Liekas, mani nupat izmeta no restorāna. Sēdēju tur kādu stundu vai
varbūt nedaudz ilgāk. Blakus Florences doms. Uz galda kjanti vīna
pudele. Sēdēju, šo to pierakstīju savā bloknotā, cilāju glāzi un
iesmējos, katru reizi uzmetot acis muļķīgajam pītajam grozam, kurā tika
atnests vīns.
Itāļi to sauc par fiasco — grozu, es domāju. Man fiasko asociējas ar ko
citu. Turklāt drīz vien pats kļūšu par fiasko, ja turpināšu tādā pašā
tempā baudīt kjanti. Šī doma mani sasmīdināja, un es laikam iespurdzos
pārāk skaļi. No mugurpuses pietuvojās kāds plecīgs vīrs. "Kungs, gribat
rēķinu?"
"Vai ir kāda problēma?" pārsteigts atbildēju.
Viņš paraudzījās uz galdu. Es paraudzījos uz galdu. Tur tukša vīna pudele, gandrīz tukša glāze un blociņš.
"Esmu žurnālists. Dzeram, rakstām — tāds ir mūsu darbs."
Patiesībā teikuma otru daļu skaļi nepateicu, tikai nodomāju pie sevis.
Vīrietis aizgāja pēc rēķina un pie reizes atnesa arī manu jaku. Tagad
jau stāvu ārpusē un cenšos slēpt savu kaunu no majestātiskā doma. Ir
tuvu pusnaktij.
Starp citu, viņš ir skaists. Florences katedrāles doms jeb Duomo, es
domāju. Renesanses arhitekta Brunelleski izdomas un vēriena lidojums.
Ja paiet nedaudz uz austrumiem, var redzēt, ka pat šajā vēlajā stundā
gana daudz tūristu mēģina iemūžināt doma kristītavas piebūvi. Dažus
kvartālus uz dienvidiem ir lieliska sviestmaižu vieta — neliels caurums
mūrī, kuru rotā uzraksts Antico Noe un pie kura parasti stāv vislēnāk
kustošā rinda pasaulē. Toties sviestmaizes ir labas, it īpaši tās, kas
ar sēnēm.
Drīz jau Sinjoras laukums jeb Piazza della Signoria, kas ir viens no
lieliskākajiem pilsētbūvniecības paraugiem pasaulē — ar samērīgu
renesanses pieminekļu un pārmērīgi dārgu fotokameru bateriju sajaukumu.
Ir vērts te atnākt arī ap pussnakti, kad laukums ir gandrīz tukšs un
mēnesgaismu atstaro Floreces valdnieka Kosimo de Mediči zirgs.
Vai zināt, kur ir Galileja skulptūra? — gribas jautāt mākslinieka
Čellīni darinātajam Persijam, kurš rokā tur nocirsto medūzas galvu.
"Non lo so," viņš strupi atbild. Nezinot vis.
Varbūt to zina Mikelandželo Dāvida statuja, kuru ielenkušas restaurētāju sastatnes.
"Mmm," viņš noraidoši nogroza galvu.
Neviena no laukuma izcilākajām statujām nezina, kur ir Galilejs.
Florencē ir Galileja vārdā nosaukta viesnīca, Galileja cepumi, pat
Galileja metāla kalumi. Bet kur ir pats Galilejs, kas pirms 400 gadiem
izgudroja teleskopu?
"Patiesībā es to nemaz neizdomāju," beidzot atbild viņš pats, paslēpies
nelielā nišā vienā no Ufici galerijas sāniem. Ir noprotams, ka tēlnieks
centies atainot leģendāro vīru kā mūžīgo domātāju — viņa rokas
sastingušas žestā, kas grib kaut ko pateikt, acis raugās kaut kur
tālumā.
Tā, protams, nav patīkama atbilde — braukt pie viņa ciemos tik tālu,
lai uzzinātu, ka teleskops tika izgudrots 1608., nevis 1609.gadā. Un ka
patiesībā gudrinieks bija kāds holandietis, nevis itālis. Jeb varbūt
visa tā teleskopa izgudrošana ir daudz sarežģītāka lieta, nekā mums
šķiet.
Gar Arno upi
Pastaigāsim pa Arno upes krastu un izvēdināsim galvu, labi?
Otrā krastā ir kalns, bet aiz tā vēl viens, kuru no šejienes nemaz
nevar redzēt. Tur ir villa, kurā Galilejs pavadīja sava mūža pēdējos
gadus. Mājas arestā viņu ieslodzīja katoļu baznīca, kura nemaz nebija
sajūsmā par lietām, ko izskaidrot palīdzēja teleskops. Pa kreisi ir
Trattoria da Benvenuto, kurā pasniedz lielisku bistecca fiorentina
satiku. Šobrīd no tā izgājušas angliski runājošas un acīmredzami
iereibušas meitenes, kuras zvana mammām, lai pateiktu, ka uzvedas labi,
bet pēc tam sēžas uz Vespa skūteriem un iekrampējas puišos, ar kuriem
nupat iepazinušās.
Vēl pie Arno ir Zinātnes vēstures muzejs. Dažus šis sausais nosaukums
var atbaidīt, taču, redzot ar Galileju saistīto kiču, domas var
mainīties. It īpaši stikla kupols, kurā ievietots astronoma labās rokas
vidējais pirksts. Šobrīd no tā palikuši tikai kauli un cīpslas, taču
simbolisms ir nepāprotams — izstieptais pirksts, iespējams, parāda, ko
Galilejs domāja par katoļu baznīcu.
Šogad muzejā apskatāmas vairākas jubilejas gadam veltītas izstādes,
taču arī pastāvīgajā ekspozīcijā ir misiņa un stikla brīnumrīks, ar
kuru astronoms Džovanni Donati novēroja saules aptumsumu 1860.gadā, kā
arī vairāki pirmie teleskopi, kas gatavoti no misiņa un koka.
Savukārt pagrabstāvā glabājas divi cilindri, kuri sagādāja lielākas
nepatikšanas slavenajam izgudrotājam. Viens no tiem ir nedaudz garāks
par metru, otrs — nedaudz īsāks. Abi nav resnāki par desmit
centimetriem. Lēcas ir iestiprinātas caurulēs, kas darinātas no koka un
ādas un spēj palielināt objektu ne vairāk kā 21 reizi. Taču te nu tie
ir — teleskopi, kas palīdzēja Galilejam saskatīt Jupitera pavadoņus un
pierādīja, ka Zeme nav Visuma centrs. Saniknotā katoļu baznīca pētnieku
par to ieslodzīja villā.
Maurīcijs un Egīdijs
Itāļi ir jau samierinājušies ar faktu, ka Galileja teleskopi nav pirmie
pasaulē, taču uzskata, ka astronoms tik tiešām bija pirmais, kas spēja
izskaidrot to, ko redzēja. To apliecina pirmie saules stari, kas ceļas
pāri Svētā Krusta bazilikas jumtam un citu pēc cita sasilda bruģētā
laukuma akmeņus. Franciskāņu baznīca celta 1294.gadā, un tās jomā
atdusas daudzas slavenas personas — mākslinieks Mikelandželo, filozofs
Makjavelli, komponists Rosīni un citi.
Tagad tur glabājas arī Galileja pīšļi, taču vairāk nekā gadsimtu pēc
astronoma nāves mirstīgās atliekas atradās blakus esošajā kapelā un
gaidīja kristīgu apbedīšanu. Vēl ilgāk Galilejam nācās gaidīt Romas
pāvesta lēmumu par apžēlošanu — Vatikāns viņu reabilitēja tikai
1992.gadā. Tagad viņš dus dižā marmora mauzolejā tieši iepretim
Mikelandželo. Te laikam iederas teiciens — labs nāk ar gaidīšanu.
Ponte Vecchio dienvidu galā noķeru taksi, un dodamies augšup par Viale
del Poggio Imperiale ielu, kas lēni, bet graciozi izlokās virs
pilsētas. Pie villas, kas pārveidota par meiteņu skolu, pagriežamies pa
kreisi, izbraucam cauri vārtiem un nonākam uz privāta ceļa, gar kuru
rindojas kalnu kļavu gatve. Drīz sasniedzam Osservatorio Astrofisico,
no kuras jumta paveras fantastisks skats uz Florenci.
Ko vēl var redzēt? Divus vecus itāļu kungus, kuri ciena Galileju nevis
par to, ka viņš bija vai nu pirmais, vai otrais, kas izdomāja
teleskopu, bet gan par to, ka izskaidroja, ko ar tiem redz.
"Daudzi cilvēki izdara kaut ko nozīmīgu, bet paši to nemaz nesaprot,"
saka Maurīcijs Landi. "Galilejs saprata, cik nozīmīgs ir tas, ko viņš
atklājis."
Maurīcijam un viņa brālim Egīdijam, kas ir astronomijas profesors
Florences universitātē, observatorijā ir iekārtoti darba kabineti,
kurus izmanto galvenokārt lekcijām. Taču labā laikā var vērot arī
planētas un zvaigznājus.
"Galileja laikos uzskatīja, ka uz debesīm neattiecas laiks," saka
Egīdijs. "Tika uzskatīts, ka uz tām lietām, kas atrodas ārpus Zemes,
fizikas likumi neattiecas." Bet, ak vai, Galilejs pierādīja, ka
attiecas gan. "Ka zvaigznes pašas par sevi ir citas pastāvīgas
pasaules. Šim novērojumam bija nopietnas sekas."
Tas bija sākums, lai Visumu vairs neuzskatītu par piedēkli centram, tas
ir, Zemei. "Lieki teikt, ka katoļu baznīcai šāds atklājums bija
satraucošs," turpina Maurīcijs. "Tāpēc viņu izraidīja trimdā uz
turieni," Egīdijs no jumta norāda uz kaimiņu pakalnu. "Tolaik to
uzskatīja par pietiekami attālu vietu no pilsētas."
Galileja villu no šejienes redzēt nevar, jo to ieskauj koki. Vienalga —
apkaime ir burvīga. Vijīgas kalnu muguras un olīvu birzis. Paga, tas ir
cietums?!
Divi cilindri, kas sagādāja lielas nepatikšanas
Florencē šogad svin 400.gadadienu, kopš Galileo Galilejs ieskatījās teleskopā un apgāza priekšstatu, ka Zeme ir Visuma centrs
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.