Avoti min dažādas vietas un laikus, kad eglīte dekorēta pirmo reizi. Ir atsauces, ka tas noticis Strasbūrā, kur pieņemts Ziemassvētkos nest mājās eglītes un rotāt tās ar papīra rozēm un āboliem.
Mode sākās XIX gadsimtā
Par īstu mūsdienās piekoptās Ziemassvētku eglītes tradīcijas sākumu ir uzskatāms XIX gs., kad 1841.gadā vācisko paradumu ieviesa britu princis Alberts un vēlāk viņa sieva karaliene Viktorija. Karaliene bija ļoti populāra, un viss, ko viņa darīja, tūlīt bija modē un ātri izplatījās arī ārpus Britu impērijas. Tolaik par labāko tika atzīta Eiropas sudrabegle, kuras skujas nebirst.
XIX gs. sāka lietot arī pazīstamākās eglīšu mantiņas - sudrabotas bumbas, sveces un pērļu virtenes. Šie rotājumi tika ražoti Vācijā un Austrumeiropā. Eglītes tolaik vēl bieži novietoja uz galda - katram ģimenē sava eglīte ar dāvanām zem tās. Daudzas eglītes rotas tika izgatavotas arī mājās - tika grieztas sniegpārsliņas, šūti maisiņi dāvanām, rotaļlietas un izgatavoti groziņi ar sacukurotām mandelēm. Ziemassvētku eglītes tradīcijas sākumā nepieņēma Vidusjūras valstis, kas par centrālo svētku rotājumu uzskatīja Kristus dzimšanas ainas uzstādījumu.
Ar laiku stikla pērlīšu un bumbu daudzums eglītē kļuva par statusa simbolu, tāpat kā egles izmērs. Jo lielāka un krāšņāka egle, jo bagātāka ģimene. No tiem laikiem, iespējams, saglabājusies Ziemassvētku izšķērdības tradīcija, jo pat vidusšķiras ģimenes atļāvās lielas un greznas egles. XIX gs. beigās tika patentētas pirmo elektrisko lampiņu virtenes un izgudroti metāla āķi mantiņu pakāršanai zaros.
Ziemassvētku eglīšu attīstībā nozīmīgi bija XX gs. 60.gadi, kad pasaule aizrāvās ar modernām tehnoloģijām. No ASV tika importētas sudrabotas alumīnija un plastmasas eglītes. Kaut arī tām nebirst skujas, tās nekad neieguva tādu piekrišanu kā īsta Ziemassvētku eglīte.
Piparkūku uzvaras gājiens
Vācijā pilsēta Nirnberga ir pazīstama kā piparkūku galvaspilsēta, jo tieši tur sāka cept mīkstās piparkūkas Lebkuchen. Tās radīšanai XVII gadsimtā tika pieaicināti tikai labākie cepēji. No vācu Lebkuchen tika uzcelta arī raganas mājiņa pasakā par Ansīti un Grietiņu. Nirnbergas piparkūku cepēji bija slaveni ar savām garšvielām, un viņus dēvēja arī par piparu maisiņiem.
Arī Francijā piparkūku cepšana bija atsevišķa nozare, to cepēji apvienojās no kūku un cepumu cepējiem atsevišķā ģildē. Parīzē līdz pat XIX gadsimtam mūki pārdeva piparkūkas cūkas formā. XIX gs. piparkūkas modernizējās un kļuva romantiskākas, piedzīvojot arī savu uzvaras gājienu Ziemassvētkos, kad no piparkūkām cep pat milzīgas mājas, ko pēcāk dekorē ar biezu pūdercukura glazūras kārtu. No Vācijas piparkūku cepšanas tradīcijas aizceļoja uz Ziemeļeiropu, arī Latviju.