Tikai nevajag iedomāties, ka runa ir par dārgiem, Mišelina zvaigžņu rotātiem restorāniem! Dienvidāfrikā cilvēki ir relaksēti un fokusējas uz vienkāršu, svaigu ēdienu ģimenes un draugu lokā. Nedēļas nogalēs viņi kopā ar bērniem un suņiem plūst uz āra kafejnīcām baudīt vēlas brokastis, bet saulrietu regulāri svin okeāna krastā, šim nenovēršamajam notikumam par godu dzerot sundowners jeb saulrieta kokteiļus.
Dziedošā vīģe
Pēc visa iepriekš minētā gluži pamatots var likties Ievas sašutums, ka par Dienvidāfriku vēl neesmu rakstījusi nevienu sleju. Tam ir gluži vienkāršs izskaidrojums: nespēja izvēlēties, kam no vairākiem desmitiem fantastisko piedzīvojumu/tradīciju/ēstuvju veltīt pāris rindkopu. Vai restorānam ar burvīgo nosaukumu Dziedošā vīģe Johannesburgā, kur zem vīģu kokiem baudīju vīģu saldējumu, vai Keiptaunas jaunākajai āziešu tapas ēstuvei Haiku, kur tu tiec pakļauts nebeidzamai dažādu veidu dimsums (klimpiņu) straumei, vai tomēr pludmales bāram Strand Loper (pludmales klejotājs), kur mūs cienāja ar desmit dažādām svaigi ķertām, uz oglēm gatavotām jūras veltēm, pie visām sirsnīgi aicinot ēst klāt zapti - starp citu, ļoti garšīgi. Nesenajā gadumijas braucienā pie Ieviņas Āfrikā pa ceļam no vienas vīnotavas uz nākamo, mēs kopā ar latviešu bariņu iegriezāmies Pie Topsijas paēst pusdienas, un tas izvērtās par tik aizkustinošu un personisku piedzīvojumu, ka izvēles mokām beidzot pienāca gals.
Pie Topsijas
Topsija ir 77 gadus jauna kundze ar lielām brillēm un mezglainām rokām. Viņa saimnieko vecā mājā ziedoša dārza vidū, blakus Franšukas pilsētas bibliotēkai (būru valodā Franschhoek nozīmē "Franču kaktiņš", jo tur apmetās Francijā vajātie hugenoti). Topsija nav profesionāla pavāre, un viņas viesiem nav izjūta, ka esi atnācis uz restorānu - drīzāk, ka esi ieradies ciemos pie vecmāmiņas. Šo izjūtu palīdz radīt ģimenes suns, kas guļ ēdamzāles maliņā, un 34 gadus vecais pelēkais papagailis Oskars Vailds, kas dzīvo atvilknē ap stūri no labierīcībām un laipni sveicina garāmgājējus ar klusu Hello! Galdi ir klāti ar izbalējušiem galdautiem, un raibie šķīvji katram viesim citādi. Tas gan nav bijis par šķērsli, lai Pie Topsijas iekļautu šī gada Dienvidāfrikas 100 labāko restorānu sarakstā.
Ēdienkarte ir pāris teikumu gara, un tā ir rakstīta nevis uz papīra, bet gan uz tāfeles virs virtuves letes. Topsija to izdomā katru reizi no jauna atkarībā no iedvesmas un vissvaigākajiem pieejamajiem produktiem konkrētajā dienā. Todien pusdienās pasniedza antilopes un mīdiju boboties - tradicionālus, garšvielām un augļiem piesātinātus sacepumus, ko Topsija pašrocīgi esot gatavojusi sešas stundas. Viņa, protams, atnāk pie viesiem un lēnām izstāsta visu par dienas ēdieniem, plauktos sarindotajām čatniju burciņām un papagaiļa dabu. Boboties seko vienkārša, garda kūka ar pašmāju plūmju kompotu un vaniļas saldējumu.
Mēs esam pēdējie pusdienu viesi, un Topsija stāv ēdienu zāles vidū, vienā rokā turēdama gaļu sunim, un sirsnīgi mums ar Ievu stāsta par savu ģimeni, pievēršanos kulinārijai, un rāda savu ar roku rakstīto/iesieto/ilustrēto pavārgrāmatu. Ievas meitiņa Selma tikmēr dārzā spēlējas ar Topsijas mazdēlu, kurš viņai rāda no vecmāmiņas slepus paņemtu lielu binokli. Mums nemaz negribējās atstāt šo mīlīgo vietiņu, un promejot man nevilšus prātā ienāca doma - varbūt es arī kādreiz laimīgi saimniekošu savā restorānā kā Topsija?