Draugi ar ģimenēm par praidu

" Cilvēku tumsonība un naidīgums viņai šķiet sliktākā cilvēces iezīme. Tomēr arī šogad Kristi ies uz praidu, šoreiz jau ar teju gadu veco meitu Gerdu. Sestdien Vērmanē būs arī Kristi draugi un domubiedri Stass, Māris un Anna ar diviem dēliem. Kāpēc viņi to darīs?**Geju izstāde? Nē!** "Es iešu tāpēc, ka man ir divas meitas un nevēlos, lai viņas dzīvo tādā pasaulē, kāda tā ir patlaban. Ar savu klātbūtni paudīšu nostāju," Māris uzskata, ka tikai visi kopā varam radīt tolerantāku sabiedrību. Kamēr vairākums uz notiekošo noraudzīšoties nievājoši, izmaiņas nenotiks. Uz manu norādi, ka Latvijas iedzīvotāji ir gana iecietīgi, tikai viņiem nepatīk ideja par pašu gājienu, Māris atspēko, sakot, ka tikai publisks pasākums aktualizē problēmu un palīdz ar to aprast. Kristi savulaik nav sapratusi: kas tad nu gejus un lesbietes tā diskriminē?! Kas neļauj dzīvot! Pirmoreiz aizejot uz praidu un dzirdot patiesus stāstus, radusies lielāka izpratne. Vēl svaigs piemērs ir tas, ka geju un lesbiešu organizācija šogad ilgstoši meklējusi telpas izstādei. Uzzinot vairāk par izstādes saturu, pieklājīgi atšūti. Un tāda atsacīšana esot regulāra. "Tas ir drausmīgi. Demokrātiskā sabiedrībā vajadzētu iestāties par tiem, kuri ir mazākumā un neaizsargātāki." Par to Kristi stāsta arī savai māsai, vecākiem. Un tieši viņas personīgais viedoklis un izskaidrošana uzrunājot vairāk nekā Mozaīkas oficiālie ziņojumi medijos. Šogad uz praidu kā atbalstītāja ies arī māsa. Varbūt nākamgad ar Kristi būšot jau ap desmit cilvēku, tādējādi izpratnei palielinoties. "Es jūtu, ka, aizejot uz praidu, varu vairāk ietekmēt nekā vēlot par vienu vai otru partiju." Bet ko par to domā mazā Gerda? Ja nu viņai trāpa ar tomātu? Kristi par to iedomājusies, taču diez vai būšot tik ļauni. Turēšoties tālāk no piketētājiem, kuru klātbūtni Kristi vērtē atzinīgi, ja vien viņi izteiktos kulturālāk. "Izteikties vajag. Dažādība un diskusija sabiedrībā ir apsveicama. Tās ir katra tiesības. Vieni ar plakātiem pret gejiem un lesbietēm, citi ar baloniem par viņiem." Pozīvs piemērs "Patīk! Baloni taču!" smej Anna, kad jautāju, vai viņas puikam Maksam Draudzības dienās nebūs garlaicīgi. Maksam šis būs otrais praids. Šoreiz ar mammu Annu un tēti Nikolasu līdzi dosies arī mazais Nikolass. Nikolas uz praidu ies, jo viņam kauns to nedarīt. Gan sevis, gan draugu dēļ. "Es atbalstīšu gan līdzīgi domājošos, gan minoritātes. Savējos," — tā Nikolas, kuru šokē, ka tik civilizētā valstī kā Latvija cilvēki ir tik agresīvi, ka pērn bija gatavi rāpties pār Vērmanes dārza žogu un klupt virsū kā zvēri. Policisti gan esot strādājuši godam. Stass uz praidu ies pirmoreiz. Iepriekšējos gadus šaubījies, jo nebija noformulējis savu attieksmi. Šogad sapratis, ka nevar būt vienaldzīgs, arī draudzene piekritusi pievienoties. "Es to daru sevis dēļ. Lai ir sirdsmiers, ka esmu izdarījis visu, lai mani bērni augtu cilvēcīgā vidē," viņš saka brīnišķīgā latviešu valodā. Stass savulaik pats vieglā formā izjutis, kā ir būt minoritātei, jo pēc tautības ir krievs un mācījās latviešu skolā. Viņam rūp sabiedrība, rūp arī 16.marts, jo ģimene vienlīdz cietusi no vienas un otras puses. "Kamēr manī ir ideālists un neesmu kļuvis par ciniķi, būšu neiecietīgs pret dažāda veida neiecietībām." Vai tāds praids tomēr nav dažādu radikāli noskaņotu grupējumu zvaigžņu stunda? Jā, nedaudz jau esot, taču tā varot šķist tiem, kuri stāv aiz žoga. Tiem, kuri bijuši iekšpusē, gājis jautri un jauki. "Un negatīvismu nevar apkarot ar negatīvismu. Jārāda pozitīvs piemērs. Jo vairāk atbalstītāju, jo vieglāks gaiss, vieglāk elpot," — tā Anna. Un iešana uz praidu viņai neesot vājākā aizstāvēšana uz pāris stundām un nebeigsies sestdienas vakarā. "Svešā mājā jau traukus vieglāk nomazgāt nekā savējā.