Stounhendža
Ceļojumu sākam no Doveras, un Stounhendža ir pirmais pieturas punkts. Autostāvvietu plači pie laikam jau pasaulē zināmākā Anglijas tūrisma objekta ir pilni. Ap lokā izvietotajiem milzīgajiem akmens bluķiem, kas, taisnību sakot, dzīvē izskatās mazāki, nekā licies no TV un grāmatās redzētā, pa norobežotu taku lēni kustas pāris simti cilvēku.
Tā kā esam ar maziem bērniem, kuriem 4000 gadu vecais akmens veidojums nez vai būtu interesants, nolemjam apskatīt to no žoga otras puses, pie reizes ietaupot 12 mārciņas par divām ieejas biļetēm. Tā dara daudzi, bet drīz, iespējams, vairs nevarēs, jo National Trust (sabiedriska organizācija, kas ar ziedojumu, uzņēmējdarbības, biedru naudu u.c. līdzekļu palīdzību aizsargā Lielbritānijas ievērojamākos kultūras pieminekļus), lai saudzētu svētvietu, vēlas blakus skrienošo šoseju novadīt pa apakšzemes tuneli.
Pēc piknika turpat govju ganībās (uzraksts tikai lūdz netraucēt lopiņus, kad tie atnākuši šajā pļavas galā) dodamies aptuveni 50 km attālās Bātas virzienā, sākot meklēt naktsmājas. Jau otrajā bed&breakfast istaba atrodas. Vēl no rīta, lasot The Guardian tūrisma lapā par kādu brīvdienu māju, uzjautrinājāmies par autora aprakstītajām brīdinājuma zīmītēm, kas tur bijušas izliktas ik uz soļa. Tagad ieraugām to pašu — arī mūsu miniatūro istabiņu šur tur rotā mazās dzeltenās līmlapiņas, uz kurām glītā rokrakstā aicināts izslēgt vannas istabā gaismu, atstāt istabu līdz desmitiem no rīta utt.
Par angļu principu uzrakstīt visu, ko iespējams, vislabāk var pārliecināties, braucot ar auto. Nepārspēta dīvaino tekstu sarakstā ir zīme pie dažiem pārvietojamajiem luksoforiem, kas nolikti ceļa remonta vietās: "Kad deg sarkanā gaisma, stāviet!"
Pirtis un Džeina
Bāta ir pilsēta, pa kuru gribas staigāt vēl un vēl. Unikālā apbūve, kuras dēļ tā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, lielākoties veidojusies periodā, kas britu vēsturē tiek apzīmēts nosaukumu Georgian era (četru karaļu Džordžu valdīšanas laiks 1714.—1830.g.). Privāto ieguldījumu un rūpīgas pilsētplānošanas rezultātā tad tika izbūvētas veselas ielas ar ēkām no brūni dzeltenīgā Bātas akmens. Šeit ir arī pāris no šī laika izcilākajām ēkām visā karalistē. Iespaidīgākā ir Royal Crescent — milzīga pusloka formas būve ar 30 kopā saceltām mājām, no kurām pirmajā numurā ir muzejs ar autentisku tā laika bagātnieku iedzīvi. Tikpat savdabīga būve ir The Circus, kas ir apļa veidā izvietotas trīs atsevišķas dzīvokļu ēkas. Arī tur savulaik mituši pilsētas bagātākie iedzīvotāji, bet tagad dzīvokļi tiek uzskatīti par visai neērtiem neregulāro formu dēļ.
Taču pilsētas lielākais lepnums ir tas, kas ietverts tās nosaukumā, proti, pirts. Bāta ir vienīgā vieta Lielbritānijā, kur virszemē nonāk karstais avots, un to izmantoja jau romieši, pa svina caurulēm, kas izbūvētas zem grīdas, novadot ūdeni uz tvaika istabām un baseiniem. Pēc viņu padzīšanas no Anglijas teritorijas pirts komplekss tika aizlaists postā, ēkas sagruva, un pāris gadu tūkstošos tām uzauga virsū jaunā pilsēta. Tikai pirms trīssimt gadiem tika atklāts, kāda bagātība ir zem zemes, turklāt tik labi saglabājusies, ka vēl šodien jebkurš var pastaigāt pa romiešu būvētajām grīdām. Vai iemērkt pēdu tajā pašā baseinā, kur viņi mērcējās pēc smaržīgu eļļu masāžām.
Bātas minerālūdens ir slavens arī kā iekšķīgs līdzeklis pret dažādām kaitēm. Jau kopš viduslaikiem uz Bātu brauc ārstēt gandrīz visu, lepru, kolikas un paralīzi ieskaitot. Ūdens dzeršanu un XVII—XVIII gadsimtu mijas Bātu, iespējams, vistrāpīgāk savā viegli ironiskajā, bet sirsnīgajā stilā aprakstījusi Bātas slavenākā iedzīvotāja Džeina Ostina. Rakstnieces muzejs ļauj ielekt tā laika dzīves telpā ar manierēm un aksesuāriem, kas tik labi pazīstami no viņas romāniem un pēc tiem veidotajām filmām.
Uz Bātu Ostinu ģimene pārcēlās, kad vēl neprecētajai Džeinai bija jau 25 gadi un pēdējais laiks iziet pie pietiekami turīga vīra. Līgavaini atrast neizdevās, un arī pilsētu rakstniece nekad neiemīlēja, bet tur tapa divi viņas romāni Nortangeras abatija un Emma, kas abi izdoti arī latviski. Starp citu, jau viņas laikā Bāta tika uzskatīta par vienu no Anglijas izsmalcinātākajām iepirkšanās vietām, un šī slava neesot mainījusies. Bātā ir arī tērpu muzejs, kas sevi sauc par vienu no pasaulē labākajiem šajā jomā.
Vakariņojot no restorāna terases vērojam nelielo Parade Gardens parku, kurā dienas laikā ieeja ir par maksu. Kādā brīdī ar velosipēdu pie vārtiņiem piebrauc parka sargs, lai aizslēgtu tos uz nakti. Bet, brīdi padiskutējis ar kādu vīru, sargs aizbrauc, lai atgrieztos tikai pēc nepilnas stundas. No parka vislabāk apskatāms neparastais Pulteney Bridge tilts pār Eivonas upi pašā pilsētas centrā. Vienīgais visā Lielbritānijā tas ir kā slēgta būve ar veikaliņu un kafejnīcu ielu iekšpusē. Skaistu ēku pilsētā ir daudz.
Siers un alas
Gandrīz visu nākamo dienu pavadām no Bātas nepilnus 30 km attālajā Čedaras ielejā (Cheddar Gorge). Ceļvežos uzsvērtas ielejas stāvās klintis un dziļās alas, ēnā atstājot interesanto faktu, ka te ir pasaulē visvairāk pārdotā siera dzimtene. Čedaras siers te top kopš XII gadsimta, kad milzu daudzumos tika vests pa taisno uz Anglijas karaļnamu. Nelielā siernīca izrādās pat ļoti iedvesmojoša. Apmeklētāju acu priekšā aiz stikla sienas sirms vīrs taisa sieru — lej tvertnēs šorīt slauktu pienu, silda, atdala sūkalas, griež un pārcilā jeb čedaro (tā sauc čedaras siera īpašo gatavošanas tehnoloģiju) vēl jēlo masu. Šie daži siera rituļi, kas ik dienu top necilajā ēkā, esot vienīgais Čedaras siers, ko vēl sien Čedarā — daļa tiek pārdota turpat, bet pārējais nonākot restorāniem un citiem pasūtītājiem. Pēc gides interesantā stāstījuma un pašu redzētā stipro sieru piedāvā pagaršot, un skaidrs, ka bez nopirkšanas neiztikt.
Čedaras sieram ļoti svarīga ir pareiza glabāšana. Izrādās, ka vislabāk to turēt klinšu alās ar to nemainīgo septiņu grādu temperatūru ziemā un vasarā. Pašlaik gan siers tur vairs nestāv un alas pilnībā pārņēmis bezkaislīgs tūrisma bizness. Muzejā, kura apmeklējums nāk komplektā ar tikšanu alās, noklausāmies stāstu par vienā no tām atrasto vecāko Lielbritānijas cilvēka skeletu (9000 gadu vecu) un par kādu vietējo dīvaini, kurš XIX gadsimta beigās atklājis un iztīrījis lielāko no tām, turklāt ar visu ģimeni pārcēlies tajā uz dzīvi. Interesanti, taču muzeja daļu varētu arī izlaist, jo gandrīz 100 metru garā ala ar vairākiem kambariem, kupoliem, stalaktītu svecēm un upi zem kājām ir tāds dabas skaistums, kas īpašus komentārus neprasa.