Epizodes ar miršanas elementiem
Uz stāvajām kāpnēm, kas ved uz reiz greznajām un varenību apliecinošajām maharadžu mājām un tempļiem, dzīve rit savu gaitu. Kāds svētajā upē mazgā veļu, kāds mazgājas pats, vēl kāds pudelēs smeļ rītausmas ūdeni, kas esot īpaši svētīts. Turpat pie tempļa jau sākusies rīta lūgšana Gangai, nedaudz tālāk kāds aizdedz sārtu. Sākumā īsti nesaprotu, kas notiek, pēc brīža, kad laiva līgani piestāj pie kāpnēm, ir skaidrs — bēres jeb, precīzāk, mirušā sadedzināšana.
Sērojoši vīrieši baltās drēbēs dzied dziesmas, priesteris skaita lūgšanu, gaisā izplatās īpatnējs smārds. Viņš nonāks debesīs, klusi pirms nākamā airu cēliena nosaka indiešu puika. Ceremonija ilgst minūtes piecpadsmit, pēc kurām par notikušo vēsta vien baltu pelnu kopiņa. Kad jautāju puikam, kāpēc starp pavadītājiem neredzēju nevienu sievieti, viņš ar neviltotu izbrīnu sejā novelk: "Bet, kundze..." Un seko skaidrojums, ka sievietes ar savām asarām un iespējami neadekvāto uzvedību tikai traucētu atvadu rituālu. Sievietes, redz, nespējot pieņemt nāvi kā jauna sākumu, tāpēc arī kremēšanas ceremonijā viņām neesot ko darīt.
Puika jau grasās griezt laivu atpakaļ, jo saule uzaususi un ceļojumam jābūt galā. Taču tad mana laivas biedrene — enerģiska pensionāre no Jaunzēlandes — pasaka ģeniālāko atrunu, kādu jelkad esmu dzirdējusi: "I"m gonna die in couple years, so I just have to see that marvels maharajas house."1 Puika samulst un ved mūs uz attālām kāpnēm, virs kurām paceļas iespaidīgs hinduistu templis mēness dievam un uz kurām mazgājoties saskaņā ar leģendu tiksi dziedināts no visām kaitēm. Annas kundze nolemj riskēt un nomazgā seju rāvainajā Gangas ūdenī, bet es tikmēr safotografēju skaistās granīta figūras, kuras saulē iekrāsojušās koši oranžos toņos. Kad jautāju kundzei, vai ūdens procedūra palīdzēja, viņa koķeti nokrekšķinās un smaidot nosaka: "Es ticu placebo efektam."
Kad pilsēta modusies pa īstam, arī kāpņu promenāde iegūst jaunu seju. Cits pēc cita parādās ubagi, likteņa un vecāku sakropļoti bērni, bārdaini svētīta paskata vīri, sludinātāji, mūki, svētceļnieki, veļas mazgātājas, masieri un vienkārši dīkdieņi, kuru vienīgais uzdevums ir vērot.
Kā cilvēks no valsts ar izteiktu kapu kultūru, pirmo nolemju rūpīgi izpētīt bērēšanas ceremoniju uz centrālajām "krematorijas" kāpnēm. Tas nemaz nav grūti, jo dienā šeit tiek sadedzināts apmēram 200 nelaiķu, izņemot piecas īpašās kategorijas: svētos, bērnus līdz 12 gadu vecumam, grūtnieces, no čūskas koduma mirušos un lepras slimniekus. Šo kategoriju nelaiķus nededzina, jo viņu dvēseles arī bez atbrīvošanas no miesas nonākšot debesīs. Viņus vienkārši aizved līdz Gangas vidum un ceremoniāli nolaiž dzelmē.
Centrālās krematorijas kāpnes patiesībā ir vesela apraksta vērtas. Vispirms starp lielām malkas grēdām virtuozi plecos tiek iznests baltā līķautā ietīts aizgājējs. Tad vairāki vīri stingrā atbildīgās personas un radinieku uzraudzībā pārsver malku. Starp citu, par personas turīgumu liecina ne vien tas, cik daudz malkas var atļauties sadedzināšanai, bet arī tas, kāds koks tiek izmantots dedzināšanā. Piemēram, sandalkoks ir visdārgākais, un to atļaujas tikai augstdzimušas ģimenes. Kad sārts ir sakārtots, var sākties izvadīšana — arī dziesmu, sveču, vīraka un ziedu daudzums liecina par aizgājēja statusu. Pēc tam, kad visas lūgšanas noskaitītas, var aizdedzināt sārtu un ļaut ugunij atbrīvot dvēseli ceļam uz debesīm. Kad pelni apdzisuši un sausais vējš tos lēnām dzen Gangā, parādās salīkuši ubagu stāvi, kuri saņēmuši krematorijas kāpņu pārvaldnieka atļauju pārbaudīt pelnus un, ja paveicas, atrast tajos kādu zelta zobu vai rotu.
Uz citām kāpnēm var vērot vešerienes, kas pēc viesu maiņas tuvējās viesnīcās atnākušas izmazgāt netīros palagus — tie pēc katras reizes kļūst vēl vienu toņkārtu pelēkāki, taču vismaz ar svētīguma pieskaņu.
Nedaudz tālāk mūki sagatavo mācekļus, vēl citur kāds garīgs ansamblis sparīgi spēlē gospeļiem līdzīgas melodijas. Šī ir vieta, kur neviens nesteidzas, izņemot ubagus un tirgoties izsūtītus bērnus, kas katru baltas ādas krāsas vērotāju apstāj nekavējoties. Iedodot naudu vienam, ir jārēķinās ar vēl desmitiem izstieptu rociņu, kas pavadīs devēju nākamajās stundās. Taču arī šeit ir sava stratēģija: ziedojot kādu rūpiju, viņu dzīvi nepārmainīsi, tikai iedosi mazumiņu, kuru viņi aiznesīs, iespējams, dzērājam tēvam. Tāpēc, ja tiešām gribas būt līdzcietīgam, vietā ir cepumu paka un saruna. Tad bērni, negaidītās uzmanības samulsināti, lēni atstājas.
Mierpilna vērojumu diena Vārānasī nekad nebūs pilnīga, ja nenoskatīsieties iespaidīgo ganga aarti ceremoniju saulrietā. Tā ir lepna un cēla lūgšana mātei Gangai. Ir grūti rast vārdus, lai aprakstītu to burvības sajūtu, kura pārņem, raugoties senajos uguns rituālos, dziedājumos un rīsa graudu spēlēs. Lielākā daļa tūristu ir sasēdināti laivās, lai ceremoniju skatītu no upes un netraucētu svētceļniekiem vai sērojošajiem aizgājēju tuviniekiem.
Taču šāds scenārijs man neiet pie sirds, un ar cilvēkvērojumos sastaptajiem ceļabiedriem nolemjam, ka labāk paliksim krastā. Sākoties ceremonijai, ubagi un diedelnieki ir nolīduši kur nu kurais, bet visi ceremonijas tiešā tuvumā esošie, arī baltas ādas krāsas ceļotāji, jau atkal tiek pie koši oranžu samteņu virtenēm un saņem atļauju (diezgan uzstājīgu pamudinājumu) pieskarties svētajai liesmai, kas iedegta lielos rituālu lukturos.
Uz svēto ceremoniju ir jāierodas baltās, ne krāsainās drēbēs, ir jāzina, kuros brīžos ir jāaplaudē un kad jāmēģina trāpīt piedziedājumā. To visu mums ātri, bet noteikti skaidro kāds jauns indiešu puisis — viņš mācoties Londonā un kopā ar vecākiem esot atbraucis svētceļojumā uz Vārānasī, kur viņa vecmāmiņa nolēmusi aizvadīt savas dzīves pēdējos gadus. Kad visiem kājas sagurušas no ilgās sēdēšanas lotosa pozā, jaunais indietis pasūdzas, ka patiesībā bijis spiests atbraukt, lai izraudzītos sievu — viņam priekšā ir četru stundu garas sarunas ar attiecīgās kastas meitenēm, no kurām viena būs jāprec un jāved sev līdzi uz Londonu.
Svētais glītums
Pēc dīvaina miera pilnas cilvēku vērošanas dienas mūsu savādā ekskursantu brigāde nolemj veikt kārtējo šofera audzināšanas pasākumu un apmeklēt netālo Sarnatu — vietu, kur Buda teicis savu pirmo sprediķi ceļā uz nirvānu. Trīs gadsimtus pirms Kristus dzimšanas šeit pacēlies iespaidīgs klosteris un tempļi, par kuriem šodien liecina vien drupu rindas un zelta lapām aplīmēts akmens — vieta, kur notika "tas". Tā kā magnēts pievelk daudzus ceļotājus, un turpat drupu laukā tiek noturētas meditācijas un lūgšanas. Tikmēr aiz žoga atkal uzstājīgi žvadz ubagu trauki.
Taču bez vecajām drupām šajā vietā ir vēl kaut kas īpašs. Tie ir dažādu nacionalitāšu budistu tempļi. Ir interesanti salīdzināt, kā katra no tautībām redz Budu. Piemēram, ķīniešu Buda grebts sarkankokā un rotāts zeltā, japāņu Buda grebts no ciedra un ienācēju sagaida guļot. Tibetiešu templī viens Buda uzsēdināts augstu jo augstu lūgšanu namiņa galā, bet otrs milzu auguma tēls, krāšņi krāsots, sēd paēnā zem kokiem.
Lieki teikt, ka šoferim tempļu apskate šķiet mazākais dīvaina, taču arī šajā lietu kārtībā viņš ieraudzījis iespēju iegūt dzeramnaudu. Atceļā uz Vārānasī viņš uzrunā Džeimsu — kā teorētiski iespējamo grupas vadītāju (jāņem vērā, ka Indijā šāda tipa sarunas tiek risinātas, pēc indiešu domām, tikai ar pašu atbildīgāko personu, kas nu nekādi nevar būt sieviete). Šoferis nevainīgi smaida — vai mēs negribam redzēt maharadžas pili? Tas šķiet drusku dīvaini, jo ceļvedī Lonely Planet nekas par tādām pilīm nav minēts. Tomēr piekrītam, jo diena vēl jauna, un kāpēc gan ne. Kad iegriežamies vienā no šķērsielām, mums viss ir skaidrs — tā nebūs nekāda pils, bet gan liels, greznā mājā iekārtots veikals. Ai, nu labi — ļausim puisim nopelnīt uz mūsu rēķina. Svētā glītumā padzersim tēju, izcilāsim mantas un apsolīsim atnākt rīt. Tā šoferis no veikala īpašniekiem nopelna 20 rūpiju jeb 20 santīmus.
Arī turpmākais dienas plāns mums ir skaidrs — jāveic padziļināta cenu izpēte. Lai to izdarītu, sadalāmies grupās pa divi un nolemjam rikšās šķērsot pilsētu. Redzēs, kāda katram būs cena un kas pa ceļam notiks. Džeimss un Anna rikšu nolīgst tieši pie viesnīcas namdurvīm, mēs ar Deividu nolemjam paieties līdz nākamajam krustojumam, kur mazāk tūristu, bet vairāk transportlīdzekļu. Apturam plecīgu puiku, kurš sparīgi min pedāļus, un jautājam pēc cenas. Šis viltīgi smaida un prasa, vai mēs gribot arī ko nopirkt. It kā jau nē, bet nu labi, ja spēlēt, tad spēlēt — sakām, ka gribam redzēt slaveno musulmaņu zīda ražotņu kvartālu, bet tad gan uz vecpilsētu. Domāts darīts, pirmā pietura — ražotne. Pa šauru ielu labirintu, apkārtējo skatienu pavadīti, ievizināmies plašā pagalmā, un saimnieks sāk izrādīt savu mantību. Vispirms, kā top zīds. Šaurās pagrabtelpās, kur gaisma iespīd vien pāris stundu dienā, sievietes, nolīkušas pāri stellēm, darina zīda greznumlietas. Šaurība un bezgaiss ir šokējošs, tāpēc nevilšus izsprūk pārdomu teikums — bet viņas taču tā bez redzes var palikt. Atbilde, tiesa gan, nevis uz mani, bet Deividu skatoties, atskan nekavējoties — mums Indijā darbaspēka ir daudz, un viņām — zemāko kastu hinduistēm — ir jāpriecājas, ka vispār ļauju te strādāt.
Bet tas tā, galvenais taču ir pirkt un pārdot. Te stratēģija arī gaužām vienkārša — ja tiešām neko negribi pirkt, izvēlies priekšmetu, kura tirgotavā nav. Es izdomāju, ka gribu koši zaļu zīda lakatu. Tāda, protams, te nav, jo zaļš ir musulmaņu svētā krāsa un tādā tonī baltajiem cilvēkiem paredzētus lakatus faktiski neražo. Tāpēc gluži legāli rikšas vedējs nopelna savas 20 rūpijas no saimnieka, bet mēs varam doties tālāk bez pirkuma maisiņiem. Vēl pāris veikalos apskatām kokgrebumus, krelles un dievu ražotni, kur pār slīpējamiem galdiem salīkuši puikas veido skaistas figūras.
Šeit pirmo reizi mūsu plāns iebuksē, un Deivids par ļoti saprātīgu cenu tiek pie miniatūras melnā marmora Kālī (pēc dabas visai neganto senās dievietes Durgas reinkarnāciju statujās neizgatavo). Pēc tam vēl nosmejamies: labi, ka nebija lielāka izmēra, jo tad gan sanāktu muļķīgi. Tikmēr rikšas puika smaida pa visu seju — tagad viņš dzeramnaudā dabūjis veselas 50 rūpijas.
Nākamajā "fabrikā" papildinās arī manas somas saturs — brīnumainā kārtā zīda tirgotāja krājumos ir zaļa, smalku, melnu diegu izrakstīta zīda šalle. Pēc rikšas minēja smaidīgās sejas nojaušams, ka viņam jau ir gluži vienalga, cik maksāsim mēs, jo ir skaidrs — tirgotāji savā starpā apmainīsies ar informāciju un puikas vārds tagad būs vērtīgo klientu pievedēju sarakstā. Savukārt tirgotāji droši vien izņēmuma kārtā turpmāk slīpēs arī melnas Kālī un audīs zaļa zīda šalles, jo, izrādās, tāds ir jaunākais pieprasījums.
Jūs tomēr esat dīvaini, uz atvadām nosaka puika un piekodina: vismaz dusmīgo dievieti pie gultas nelieciet, var nebūt uz labu.
Kad satiekamies ēdnīcā ar skatu uz Gangu, izrādās, arī otrai rikšai ceļš bijis līdzīgs, tikai summa, kuru viņi samaksāja par vešanu, — lielāka. Tas tāpēc, ka abiem esot apnicis skatīties brīnumus, bet veikalnieku dotās dzeramnaudas lielums rikšām ir atkarīgs no potenciālā pircēja veikalā pavadītā laika.
Tovakar ilgi runājam par globālo ekonomisko krīzi, par lietu kārtību dažādās valstīs, tā saucamo career brake2 un to, cik patiesībā mierpilna var būt šī histēriski steidzīgā valsts ar fundamentālo dzīšanos pēc naudas varas. Tas uz iesīkstējušās kastu sistēmas, pārliecinātās ticības un nabadzības fona izskatās vismaz dīvaini. Un šķiet tik paradoksāli, ka indieši par varītēm tiecas pēc tā, no kā mēs, lidojot pāri okeāniem un kontinentiem, esam centušies aizbēgt.
Pārticības sapņa pilsēta
Jau Mumbajas lidostā tveice piepilda ikkatru starp drēbēm un augumu atrodamo milimetru. Šķiet, plaušās nav vietas karstumam, tāpēc naktsmītni nolemju meklēt vienā no skaistākajiem jūras krastā esošajiem Indijas finanšu un kino galvaspilsētas rajoniem — Kolabā. Tad vēl nezinu, ka pēc nedēļas šis Indijas must see un must be3 rajons pārvērtīsies kaujas laukā. Vēl nezinu, ka asiņainie terora akti tik daudziem ceļotājiem kļūs personiski, jo tas nebūs tikai kārtējais sprādziens kādā anonīmā tirgus laukumā kaut kur tālu nekurienē. Tas notiks tieši tajās vietās, kur staigāts, vakariņots un iedzerts kauss vēsa alus.
Viesnīcu atrast nav grūti — par kurpju kastes lieluma istabu bez logiem namā, kura pirmos stāvus vēl remontē, bet augšējos mugursomnieku viesnīcas dzīve jau rit pilnā sparā, samaksāju vien divus latus un, somu atstājusi, dodos skatīt pilsētu. Izstaigāju britu arhitektūras pērļu rajonu, kur zem krietnas putekļu kārtas slēpjas elegantas art deco ēkas, kur universitāte atgādina Parīzes Dievmātes katedrāli un kur nepamanīta nepaliek Augstākās tiesas ēka. Šīs greznās vācu pili atgādinošās neogotikas stila celtnes pīlārā Temīdas vietā tup vienacains pērtiķis — tas, tāpat kā putekļu kārta uz fasādes, atgādina, ka esmu Indijā.
Mumbajā agrā pēcpusdienā lielie un zaļie pilsētas parki ir ļaužu pārpilni. Taču nav ne ubagu, ne dīkdieņu vai bezpajumtnieku. Šeit Indijas vidusšķira spēlē kriketu un ēnainās lapenēs studenti lasa grāmatas. Šī ir cita Indija. Šis ir Indijas lepnums, spožums un, kā izrādīsies, arī posts. Tas tāpēc, ka būt Mumbajā indietim nozīmē būt vispār, turklāt neatkarīgi no kastas. Ja piederi pie zemākām kastām, tavs sapnis būs kļūt par taksometra šoferi vai šveicaru Taj Mahal viesnīcā, ja esi pa vidu — tu jau būsi Taj restorāna oficiants, ja vēl augstāk — tev kā veiksmīgam studentam būs lemts dzert alu populārajā kafejnīcā Leopold"s5, bet gados vecākiem vismaz reizi mēnesī pienākas vakariņot kādā no Taj restorāniem.
Bet, ja šajā cīņā par iespēju būt tur nepaveicas, var nākties dzīvot Āzijā lielākajā graustu rajonā — 1,7 kvadrātkilometros mitinās ap astoņiem miljoniem cilvēku, kas iespiesti starp divām lielākajām dzelzceļa līnijām. Ja esi tūrists, šos kleķa un skārda graustus redzēsi, atstājot Mumbaju. Raudzīdamies pa atvērtām vilciena durvīm, pāris minūtes skatīsi lielāko jelkad kāda cilvēka sejā redzēto bezcerību un vienaldzību, jo atpakaļceļa no šī rajona nav. Taču paši indieši saka: tā ir Dieva griba, un tev to būs respektēt.
Lai nosvinētu jaukos kopā pavadītos brīvdienu brīžus, arī mēs ar Annu veldzējam slāpes Leopold"s un vakariņojam Taj — vienā no viesnīcas restorāniem saimnieko Indijas labākais pavārs, un karijā patiešām, gluži kā grāmatā rakstīts, var sajust neskaitāmas neizdibināmu garšvielu kombinācijas. Pēc Annas iniciatīvas mums pievienojas jauns austrāliešu puika, kurš pagājušos sešus mēnešus mācījis angļu valodu kādā no ciemiem netālu no Vārānasī un par labu uzvedību izpelnījies braucienu uz Mumbaju. Te jāpiebilst, ka pirms ierašanās Indijā Džeremijam bijusi izvēle — nepilngadīgo labošanas kolonija vai "izsūtījums" uz Indijas ciemu. Viņš izvēlējās otro un saka: tagad viņu būtu grūti pierunāt kādu piekaut vai izdemolēt veikalu, bet agrāk tas šķitis tik vilinoši.
Mūsu īpatnējā kompānija saņem nedalītu, kaut nedaudz mulsu oficiantu uzmanību. Mulsu ne jau tāpēc, ka neesam atbilstoši saposušies — izrādās, vietējie jau pieraduši, ka maksātspējīgi baltie tūristi var līdzināties bomžiem, bet gan tāpēc, ka viņiem nav īsti skaidrs, kurš no mums ir atbildīgais, un tas indiešiem ir vitāli svarīgi.
Pēc nedēļas notikušajos asiņainajos slaktiņos tiks nogalināti gan šī restorāna oficianti, gan arī superpavāra galvenais palīgs. Gluži tāpat kā asins peļķēm būs klātas lipīgās koloniālās arhitektūras parauga — centrālās stacijas — grīdas flīzes. Pēc nedēļas televizorā redzamie attēli mums šķitīs neticami, un līdzjūtībai būs gluži personisks raksturs.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.
LASI VĒL
Seko mums
Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!
Ziņas e-pastā
Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!