"Nākamajā rītā pirms skolas dēls pienāca un teica - mammu, man nemaz nevajag tos trīs latus pusdienām, no savas pusdienu naudas došu 50 santīmus tev!" Sākumā Mairita samulsusi. Tad nopriecājusies: "Pagaidām mums klājas labi, bet dēls redz, ka abi ar tēvu daudz ko ietaupām - vienkārši tāpēc, ka tas krīzes laikā šķiet pareizi. Arī viņš grib piedalīties."
Pretēji tam, kā vecāki varētu domāt - ka pusaudzis uzmetīs lūpu
par pamudinājumu taupīt, viņi, tieši otrādi, ļoti labprāt piedalās
ģimenes budžeta plānošanā ar savām idejām un ieguldījumu. Vajag
tikai iesaistīt! "Kā runāt ar bērnu par naudas taupīšanu?
Svarīgākais ir runāt. Nevis vienkārši nostādīt fakta priekšā vai
strupi paziņot, bet ļaut uzdot jautājumus, vienoties, diskutēt,"
iesaka psihoterapeits Ansis Stabiņģis.
Mamma bez darba. Ko nu?
"Te darbojas tas pats princips, kas attiecībās ar valdību, - tai visbiežāk tiek pārmests nevis tas, ko tā dara, bet tas, ka tā nekomunicē ar tautu. Vai arī - ja komunicē, tad ultimāta, draudu, biedēšanas formā," skaidro A.Stabiņģis.
Līgas (42) meitai ir sešpadsmit gadu, 10.klases skolniece pieradusi skaisti ģērbties un uz kino, ballīšu apmeklējumiem īpaši netaupīt. Ģimene ir labi nodrošināta, bet Līga bija viena no tiem valsts ierēdņiem, kurus "noīsināja" janvāra sākumā. "Mums jau gadiem bija shēma: ģimenes lielos tēriņus samaksā vīrs, bet sīkos - es." Sīkajiem tēriņiem tiek pieskaitīta arī kabatas nauda, skaistumkopšana un dažādi pirkumi meitai. "Kad zaudēju darbu, domājām, kā meita tagad reaģēs? No kā prasīs naudu skolas pusdienām, solārijam?" Bijis redzams, ka jauniete par situāciju ir satraukusies. "Viņa, kura nav pieradusi knapināties, neprasīja neko ne man, ne tēvam. Gaidīja, ko paši teiksim un cik dosim."
Ja jaunietis pats strādājis
Tagad Līga saņem bezdarbnieka pabalstu, no kā meitai joprojām tiek
kabatas nauda. "Viņa man pajautā: vai tu tiešām vari man iedot?"
priecājas Līga. Skola atrodas blakus mājām, un, kopš Līga
bezdarbniekos, viņa pati gatavo pusdienas meitai. "Nav nekādas
kurnēšanas, ka vairs nevar skriet uz bistro ēst! Jaunieši tagad
izklaides pārcēluši no kafejnīcām uz mājām," Līga nosmejas.
A.Stabiņģis iesaka neaizmirst, ka vecākiem pieder vara, viņi ir vienīgie naudas pelnītāji ģimenē un galvenie lēmumu pieņēmēji attiecībā uz naudu. Tomēr psihoterapeits uzsver, ka vecāki daudz vairāk varēs izdarīt, ja bērni sapratīs situāciju. "Tāpēc jāizskaidro tā, lai bērni saprot. Protams, lielākā problēma ir, vai paši pieaugušie saprot šo situāciju? Sekojot publiskām diskusijām, brīžiem rodas priekšstats, ka paši pieaugušie ne visai izprot to, kas notiek ar naudu: kā tā kustas, no kurienes rodas," domā A.Stabiņģis.
Līga stāsta, ka šajā laikā ļoti palīdzējis, ka meita, lai arī materiālo labumu viņai netrūkst, vasarās strādā jau no 14 gadu vecuma. "Viņa zina, cik grūti naudu nopelnīt. Tas liek pavisam citādi paskatīties arī uz vecāku maciņu."
Jāļauj izdzīvot bērnību
"Vēl ir svarīgi - un te atkal var vilkt paralēles ar valdības un tautas attiecībām - galvenais bērniem ir ziņa - lai arī ir grūti, vecākiem ir plāns un pārliecība par nākotni. Pārliecība, ka izvēlētais risinājums ir pareizs un viņi lūdz bērnu atbalstu savām idejām," stāsta A.Stabiņģis. Būs grūti, bet mēs tiksim galā, - šādu ziņu bērni sagaida no vecākiem. Psihoterapeits uzsver, ka vecākiem tomēr jāuzņemas atbildība un nav bērniem jāliek kļūt pieaugušiem pirms laika. "Bērniem varbūt ir jāatsakās no kādas dārgākas spēles/izklaides, bet nav jāatsakās no bērnības principā. Bērniem ir jābūt/jāļauj/jāpalīdz izdzīvot bērnību tā, kā pienākas: ar pētīšanu, spēlēšanos, pasaules iepazīšanu, mēģinājumiem, kļūdām.