Līča ziemeļu pusē pavēnī guļamkrēslos sauļojas viesi no dažādām zemēm. Arī šis bijušais beduīnu ciemats Dahaba pēdējos gados pārvērties par populāru nirēju un sērfotāju jūrmalu, taču tik un tā tas man tīk labāk nekā skaļais Šarm eš Šeihas kūrorts, kas atrodas 100 kilometru uz dienvidiem.
Dzirdu sarunas gan angļu, vācu, gan zviedru, gan čehu valodā. Iepazīstos ar vācieti, vārdā Zigfrīds. Blakus sauļojas bikini tērpta skaistule no Drēzdenes. Viņa kļūst sirsnīga, dzirdot, ka esmu no Latvijas - kopīga padomju bloka valstu pagātne.
Nākamajā rītā viņa atkal turpat grozās, bet pēc brīža parādās veikls franču jauneklis. Viņš, turēdams meičas roku, kā apburts murmina: "Bella, bella..."
"Ak tu maita francūzis!" sapīcis šķendējās Zigfrīds. Viņam pašam vairs nav cerību. Šķiet, sievietei franču jauneklis iepatīkas, un drīz viņi pazūd no mūsu redzesloka. Tikmēr klausos un neticu savām ausīm - latviešu valoda! Slaida, skaista meitene lēni virzās pa smilšaino pludmali un ik pa brīdim nopēta savas skaistās kurpītes - ak šausmas, augstie papēži grimst smiltīs un ir grūti paiet! Turpat blakus patukls vīrietis ar pūlēm mēģina ielīst nirēja tērpā. Šķendējas ne pa jokam. Novēroju abus, bet negribu uzrunāt.
Pēcpusdienā ierodas mikroautobusiņš pilns ar krieviski runājošiem nirējiem. Skaļi žestikulējot, viņi pārņem pludmali. Tālāk jūras līcī pa viļņiem lēkā pusducis angļu sērfotāju. Mēs pārējie, izlaidušies guļamkrēslos, ēdam picu un vērojam šo dzīvo scenāriju. Garlaicīgi nav - labāk nekā televīzijas šovs.
KLOSTERIS KĀ OĀZE
Pēc pāris dienām izdomājam jaunu scenāriju. Kopā ar Zigfrīdu taksometrā dodamies uz 150 km attālo Svētās Katrīnas klosteri Sinaja pussalas vidienē. 1500 gadu vecais klosteris slēpjas palmu apēnotā tuksneša kalnu ieplakā. Tā mūros glabājas vienas no pasaulē skaistākajām ikonām un dārgakmeņiem rotāti krusti - senas dāvanas no dažādiem valdniekiem, galvenokārt Bizantijas imperatoriem un Krievijas cariem.
Klosterim pārdzīvot visus reliģiskos karus palīdzējis kāds pie sienas piekārts dokuments. Tas apstiprināts it kā ar paša pravieša Muhameda plaukstu un pirkstu nospiedumiem un bija kā garants klostera neaizskaramībai no viņa sekotājiem - islāma ticīgajiem, kas apmetušies visapkārt. Blakus klosterim šaura kalnu taka ved uz Mozus kalnu. Tur virsotnē Mozus esot saņēmis Dieva svētību. Lai tiktu augšā, jāpārvar 2500 pakāpienu. Daļu ceļa var arī veikt, jājot ar kamieļiem, kas ganās klostera pakājē. Ir daudz apņēmīgu svētceļotāju, kuri virsotnē sagaida saules lēktu un gūst no tā spēcīgu garīgu pārdzīvojumu.
Nākamā diena Dahabā sākas ar tai tipisku rītu. Saulains, arī jūra ir mierīga, solot labu peldēšanos. Skaļrunī skan romantiski šlāgeri, vispirms itāļu, tad franču. No tālienes atskan sauciens no mošejas, aicinot ticīgos uz kārtējo lūgšanu. Brokastīs uz galda tiek likta aromātiska, spilgti sarkana tēja, augļu salāti un jogurts ar medu. Zem galda ložņā kaķi. Šī ir kaķu zeme. Mani novēro vismaz trīs, bet visā bistro rēgojas ap desmit. Pie ieejas stāv liels suns, bet ienākt neuzdrošinās.
Nākamais cēliens noris pie koraļļu rifa - maska ar caurulīti ļauj pabūt ar zivīm, kas ganās koraļļu dārzos. Dūņās ierakušies zuši, ārā rēgojas tikai galvas. Izplētusi spuras, mūs novēro indīgā lauvas zivs. Turamies no tās tālāk.
Pēcpusdienā mācos jāt ar kamieli. Neiet viegli - tas pārāk intensīvi gorās uz priekšu un atpakaļ. Ieķeros sedlos un jūtos kā jūrā, tikai viļņu vietā smilšu kāpas. Starp citu, siltais un sausais gaiss man palīdzējis tikt galā ar bronhītu.
ARHEOLOGU NOMETNĒ
Savu Ēģiptes odiseju nolemju turpināt, pārceļoties ar prāmi pāri Sarkanajai jūrai un dodoties vēlreiz apmeklēt senās Ēģiptes mantojumu. Kad te ceļoju pirms 30 un 45 gadiem, tūristi galvenokārt ieradās apbrīnot piramīdas un senās tempļu pilsētas Nīlas ielejā. Tagad izskatās, ka puse ceļotāju vēlas baudīt brīvdienas tikai pie Sarkanās jūras. Es pats gribu abus.
Kopš 1975.gada, kad te divatā minām velosipēdus kopā ar draudzeni Diānu, viss ir mainījies. Gar jūras krastu saceltas tūristu pilsētas, pa Nīlu peld trīsstāvīgi kuģi - viesnīcas. Luksora un Asuāna ir izaugušas par lielām pilsētām un visā valstī iedzīvotāju skaits ir gandrīz dubultojies, sasniedzot 70 miljonus. Tie visi apdzīvo Nīlas ieleju, kuras kopējā teritorija ir tikai nedaudz lielāka kā puse Latvijas.
Luksora, kur pirms tam bija Senās Ēģiptes galvaspilsēta Tēbas, ir īsts pasaules brīnums. Vairāk nekā 2000 gadu - no senākajām dinastijām līdz pat Kleopatrai romiešu laikos - tā bija arī Ēģiptes reliģiskā galvaspilsēta. Katrs valdnieks šeit centās atstāt iespaidīgus tempļus un pieminekļus. Tā radās Karnaka aptuveni 3 km no Luksoras centra. Šis milzīgais komplekss ir burtiski pieblīvēts ar tempļiem, statujām un obeliskiem. Pirms dažiem gadiem, labojot pilsētas notekas, nejauši tika atklāta milzīga pazemes glabātava, pilna cilvēka lieluma statujām no jaunāko dinastiju perioda. Tagad tās skatāmas Luksora muzejā un novērtētas kā vislabāk saglabātās un skaistākās statujas, kas jebkad ir atrastas.
Nākamajā dienā pārcēlos pāri Nīlai uz tās kreiso krastu. Pirmā pietura bija Sheik-Ali hotelis, kur biju apmeties sava pagājušā ceļojuma laikā. Ieejot pagalmā, mani sveic jauns holandiešu pāris. Izrādās, ka UNESCO uzdevumā viņi šeit strādā par restaurētājiem. Dzirdot, ka kādreiz te pedalizēju apkārt ar velosipēdu un vēlāk to aprakstīju grāmatā, viņi kļuva vēl draudzīgāki. Sheik-Ali saimnieks ir miris un apglabāts tepat līdzās viesnīcai. Tagad to vada viņa dēls. Viesnīcā uzņem tikai arheologus un pētnieku ekspedīciju dalībniekus. Tomēr arī man laipni uz pāris dienām tika atvēlēta istaba.
Pie pusdienu galda mums pievienojās spāņu arheologu grupa. Raitā sarunā tika uzskaitīti un izvērtēti jaunākie atradumus. Viņi lēš, ka līdz šim apzināti tikai kādi 30% no pagātnes bagātībām.
Pošos pats apmeklēt vairāku valdnieku kapavietas, taču diemžēl daudzas tieši tobrīd ir uz laiku slēgtas gaisa piesārņojuma un mitruma dēļ. Noīrēju grabošu velosipēdu, lai nonāktu pie valdnieces Hatšepsutas tempļa. Pēdējos gados to atjaunojuši poļu arhitekti. Tagad templis spilgti izceļas gandrīz kā jaunceltne kalnainā ainavā. Man pašam gan labāk patika pirmatnējais, pussagruvušais templis, ko redzēju agrāk.
Nākamajā vakarā Sheik-Ali viesnīcā tiek rīkotas lielas atvadas, jo mājup dodas itālieši. Arī es tieku ielūgts un varu aprunāties ar pagātnes pētniekiem no Vācijas, Beļģijas, Polijas un Francijas. Par galdu rūpējas jaunas meitenes no Slovēnijas. Šis vakars bija arī manas atvadu stundas, jo jau no rīta pārceļos atpakaļ uz Nīlas labo krastu.
PA NĪLU PIE VALDNIEKA
Ar tūrisma aģentūras starpniecību atrodu vietu uz peldošas pieczvaigžņu viesnīcas. Kuģis paceļ enkuru un dodas četru dienu kruīzā. Garām slīd ainavas: palmas, balti apmestas būdas, cukurniedru lauki, gosniņas ūdens malā un skaļi bērni, mājot sēdētājiem uz kuģa klāja. Aizpeldu līdz Asuānai.
No manas viesnīcas istabas loga vēroju tradicionālās burulaivas felukas, no rītiem agri modina pašu laivinieku saucieni. Gribu tik līdz Simbelai, kas atrodas ap 280 km uz dienvidiem.
Oficiāli teikts, ka tūristi uz turieni drīkst doties tikai bruņota konvoja pavadībā, tas sastāv no vairākiem mikroautobusiem. Izbrauciens ir dārgs un sākas tumsā jau piecos no rīta. Es vilcinos, jo negribu ceļot naktī. No šīs dilemmas mani negaidīti izglābj kaimiņš viesnīcā - kāds rosīgs vācu ceļotājs. Viņš tikko atgriezies no Simbelas, braucot ar sabiedrisko autobusu. Starp 40 vietējiem pasažieriem tas uzņemot ne vairāk kā četrus tūristus.
Otrā rītā jau deviņos arī es tieku laipni uzņemts šādā autobusā un par niecīgu samaksu dodos ceļā uz valdnieka Ramzesa II laikā būvēto brīnumu. Pusceļā iekuļamies smilšu vētrā. Diena pēkšņi satumst, redzamība ir labi ja pieci metru. Lēni taustīdamies, autobuss sasniedz galamērķi. Tempļa kompleksu vētra vēl nebija sasniegusi, tādēļ cenšos ātri apskatīt svarīgākās vietas. Tomēr jau pēc brīža smilšu mākonis ieveļas arī starp Ramzesa un viņa mīļotās karalienes Nofretetes statujām. Meklējot glābiņu, tūristu bari saskrien mazos, klintīs izcirstos tuneļos. Protams, arī es. Pēc brīža jūtu, ka sāku svīst un grūti elpot. Nav brīnums - skābekļa trūkums no tik liela cilvēku bara mazā telpā. Traucos laukā un, atrodot pavēni starp statujām, pacietīgi nogaidu vētras rimšanos. Pēc stundas redzamība uzlabojas un var turpināt tempļa apskati. Vakarā atkal kāpju autobusā un trīs stundas esmu vienīgais rietumnieks starp pasažieriem musulmaņiem.
Asuānā vakaros ir interesanti klejot pa vietējo tirgu, turpat vakariņot tradicionālā ēdnīcā un novērot, kā tējnīcās vīrieši kaislīgi spēlē austrumnieku kauliņu spēli back gammon. Staigāju kopā ar viesnīcas kaimiņu amerikāni Bilu. Arī mums rodas vēlēšanās izmēģināt roku spēlē. Sākumā vairāk laimējas man, bet galu galā uzvar Bils. Mūs novēro jauni puiši un uzjautrinās, redzot rietumniekus viņu vidū, turklāt viens ir amerikānis. Vietējie draudzīgi uzaicina Bilu spēlēt ar viņiem, tomēr mēs izlemjam turpināt tirgus apskati.
No rītā izlidoju uz Sinaju, pēc tam atpakaļ uz Rīgu. Pie sevis domāju, ka Ēģipte ir simpātiska zeme, kur gribās atgriezties, jo īpaši tajos mēnešos, kad Latvijā plosās sniegputenis un upes klāj ledus.