Mammu, es esmu klasē vienīgā, kuru viņas izsmej un apsaukā! Šodien viņas piecas vispirms sāka sačukstēties, tad salīmēja man pie apģērba un matos līmlapiņas. Vai mēs nevaram pārcelties dzīvot uz citu vietu?
Šis ir reāls gadījums no skolas dzīves, kad vienai no tūkstošiem mammu sāpēja sirds par vienu no tūkstošiem bērnu, kuru apceļ. Svarīgi, ka šajā situācijā pirmais, kam bērns uzticējas, bija viņa ģimene, un atbildes uz Kāpēc? un Ko darīt? meklēja mamma un tētis. Tomēr, kā liecina atskaites par Bērnu un pusaudžu uzticības tālruņa 80006008 divu gadu darbību, tūkstošiem savās problēmās ir pavisam vieni.
Pusmiljona Palīgā!
Ap 10 000 bērnu divos gados lūguši palīdzību Valsts bērnu tiesību
aizsardzības inspekcijas (VBTAI) speciālistiem, jo jutušies
bezspēcīgi atrisināt konfliktus ar vienaudžiem. Kopumā tālrunis
saņēmis vairāk nekā pusmiljonu zvanu. Psiholoģe Zane Avotiņa
stāsta, ka visvairāk zvanu ir par to, ka kādu izsmej un apsaukā,
nepieņem grupā, sabojā mantas. Piemēram, joprojām bērnus izsmej
briļļu dēļ. Turklāt klasē var būt trīs bērni ar brillēm, bet
apsaukās tikai vienu. Kāpēc? "Aizvaino to, kurš ir jūtīgāks, kurš
uz to vairāk reaģēs," skaidro psiholoģe.
Speciālisti konstatējuši, ka emocionālā vardarbība visizplatītākā ir vienaudžu grupās, īpaši vecumā starp 12 un 15 gadiem. Savukārt fiziskā vardarbība zeļ ģimenē. Bērnu sišana, aiztaisot aiz sevis dzīvokļa vai mājas durvis, joprojām ir izplatīta. Turklāt tās var būt arī ļoti kārtīga, inteliģenta dzīvokļa durvis. "Problēmas ir arī tajās ģimenēs, kur mamma ir bērnudārza audzinātāja un tēvs - policists," saka VBTAI priekšniece Laila Rieksta-Riekstiņa.
Divos gados speciālisti risinājuši arī 178 seksuālās vardarbības gadījumus starp vienaudžiem, vēl 59 no pedagogu puses, 190 - ģimenē.
Ne mājās, ne skolā
Sāpīgi iedomāties, kādās ciešanās ir bērns, kuram ir problēmas
skolā, bet mājās nav atbalsta. Z.Avotiņa teic, tieši tāpēc
visbiežāk grūti nošķirt, kur sākas bērna problēmas mājās un beidzas
tās, kuras skolā. Spriedze un agresija, kas uzkrāta no
pāridarījumiem vienā vietā, tiek pārnesta uz otru.
Uzticības tālruņa vadītāja Iluta Vilnīte saka - daudziem stāstiem pamats ir "jūtos nemīlēts" un "neliekas, ka esmu vecākiem vajadzīgs". Šādos gadījumos tad varētu iet pie sava klases audzinātāja skolā, bet arī attiecībās ar viņu nereti ir problēmas. "Bērni ļoti bieži min, ka pedagogi ir vienaldzīgi - nav vērts runāt, jo skolotājam tik un tā būs vienalga," saka uzticības tālruņa vadītāja.
Pašreiz 80006008 komanda kopā ar inspekcijas speciālistiem ir vienisprātis, ka nākamais ir jāpasludina par iecietību veicinošu gadu ar atbilstošu pasākumu kopumu. Starp zvanītājiem ir arī bērni, kuri dara citiem pāri, tad paši pārdzīvo izdarīto un nezina, kā lai sevi maina. Ir vecāki, kuri grib, bet nemāk atrast īsto sarunas pavedienu ar savu bērnu. Lai kampaņu sagatavotu, inspekcija sākusi skolēnus, vecākus un pedagogus anketēt, izsludinājusi eseju konkursu, izzina nevalstisko organizāciju un pašvaldību aktivitātes šajā jomā, stāsta L.Rieksta-Riekstiņa.
Vai konkursiņš līdzēs?
Viena no nevalstiskajām organizācijām biedrība brivpratigais.lv
savu projektu pret vardarbību Rīgas skolās sāk jau tūlīt maijā. Tas
plānots līdz septembrim un saņēmis arī salīdzinoši labu finansējumu
- 54 787 eiro jeb Ls 38 350 no Eiropas Savienības grantu shēmas
Sabiedrības integrācijas veicināšana Latvijā.
Projekts Lai labais pielīp! domāts 5.-9.klašu skolēniem, mudinot viņus pašus analizēt problēmu situācijas un meklēt tām risinājumus. Tiesa, "spēlēties ar labā lipīgumu" projekta vadītāji domā nevis klātienē, bet izlīmējot skaistus plakātus skolās un mudināt piedalīties radošo darbu konkursā. Tad darbi ies uz izstādi, pēc tam mākslinieki no idejām veidos filmiņu, visbeidzot - noslēguma konference skolēniem, pedagogiem, žurnālistiem.
Vai šāds projekts nebūtu efektīvāks, ja skolās rīkotu nelielas diskusiju grupas un klātienes radošās darbnīcas, nevis paļautos, ka noslogotie pedagogi izdomās ko vairāk par kārtējo eseju rakstīšanu? Biedrības pārstāve Zane Līdaka atbild: "Mēs esam tikai nevalstiska organizācija." Lai arī projekta sadarbības partneri ir gan Rīgas domes izglītības departaments, gan VBTAI uzticības tālrunis.
Stāstot par uzticības tālruņa pieredzi, tā darbinieki vairākkārt uzsver tieši savstarpējās izrunāšanās trūkumu kā starp vienaudžiem, tā skolēniem un pedagogiem, bērniem un vecākiem. Uzticības tālruņa apkopoto pieredzi speciālisti labprāt analizē arī vecāku sapulcēs un radošajās darbnīcās pedagogiem. "Ja mūs uzaicina," piebilst I.Vilnīte.
Kāpēc tieši šāds "labā lipīguma" projekts nevarētu būt iemesls, lai veicinātu sadarbību starp lielisku trijotni - skolu, nevalstisku organizāciju, valsts institūcijas speciālistiem? Bērni, kuri cieš no paņirgāšanās, izsmiekla, lamām skolā, būtu tikai ieguvēji.