Nedēļu pēc ceļojuma uz Gambiju sēžu rindā mūsu pašu Infektoloģijas centrā ar aizdomīgiem izsitumiem uz kājas un domās kavējos piedzīvotajās emocijās. Ideja aizceļot uz kādreizējo Kurzemes hercogistes koloniju Gambiju radās pirms pāris mēnešiem. Kāpēc tieši uz turieni? Šķiet, iemesls varētu būt latviskā ziņkāre apvienojumā ar vēlmi pasildīties saulītē un arī fakts, ka šī vieta Latvijas tūrisma maršrutos vēl pagaidām ir terra incognita.
Tā nu mēs, draudzīgs septiņu ceļotāju pulciņš — divi puiši un piecas dāmas —, paklausīgi sadzeramies zāles malārijas profilaksei, izlasām britu un nīderlandiešu tūristu atsauksmes mājaslapā Tripadvisor.com, mazliet nošausmināmies un dodamies ceļā.
KĀ BAUSKAS AUTOOSTA
Pēc piecu stundu lidojuma no Londonas ar interesi vēroju savdabīgo
ainavu, kas paveras pa lidmašīnas logu, — sarkani putekļainas
palmas un māla būdiņas ar nenosakāmas izcelsmes jumta segumu.
Piezemēšanās pusotra miljona cilvēku apdzīvotās valsts
galvaspilsētas Bandžulas lidostā izvēršas nervus kutinoša. Sajūta,
ka esam nolaidušies kartupeļu laukā, nevis uz skrejceļa. Pa
lidmašīnas logu redzams, kā turpat netālu maitu lijas gardi tiesā
kādu kustoni. Jācer, tā nav iepriekšējā tūristu grupa... Pie
lidostas, kas no ārpuses atgādina vēl padomju laikā celto Bauskas
autoostu, bungas rībinot un svilpes pūšot, ar improvizētu koncertu
mūs sagaida krāšņi tērpti iezemieši. Tikai vēlāk mums pielēca, ka
tas bija pirmais mēģinājums izdiņģēt naudu.
Vietējā tūrisma īpatnības, kuras nepieredzējušam ceļotājam var likties dīvainas, atklājas, arī saņemot bagāžu. Bez liekiem jautājumiem vienā acumirklī tavs koferis ir jau kādam melnītim rokās un tiek nests, kā vēlāk izrādās, uz tuvāko autobusu. Ņemot vērā, ka nedēļā lidostā nolaižas tikai kādas piecas sešas lidmašīnas, nupat kā ieradies "naudasmaks" no Eiropas izraisa neviltotu vietējo interesi, un jārēķinās, ka kofera atgūšanas procedūra var ieilgt un izmaksāt kādu eiro vai pat vairākus.
Viesnīcu šeit nav daudz, visbiežāk tām ir trīs vai četras zvaigznes, un tās pieder ārzemniekiem. Mēs apmetamies viesnīcā Kombo Beach, kuru es raksturotu kā veļas pulvera reklāmā — kvalitāte par pieņemamu cenu. Atsaucīgs personāls, ēdienu un dzērienu izvēle gana plaša, sākot no zivīm un cūkgaļas un beidzot ar svaigiem augļiem. Starp citu, nemaz nezināju, ka mango var tik labi garšot.
Vienīgais trūkums — divvietīgajos numuros lielākoties ir tikai viena gulta. Šī iemesla dēļ mēs — abi vīrieši — veselu nedēļu esam spiesti dalīt "laulības gultu", uz kuras ik pusdienlaiku mūs pārsteidz svaigu ziedu virtene un gulbja formā salocīts dvielis. Kā papildu bonuss viesnīcas teritorijā gandrīz katru vakaru, ģērbti nacionālajos tērpos, uzstājas vietējie muzikanti un ar enerģiskajiem deju soļiem un ugunīgajiem priekšnesumiem atstrādā katru eiro, ko viesi pēc tam samet viņu cepurēs.
PLUDMALĒ
Ja runājam par apkārtējo vidi, pirmās pāris dienas nepamet tāda kā
Getliņu sajūta, izņemot piekrastes zonu, kur vietējie rīko ikmēneša
talkas. Reiz, pēc nostāstiem, pat pats valsts prezidents esot
lasījis tukšās pudeles. Mājas sanaglotas no visa, kas turas kopā,
apkārt nabadzība, netīri bērneļi rotaļājas turpat ceļmalā, tomēr
pēc pāris dienām pierodam un pozitīvi iespaidi ņem virsroku.
Pirmkārt, fantastiskais laiks: temperatūra dienā ap +30, +35
grādiem, okeāna viļņi šķiet katra sērfotāja sapnis, un ūdens silts
kā piens. Otrkārt, vietējā flora un fauna: dīvaina paskata koki ar
vēl dīvainākiem augļiem, "dzīvi" kokosrieksti, zili sarkanas
ķirzakas, pērtiķi, termīti. Visbeidzot paši cilvēki — iesākumā
pārlieku uzbāzīgi un kaitinoši, bet, iepazīstot viņus tuvāk,
sirsnīgi un atsaucīgi.
Vietējie iedzīvotāji ir pārsteidzoši talantīgi un izdomas bagāti attiecībā uz visu, kas varētu būt saistīts ar tūristu naudasmakiem: gandrīz puse nodarbojas ar kokgriezumiem, audumu apgleznošanu, bizīšu pīšanu, masāžu, rotu un pinumu darināšanu vai vismaz mēģina to visu pārdot. Tā vien liekas, ka pārdošanas prasme viņiem ir iedzimta, jo ir jāpaiet vismaz pāris dienām, lai saprastu, ka par krellēm un auskariem draudzenei, ko pirku pirmajā dienā, ir pārmaksāts vismaz reizes trīs.
Visaktīvākā dzīve norit tieši piekrastes rajonā, kur koncentrējas tūristi. Vietējiem tas nozīmē gandrīz vai vienīgo iespēju nopelnīt. Izrādās, viņiem nav ļauts tuvoties viesiem viesnīcas teritorijā, tāpēc vietējie turas atstatus un ievēro zināmu distanci. Lai piesaistītu uzmanību, vīrieši izpilda pietupienus, palēcienus un citus akrobātiskus trikus vai arī ar dažādiem žestiem aicina sievietes uz "pārrunām". Jāpiebilst, tas arī reizēm izdodas — ik pa brīdim kāda pavecāka eiropiešu dāma redzama pastaigājamies pa pludmali muskuļota gambieša sabiedrībā. Par tālāko notikumu gaitu vēsture klusē.
Sievietes pulcējas nelielās grupiņās un vēl bez tirgošanās, bizīšu pīšanas un masāžas pakalpojumiem piedāvā uzšūt Gambijai tik raksturīgos nacionālos tērpus. Mūsu dāmas nav izņēmums, un man, protams, pāris reižu dienā ir jāiet palīgā izvēlēties pareizo toni un nokaulēt cenu. Svārki un topiņš izmaksā apmēram 800 dalasu, kas mūsu naudā būtu apmēram 15 latu, un jaunais tērps ir gatavs jau nākamajā dienā.
SKAISTULES UN ZĀLĪTE
Kas mani patiešām pārsteidz — tās ir Gambijas sievietes. Viņas
nevar neievērot. To īpašo spēju vienmēr izskatīties pēc balles
karalienēm — krāšņās kleitās, spožām rotām, savdabīgi sakārtotiem
matiem, visbiežāk uz muguras lakatā ietinušas mazuli, viņas
nesteidzīgi un graciozi dodas savās ikdienas gaitās, lai gan apkārt
valda nabadzība un mājās viņas, visticamāk, gaida vēl kādu astoņu
desmit bērnu pulciņš, vīrs un, iespējams, vēl divas citas sievas.
Valstī ir atļauta daudzsievība. Oficiālā reliģija ir islāms, un to
praktizē apmēram 85% no visiem iedzīvotājiem.
Vēl kāda nacionālā īpatnība, kas redzama gandrīz uz katra stūra, ir gandža jeb mūsu valodā — zālīte (marihuāna). Īpaša tradīcija vakaros ir kopā sanākšana pie sevišķā veidā gatavotas stipras un saldas tējas, kas tiek uzvārīta vairākas reizes un pasniegta mazās glāzītēs. Kamēr tēja gatavojas, vīri nesteidzīgi izkūpina kāsīti un apspriež dienas notikumus, visbiežāk — cik koka bļodu un kreļļu pārdots, kādas daiļavas un no kurienes ir ieradušās viesnīcā ar pēdējo lidmašīnu. Cik var noprast, īsti legāla šī gandžas padarīšana nav, taču šeit nevienu tas īpaši neuztrauc. Vakara rituāls iet roku rokā ar simbolisku higiēnas ievērošanu, proti, lai zobi nekļūtu dzelteni, gambieši zelē zīmuļa lieluma sprunguļus. Tiem esot zobus baltinošs efekts.
ZVĒRI KAIMIŅVALSTĪ
Mūsu ceļojuma mērķis ir ne tik daudz pasildīt sānus saulītē, cik
pēc iespējas vairāk pašiem iepazīt šo vēstures grāmatās aprakstīto
un senču izdaudzināto zemi. Jāsaka, iespējas nemaz nav tik plašas.
Populārākās ekskursijas ir putnu vērošana. Vēlams izbraukt agri no
rīta, jo pusdienlaikā, kā tas ir mūsu gadījumā, atliek vienīgi
ticēt gidam, ka putni te nupat kā esot bijuši. Vēl ir brauciens ar
laivu un makšķerēšanas tūre. Var doties uz vergu fortu Džeimsa
salā, kura tapšanā savulaik roku pielicis arī Kurzemes hercogs
Jēkabs, lai gan oficiālajā versijā tas ir kāds baltvācu kolonists —
bez sīkākiem komentāriem. Savvaļas safari lauvas un ziloņus
ieraudzīt gan būs pagrūti, jo viss, kas lielāks par pērtiķi, jau
sen esot nomedīts, tomēr izbrauciens ar džipu sniedz gana plašu
ieskatu nacionālajās īpatnībās.
Viesnīcas teritorijā piedāvātās ekskursijas visbiežāk mēdz atšķirties gan pēc cenas, gan satura, tāpēc izlemjam riskēt un ļaujamies konkurējošas tūrisma firmas pārstāvim, vārdā Buba, kurš savus pakalpojumus piedāvā turpat uz ielas.
Buba apgalvo, ka viņa izklaides ir daudz lētākas un foršākas. Viņa spēcīgākie argumenti ir turpat netālu birojā pie sienas piestiprinātās "fotogrāfijas ar sievieti un mežakuili" un stipri nospeķota klade ar britu tūristu atsauksmēm, kuri jau esot bijuši un palikuši more than happy*.
Par šīm ekskursijām ir vērts pastāstīt sīkāk. Kā pirmo mēs izvēlamies ceļojumu uz kaimiņvalsti Senegālu ar garantētu iespēju tuvumā apskatīt degunradžus un žirafes. Nākamajā rītā, kad ceļojums jau pusceļā, Buba pēkšņi paziņo, ka vispār jau mums neesot Senegālas vīzu un tāpēc visas pases būs jāatdod uz robežas un tikai atpakaļceļā varēsim tās saņemt. Pirmā ideja, kas ienāk prātā: visi mudīgi safotografējam savas pases, ja nu tās vairs nekad neredzēsim, bet tad gids apžēlojas un acīmredzot robežsargam iemaksā lielāku "algu aploksnē" un pases paliek pie mums. Lai vai kā, incidents beidzas laimīgi, un varu apstiprināt, ka Senegālā vēl tiešām dzīvo vismaz trīs žirafes, pāris degunradžu, mežacūkas un bariņš antilopju.
EKSKURSIJA PIE ALUMĪNIJA
Nākamais ievērības cienīgais apskates objekts, pēc Bubas domām,
esot vietējā rūpnīca. Tā atrodas pilsētas kvartālā, kur balto
tūristu var redzēt tikpat bieži kā komētu pie debesīm, un tieši tā
mēs arī jūtamies. Fotoaparātus un naudasmakus paslēpjam dziļi somās
un dodamies apskatīt, kā tiek izgatavoti alumīnija katliņi un
bļodas. Tehnoloģija ir šāda: nosmulējušos bērnu pulciņš piķa melnā
toverī uz improvizētas krāsniņas ber tukšas skārdenes, toverim otrā
pusē pa reni alumīnijs satek sagatavēs, un tālāk jau redzam, kā
saulē žāvējas gatavā produkcija, kuru turpat uz vietas apstrādā ar
āmuru un vīli.
Par Latviju vietējie nezina gandrīz neko, nu, varbūt tik daudz, ka esam no Eiropas, un to, ka mums ir saldējums TIO, kas nopērkams vietējā bodītē. Īpaši arī necenšamies uzstāt, ka kādreiz esam šeit bijuši kolonisti un vergturi, jo, cik var noprast, šī tēma joprojām ir tabu. Vēl viena lieta, kas vieno mūsu tautas, — arī Gambijā ir prezidents. Gambieši tur lielā cieņā savu prezidentu Jammehu, kurš nonācis pie varas militāra apvērsuma rezultātā, nu esot uzbūvējis valstī vienīgo asfaltēto ceļu no lidostas līdz pilsētas centram, nopircis iedzīvotājiem prāmi un atvēris vairākas slimnīcas, taču, par spīti prezidenta aktivitātēm, zobārstu vai traumatologu es tomēr šeit neieteiktu apmeklēt. To, ka Gambijas prezidentam patīk reklamēties, nevar nepamanīt: ik uz stūra no krāsaina lielformāta plakāta sveicina smaidošs vīriņš baltā cepurē.
NOBEIGUMS
Brīdī, kad Infektoloģijas centra ārste, šķirstot biezu medicīnas
enciklopēdiju, uzmundrinoši paziņo, ka šādi aizdomīgi izsitumi kā
manējie viņas praksē ir bijuši vēl vismaz kādas četras reizes,
atviegloti uzelpoju. Tad daktere piebilst, ka, visticamāk, man kājā
ir iekodis tārps, kas dzīvojot sālsūdenī un mēdzot ieperināties
cilvēka organismā, un aizklejot līdz aknām un nierēm.
Detaļās neiedziļināšos, tik piebildīšu, ka viss beidzās laimīgi, un, ja kāds man jautātu, vai ir vērts apmeklēt Gambiju, es nešauboties teiktu — uz priekšu!
*vairāk nekā laimīgi