Juglas dzīvnieku patversme desmit pastāvēšanas gados glābusi simtiem suņu dzīvību
Katrs grib savas mājas
Vienmēr, kad ierodos kādā no dzīvnieku patversmēm, domāju — kur dvēseles spēkus smeļ cilvēki, kas diendienā te strādā? Patversmes darbinieki un brīvprātīgie palīgi ik dienu sastopas ar cilvēku vienaldzības, bezatbildības un cietsirdības upuriem un, sirdsbalss aicināti, veic īstus varoņdarbus, bez brīvdienām rūpējoties par noklīdušiem, pamestiem, traumētiem un cietsiržu izmocītiem suņiem. Viņi ved atradeņus uz veterinārajām klīnikām, gādā par tīrību sprostos, ēdina četrkājaiņus, apmīļo un aprunājas ar katru. Dažs labs patversmē nokļuvušais pirmo reizi pieēd pilnu punci, bezpajumtniekus attārpo un atbluso, un visus, vecākus par sešiem mēnešiem, sterilizē. Atradenīši — kāda laime! — beidzot mierīgi izguļas voljērā, kur viņiem neviens nenodarīs pāri un neiespers ar kāju. Taču katrs dzīvnieks ilgojas pēc savām īstajām mājām un pēc drauga — saimnieka.
1996.gadā Latvijā bija tikai viens dzīvnieku izolators Līčos. Kādā aukstā ziemas dienā pie Līču krematorijas platās mutes pati savām acīm redzēju kaudzē sakrautus eitanizēto dzīvnieku līķīšus — izolatorā bija tikai ieeja, neviens suns un kaķis no turienes neatgriezās dzīvē. 90.gadu vidū Astrīda Kārkliņa aktīvi iesaistījās klīstošo dzīvnieku glābšanā. Pēc ilgiem meklējumiem 1999.gadā LKF Dzīvnieku aizsardzības grupas redzeslokā nokļuva 1300 m2 lielā teritorija, kas piederēja zvēraudzētavai Jugla. Tās direktors Andris Upenieks deva jāvārdu patversmes tapšanai. Tā paša gada maijā Juglas patversmē tika nomitināti pirmie suņi. Jaunajai patversmei palīdzēja gan privātpersonas, gan dažādas organizācijas. Atbalstu sniedza Pasaules dzīvnieku aizsardzības organizācija (WSPA), kuras biedri ir LKF Dzīvnieku aizsardzības grupa un Zviedrijas dzīvnieku aizsardzības organizācija Baltic Animal Care. Pirmajos gados patversmei palīdzēja Rīgas dome un Vides departaments, jo galu galā patversme darīja un dara to, kas jādara Rīgas pilsētas varasvīriem. Astrīda atceras: "Tovasar steigšus gatavojāmies pirmajai ziemai — uzlikām jumtu mūsu darba telpai, siltinājām sprostus, ar pateicību pieņēmām no ziedotājiem segas, spilvenus, drēbes, traukus, visu, kas noderētu dzīvnieku izmitināšanai."
Palīgos pieteicās pirmie brīvprātīgie. Viņu vidū bija arī Jūlija Bogomolova. Astrīda Kārkliņa smaida: "Jūlijai bijai tikai 14 gadu, viņa ar ģimeni tikko bija atbraukusi no Krievijas, neprata latviešu valodu, bet gribēja darboties dzīvnieku aizsardzības jomā.Tagad viņa ir Juglas dzīvnieku patversmes pārvaldniece. Drīz pie mums atnāca arī Linda Zirdziņa, kura tagad ir LKF Dzīvnieku aizsardzības grupas juriste, Kristīne Hincenberga — pašreizējā mūsu projektu koordinatore un daudzi citi."
Nav jāžēlo, ir jāstrādā
Desmit gados Juglas dzīvnieku patversme kļuvusi par vienu no vadošajām dzīvnieku patversmēm Latvijā. Telpas te nav lielas — tikai 14 voljēri un āra sprosti —, taču dzīvnieku glābšana ir patversmes misija plašā nozīmē. Tās darbinieki un brīvprātīgie beiguši kinologu kursus, piedalījušies semināros Latvijā un ārvalstīs. Patversmē vismaz reizi gadā ierodas WSPA pārstāvji. Liels darbs ieguldīts sabiedrības izglītošanā. Cilvēki, kas atbraukuši pēc suņa, aizpilda speciālas anketas, tiek izklaušināti par apstākļiem, kādos dzīvos suns, par potenciālā saimnieka ģimenes stāvokli un materiālajām iespējām. Galu galā suns mājā nav tikai prieka avots. Dzīvnieks jāēdina, jāārstē, jāvakcinē, un šie izdevumi mūsdienās ir diezgan lieli. Varbūt kādam ģimenes loceklim ir alerģija pret suņa spalvu, bet kāds varbūt ir pret dzīvnieka pieņemšanu mājā. Astrīda Kārkliņa spriež: "Patversmei ir divi nozīmīgi mērķi — glābt un iekārtot dzīvniekus un izglītot sabiedrību. Pat ja cilvēks aiziet no patversmes bez suņa, tā ir uzvara, jo viņš ir sapratis, ka suns ir dzīva radība ar savām psiholoģiskām un fizioloģiskām vajadzībām. Atbildība par jauno ģimenes locekli ir obligāts dzīvnieka jaunā saimnieka pienākums."
Kā dzīvnieku glābēji tik ilgu laiku spēj strādāt nonstopā? Vai līdzjūtība un žēlums pret nelaimīgajiem dzīvniekiem nelauž sirdis? Astrīda Kārkliņa strikti atbild: "Sāpes nedrīkst laist caur sevi. Šī nav fronte, kurā cīnās ar smaidu sejā. Mums nav jājūt līdzi, bet jādara savs darbs. Kad žēlums māc, tad topi vājāks. Neesam no azbesta, bet nespējam būt laimīgi, redzot dzīvnieku ciešanas. Tagad smaidu retāk, bet ir gandarījums, ka simtiem dzīvnieku nonākuši pie labiem cilvēkiem. Tā ir mana dzīves kvalitāte, es justos slikti, ja nespētu palīdzēt."
Nesen dzīvnieku mīļotāji portālā draugiem.lv sāka vākt parakstus, lai aizsargātu patversmi, kuru it kā taisoties likvidēt. Vai tas atbilst patiesībai? Astrīda atzīst, ka noticis pārpratums. Patversmes zemes nomas līgums, kas parakstīts līdz šā gada 31.decembrim, noteikti tiks pagarināts, taču viņa arī cer, ka tiks darīts viss, lai pēc iespējas ātrāk sāktu darboties mūsdienīga un plaša dzīvnieku patversme Labās mājas, kuras korpusi jau ir zem jumta, bet celtniecības darbi apstājušies līdzekļu trūkuma un uzņēmēja Agra Nagliņa dēļ. Astrīda saka: "Mūsuprāt, viņš tiesā nepamatoti noprotestējis patversmes Labās mājas būvatļauju. Taču mēs esam optimisti." Sabiedrība kopumā ir atbildīga par apkaunojoši pamestiem un klaiņojošiem dzīvniekiem. Taču ir arī priecīga vēsts — laikam ejot, bezpajumtes suņu paliek mazāk.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.