Homoseksualitāte nenozīmē bezbērnu dzīvi
Miranda uz slidkalniņa
Ideja šim rakstam dzima kādā svētdienas pēcpusdienā, kad biju ļāvusies dēla uzstājīgajiem lūgumiem apmeklēt ceļojošo atrakciju parku, kurš bija piestājis kaimiņos Šeperdsbušā. Šaurā zaļā strēmelīte transporta pārblīvētas ielas vidū bija iežogota, un tajā saspiestas daudzas trokšņainas atrakcijas — karuseļi, bērnu vilciens un divi gigantiski slidkalniņi. Katra karuseļa uzraugs uzskatīja par savu pienākumu spēlēt no kaimiņa atšķirīgu mūziku, turklāt apdullinošā skaļumā.
Slidkalniņš bija vienīgā vieta, kurā varēja daļēji glābties no iznīcinošajiem decibeliem. Nospriedām, ka tur arī paliksim. Atspiedusies pret sētu, es garlaikoti vēroju, kā bērni rāpās 10 metru augstajā kalniņā un spiegdami slīdēja lejā. Man līdzās nostājās divi vīrieši, kuriem, šķiet, atrakciju parka troksnis izraisīja tikpat alerģisku reakciju kā man. Viņi stāvēja, laiku pa laikam aizspiežot ausis, bažīgu skatienu vēroja bērnus un reizumis iesaucās: "Nu kāpēc tas puika neskatās, kur šļūc?", "Miranda, dārgumiņ, uzmanīgāk!" Epizode beidzās ātri un bēdīgi — pēc trešā šļūciena elegantā tamborētā kleitiņā tērptā Miranda ietriecās kādā pusaudzī. Atskanēja elsas un skaļš "tēēēēēt!". Abi vīrieši skriešus metās pie Mirandas un promejot purpināja: "Nevajadzēja gan šeit nākt, nevajadzēja."
Es, protams, nezinu, vai vīrieši ir Mirandas vecāki, bet katrā ziņā uzvedības dinamika lika secināt, ka ir gan. Vēlāk noskaidroju — kopš 2005.?gada, kad Lielbritānijā tika pieņemts likums, kas atļauj neprecētiem pāriem adoptēt bērnus, geju un lesbiešu ģimenes adoptējušas 170 zēnus un meitenes un kopumā aptuveni 10% homoseksuālu pāru Lielbritānijā audzina bērnus.
Galvenā motivācija adopcijas likuma izmaiņām bija vienkārša — atvieglotie noteikumi paplašinās adoptētāju loku, un tas nozīmē, ka būs vairāk bērnu, kas no institucionalizētās vides nonāks ģimenē un varēs šļūkt pa slidkalniņu uztrauktu vecāku, nevis valsts algotu kopēju skatienu pavadīti. "Pārāk daudzi bērni pārāk ilgu laiku pavada pagaidu aprūpē, gaidot adopciju," pēc grozījumu pieņemšanas teica Britu adopcijas un aizbildniecības asociācijas vadītāja Felisita Koljēra. Organizācija uzsver, ka likuma grozījumu kontekstā galvenais jautājums ir nevis homoseksuālu cilvēku tiesības audzināt bērnus, bet gan bērnu tiesības augt mīlošā ģimenē.
Caur uguni un ūdeni
Taču kļūt par adoptētu bērnu tēviem vai mātēm ir uzdevums, kas ir pa spēkam nebūt ne katram. ITV televīzijas reportieris Fils Rejs-Smits komentārā The Times apraksta kvalificēšanās procedūru, kuru, šķiet, būtu grūti izpildīt pat daudziem bioloģiskajiem vecākiem. Potenciālajiem adoptētājiem vispirms tiek norīkots "novērotājs" — sociālais darbinieks, kura uzdevums ir rūpīgi izpētīt pāra atbilstību vecāku lomai. "Kad sociālā darbiniece teica, ka apmeklēs mūsu mājokli, pirmais jautājums, ko viens otram uzdevām, bija — vai slēpsim alkoholu?" atceras Fils un ātri piebilst: "Lūdzu, nenosodiet mūs." Jo vēlme radīt labu pirmo iespaidu ir gluži cilvēciska. Pirmajai vizītei par godu vīna pudeles patiešām tika paslēptas, taču vēlāk attiecības ar sociālo darbinieci Džīnu kļuva tuvākas un zuda vajadzība pēc mazām tēla spodrināšanas viltībām.
Fils un Maikls ir kopā nodzīvojuši desmit gadus. Tāpat kā daudzi geji, agrā jaunībā viņi domājuši, ka homoseksualitāte automātiski nozīmē bezbērnu dzīvi. Taču ilgstošās, stabilās attiecības lika abiem pārdomāt, vai tomēr nelauzt stereotipu. 33 gadu vecumā Fils sāka kā brīvprātīgais strādāt bērnudārzā, lai pats sevi "testētu". "Lai gan darbs televīzijā nereti nozīmē stresa pilnas situācijas, pirmajā dienā bērnudārzā es biju pārbijies kā diegs," raksta Fils. Taču ar katru nedēļu viņš iemācījies kaut ko jaunu — kā izšķirt strīdniekus, kā panākt, lai bērns, kurš neparko nevēlas iet gulēt, tomēr piekrīt nolikt galvu uz spilvena.
Lai kļūtu par adoptētājiem, pārim vajadzēja apliecināt, ka viņiem ir pieredze bērnu kopšanā, un tad bērnudārza brīvprātīgā gadi lieti noderēja. Potenciālajiem vecākiem bija jāveic arī veselības pārbaude, jāpierāda, ka viņi nesmēķē un alkoholu lieto mērenos daudzumos. Pārbaudes beigās tapa 60 lappušu dokuments ar birokrātisko nosaukumu Form F, kurā bija aprakstīta abu partneru biogrāfija, bankas konta stāvoklis, veselība un ēdienkarte. "Stingri iesaku apstiprināt Maiklu un Filipu kā adoptētājus," rakstīja Džīna. Eksāmens bija izturēts. "Mēs, visticamāk, neredzēsim sava dēla pirmos soļus. Bet mēs viņu izaudzināsim," atzīst Fils.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.