Nē, nē, šis nav citāts no romāna — tas ir mirklis, kas laiku pa laikam atkārtojas dziedātāja Eināra Verro dzīvē. "Šeit nogurumu patiesībā nejūtu. Te var darboties ne pa jokam, arī vēlu naktīs līdz pat divpadsmitiem," viņš saka par savu radošo mītni, kas jau trīs gadus iekārtota koncertzāles Ave sol zvanu tornī. Šeit tiek kaldināts ne mazums dziesmotu plānu — Einārs ir kamerkora Ave sol menedžeris, vokālās džeza grupas Assembly Singers līderis un mākslinieciskais vadītājs.
Pareizticīgo svētnīca
"Vairs it kā nav baznīca, bet koncertzāle," viņš saka, tomēr vairākkārt atzīstot, ka visapkārt virmo svētnīcas atmosfēra. Baznīcu cēluši pareizticīgie. "No Latvijas jau toreiz nebija ne smakas, tā bija cariskā Krievija!" Šī bijusi arī armijas baznīca, un par zvanu torni Einārs ar smaidu saka: "Te gan laikam tie civilie netika klāt nekad! Tagad, paldies dievam, viss kārtībā."
Pirms 20 gadiem kamerkoris Ave Sol šo baznīcu izraudzījās par savu apmešanās vietu. Tolaik zvanu tornis jau gadiem bija izmantots par noliktavu, un tagadējā koncertzāles bedre bija pilnīgi sagrauta. Pēc kamerkora ierosinājuma veiktā baznīcas rekonstrukcija jaunus vaibstus piešķīra arī tornim — tajā bija paredzēts diriģenta Imanta Kokara kabinets. "Mēs paši šeit rakām un lauzām, un plēsām, un būvējām." Kora dalībnieku rokas pieliktas ne vienā vien baznīcas iekārtošanas darbā.
Raud no dziesmām
Pēc 80.gadu vidū veiktajām pārmaiņām no kādreizējās baznīcas palikušas vien vecās sienas, interjers mainījies. Beidzot zvanu tornis kļuvis apdzīvots. "Tas lielais kāpiens laikam atbaida visus, izņemot mani," dziedātājs smejot norāda uz šaurajām vītņu kāpnēm, kas ved tornī. Jāatzīst, ka šaurie pakāpieni un pa to starpām lejā redzamie jau pieveiktie kāpņu vīteņi var uzjundīt bailes no augstuma. Jo augstāk kāpjam, jo klusāks kļūst. "Te ir tāda miera oāze, trokšņu no ielas vispār nav, klusums," čukst Einārs, kad esam klāt pie durvīm ar uzrakstu Studija. Te dziedātājs reizumis kāpj augšup lejup pat desmit reižu dienā.
Tornim vairs nav zvana, taču to pieskandina Eināra, viņa kolēģu un audzēkņu dziedātās melodijas. Dziedātājs smej, ka šīs sienas "raud no tā, cik pilnas ar dziesmām". Tomēr pret Ziemassvētku dziesmu džeza apdarēm neviens baznīcas spoks gan neesot nācis protestēt.
Pirotehnika baznīcā
Kad pirms trim gadiem iemājojis tornī, Eināram radusies interese izdibināt visus šejienes spoku stāstus. Tie, kuri pirms viņa palikuši vieni paši nakšņot baznīcā, nekā aizdomīga nav manījuši. Einārs noskaidrojis, ka dabiskā nāvē še aizgājis tikai viens cilvēks. "Asinsdarbi te nav darīti, parasti spokojas tur, kur kāds iemūrēts sienā. Asumam varētu kādu spociņu, citādi pārāk mierīga vieta."
Mēģinājumu laikā šeit dārd pastiprinātāji — Eināra audzēkņi apgūst dziedāšanu pie mikrofona. Savukārt lejā koncertzālē vēlāk dzirdams mēģinājumu rezultāts — no dziesmotās revolūcijas laiku koncertiem ar Lūcijas Garūtas Dievs, Tava zeme deg! līdz "pilnīgiem roka ārprātiem", kad Johnny Salamander un Meldra te dārdinājās ar dūmiem un pirotehniku.
Tagad baznīcas tornī Einārs izdzied arī kādu rupjāku vārdu rindu, mēģinot savu lomu janvārī Ķīpsalas hallē izrādāmajā mūziklā Nožēlojamie. Viena ir baznīcas tornim piemērotā bīskapa loma, bet izrādes sākumā Eināram jāpārvēršas par noziedznieku un dzērāju. "Te neviens neapvainojas par dziesmu, kas lomai paredzēta," viņš teic, nosaucot torni par "savu valsti, kurā tiešām patīkami atrasties".