Mēs sākām ar spainīti ķiršu par pieciem lariem (apmēram 1,7 lati). Sagribējās ēst un apturējām Surami, kur dominē maizes cepēji. Tbilisi jau bijām pamēģinājuši to maizi, ko Andrejs. Laukos to cep mucām līdzīgos māla podos. Kas var būt garšīgāks par tikko ceptu baltmaizi (šoti) vai saldeno nazuki.
Kutaisi mūs gaidīja vakariņas viesu mājā, uz terases pakalna virsotnē. Šoreiz tamada ir mūsu šoferis Dato. Iemācāmies tostu par Latviju un Gruziju. Latviešus te no sirds mīl.
No rīta, pēc Bagrati un Gelati dievnamu apmeklējuma, dodamies cauri Boržomi uz Vardzia - alu pilsētu kalnos, bijušās PSRS pierobežā. Pirms Boržomi vēl viena garšīga pietura. Pēc Dato ierosinājuma ēdam izcilu hačapuri, kas mūsu acu priekšā tika samīcīts un izcepts malkas krāsnī.
Latviešus satiekam visur. Lielākais pārsteigums bija vesela laivotāju nometne, kuras iemītnieki, "pateicoties Lāča ķepai", bija spiesti iebraukt Gruzijā no Turcijas puses. Ir 4.maijs. Nometnē plīvo sarkanbaltsarkanais karogs.
Pirmdienā dodamies uz vīnu un šašliku zemi - Kahetiju. Vispirms Nino apbedījums un Pirosmani dzimtā pilsēta Signagi, kas atšķirībā no visas Gruzijas vairāk atgādināja kinociemu. Pēc tam dodamies meklēt izslavētos šašlikus. Nobraucām līdz pat Telavi (atcerieties Mimino?) robežām. Starp citu, lielais Koba (Kikabidze) nodokļu problēmu dēļ pametis restorānu biznesu Maskavā un atmucis uz dzimteni. Ineses ieteikto restorānu, kuru atbalsta mūsu tautieši, neatradām. Griezāmies atpakaļ uz galvaspilsētu. Megrabs, šī ceļojuma šoferis, zināja ļoti labu ceļmalas restorānu Kačreti ciematiņā. Tur izcilākais tiešām bija mcvadi! Nekad nebiju ēdis džondžolo - saulespuķu eļļā un sīpolos marinētus kāda koka vai krūma ziedus.
Pēdējā diena atkal Tbilisi. Atkalredzēšanās ar draugiem Irakliju un Šadimanu. Pirms tam tirgū esam sapirkušies čurčhelas, sierus un tkemali. Pēc vecā kalendāra ir Jura vai Jurģa diena. Nezinu no kurienes vārds Gruzija. Pēc cilvēku daudzuma dievnamos, kā arī svētā Georga daudzajiem veidoliem, ir skaidrs - esam "Jurģa zemē". Angliskajai versijai būs taisnība - Georgia.
Viesojamies pie gobelēna mākslinieka Borisa. Ātri vien atkal uzrodas visādas uzkodas. Nagla - milzīga "šāle" ar karstiem hinkaļiem. Šoreiz tamada ir Iraklijs. Jāstāsta par bēdīgo Jūras pērles likteni. Abiem puišiem, kamēr turējās nauda, patika to apmeklēt. Iraklijs atcerējās tos brīžus, kad nauda bija beigusies. Piemēram, tāda epizode. Puišiem palicis viens metāla rublis un tkemali mērce. Iraklijs stāv rindā veikalā pēc maizes. Te uz grīdas izkrīt rublis. To paceļ kāds vīrs. Iraklijs karstasinīgi metas vīram virsū, atņem to rubli un nopērk maizi. Atnāk uz kopmītnēm, pagrābstās kabatās un atrod savu neskarto bleķa rubli...
Vakars turpinās ar dramatisku dzejas lasīšanu, ģitāras spēli un polifonisko dziedāšanu. Pats mielasts/dzīres pārtop polifonijā. Tomēr kroni vakarēšanai uzliek vēl viens draugs, arhitekts Kosta. Viņš visu vakaru bijis otrajā plānā, nez kur nozuda. Tad, pēkšņi, atgriezās ar četriem sulīgi violetiem ceriņu pušķiem pumpuros. Tie tika visām viešņām no Latvijas un vēl ilgi rotājās māju vāzēs. Tad es atcerējos, ka Kutaisi viesu mājas saimnieks Šalva katrai dāmai uzdāvināja jasmīnu zariņu...
Nodomāju, ka stāsts ir par šašliku mākslu vai vīna rubīnu. Mēs baudījām tradīciju, pašcieņas un mīlestības esenci.
Sākums 23.05 Dienā.