Saimnieces gars
Pēc neatkarības atjaunošanas senā dzimtas ligzda bijusi īsts
grausts - dārzs aizaudzis, dīķis piegāzts ar atkritumiem, postažu
atceras dzejnieka mazdēls Eduards Liekna, kurš te atgriezās uz
dzīvi kopā ar māti Amarillis. Viņa, nu jau aizsaulē aizgājusi, seno
kārtību atcerējusies perfekti un šīs atmiņas līdz ar seniem
fotoattēliem nodevusi mutvārdu mantojumā mazmeitai, rakstnieces un
diplomātes Annas Žīgures meitai Diānai Jancei. "Vecmāmiņa dārzu
kopa pati līdz pēdējam brīdim, tikai ar stādīšanu vajadzēja
palīdzēt," saka Diāna, uzsverot - apkārtnes atjaunošana ir viens no
Billīšu radošās noskaņas pamatiem. Šim uzdevumam viņa kopā ar
palīgiem - Iecavas novada un Jūrmalas skolniekiem, karavīriem un
Sidrabenes pašvaldību - jau vairākus gadus velta vasaras.
Līdztekus Diāna pēc Amarillis stāstītā restaurē 30.gadu radošo dzīvesveidu ar viesiem, dzejas un klaviermūzikas vakariem, vasaras jeb bijušajā rentnieka mājā iedzīvinot gaisotni, kas valdījusi dzejnieku E.Virzas un Elzas Stērstes ģimenes dzīvokļos Rīgā un Jelgavā.
Saglabā īsto
Billīšu nenolaizītais dabiskums ar spurainiem ziemciešu ceriem
atbilst jaunajai Eiropas dārzu modei. Daudzie akmeņi apvilkuši sūnu
svārkus. Dārza vērtība ir tradīcijās - dievkociņu dzīvžogs durvju
priekšā mijas ar vairākkrāsu flokšu spilveniem. Pie verandas durvīm
lieliski jūtas lavandu puduris. Vecajā vietā pie terases iestādīta
no Amerikas atvesta glicīnija - arī 30.gados šī bija, iespējams,
vienīgā vieta Latvijā, kur tā ziedēja. Divi pirms 70 gadiem stādīti
vareni valriekstu koki nometuši brūnus riekstus, kas gan nav ēdami.
Apaļās rožu dobes ieskauj flokšu, astilbju, dāliju, lefkoju kopas. Deviņvīru spēks slejas divu metru augstumā. Aiz dīķa zeļ divas no trim liepām, ko E.Stērste 30.gados atvedusi no Brakiem. Diāna rāda skārda vannu ar samelnējušu ozolkoka malu. "Te mazgājies pats dzejnieks," stāsta mazmazmeita. Tagad vannā ierīkota puķu dobe.
Dārzs ar stāstiem
Ābele, kas vēl arvien briedina mazus, saldus augļus, jau Diānas
vecmāmiņas Amarillis bērnībā bijusi tik liela, ka augšējo zaru
novākšanai uzkonstruēta ierīce, kas mazo meiteni lidinājusi līdz
augšējiem zariem. "Tā vēl jāatjauno," saka Diāna.
Kastaņa, kas stādīta E.Virzas tēva iesvētību dienā, iespējams, ir vecākā Latvijā. Tā pilna adatu kažokos tītu bumbuļu, lai arī pirms 14 gadiem virpuļviesulis vienu no četriem atzariem uzgāzis mājai. Par vairākiem stumbriem, kas katrs ir trīs parastu kastaņu resnumā, tūlīt pēc iestādīšanas parūpējies zostēviņš, noknābjot jaunajam kociņam galotni. To čakli aizstājuši vairāki citi dzinumi. Virpuli Eduards ar viesiem pieredzējis 1994.gadā, neilgi pēc atgriešanās dzimtas mājās, ar saknēm izcēlis varenu vītolu, kas pie dīķa audzis teju kopš māju dibināšanas.
"Esam dzīva ģimene, kas te turpina dzīvot dzīvu dzīvi," paļāvīgi teic Diāna, rādot ugunskura vietu, kas Billītēs iekārtota virs uguns āderes. Tādu te daudz. Varbūt tieši tāpēc šīs dzimtas ļaudis paaudzēs apveltī mūs ar daudzveidīgu daiļradi. Visticamāk, no tām viņu gaišā sirdsskaidrība, spēja redzēt tālāk par īso tagadnes mirkli, un nemainīga viesmīlība, pat nejaušam iebraucējam radot sajūtu - šī ir vieta, kuru žēl atstāt, kuras rimtais mirdzums ilgi sildīs sirdi.