdienu nosaukumi tīšām tiek mainīti, lai ēdēji tiešām neparko nenojaustu, ko ēd. Pagājušonedēļ tepat Rīgas restorānā mana Beļģijas draudzene Annelīze dedzīgi izvēlējās ēdienkartes angliskajā variantā ierakstītās Klinšu kalnu austeres, kuras tajā pašā ēdienkartē latviski gan atklāti nosauktas par buļļa pautiem. Tā ir tāda amerikāņu tradīcija, pautus viņi var nosaukt vēl arī par prēriju austerēm un īsto austeru cienītājiem tādējādi sagādāt rūgtu pārsteigumu. Gardu muti abas apēdām lieliskā krējuma mērcē iesautēto ēdienu. Tas bija ierindots starp karstajām uzkodām, un tātad tam bija mazuma piegarša.
Protams, ir parastāki un neparastāki subprodukti. Pat bērni pazīst aknu pastēti, taču tikai dažās tautās daži mīļotāji atrodas dzīvnieku dziedzeriem (Francijā pasniedz sviestā ceptus teļa dziedzerus ar skābeņu biezeni), liesai (Sicīlijā pārdod sviestmaizes ar liellopu liesu, uzsildītu sūkalu sieru rikotu un cieto kačiovallo sieru) vai acīm (vēl padomju laikos dzirdēti stāsti par īpaši sirsnīgiem Vidusāzijas namatēviem, kuri ar saviem pirkstiem mēģinājuši viesim mutē iebāzt ceptu jēra aci: "... un iedomājies, viņš tik stumj man aci, un tā acs tā vien skatās, tā vien skatās uz mani").
Subprodukti dažādo kulinārijas izpausmes. Gaļas zupa ir gaļas zupa, bet kuņģa, zarnu vai vērša astes zupa tomēr ir pilnīgi kas cits. Parasti cits un garšīgs ēdiens. Lai arī ne vienmēr, taču "tā vien skatās, tā vien skatās uz mani".