Kāpēc Latvijā bieži lieto zāles, kas nemaz nav vajadzīgas?
Vai pati bieži esat dusmojusies uz pacientiem, ka nekonsultējoties viņi lieto zāles no reklāmām?
Man laikam paveicies ar pacientiem. Nedomāju, ka daudzi tā dara. Viņi parasti pavaicā, vajag vai nevajag lietot tās zāles.
Vai reklāmas ietekme uz zāļu izvēli Latvijā atšķiras no citām valstīm?
Pacienti vecajās Eiropas valstīs vairāk izprot, ka tā ir tikai reklāma, un šo informāciju neuztver kā simtprocentīgi patiesu. Diemžēl pie mums, it īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem, ir pārliecība: ja kaut ko stāsta mediji (reklāma tajos), tad tā noteikti ir patiesība. Rietumeiropas valstīs attieksme pret reklāmu ir daudz kritiskāka. Mēs esam naivāki.
Kāpēc jums šķita svarīgi iesaistīties jaunajā organizācijā?
Latvijā nav nevienas organizācijas, kas būtu neatkarīga no farmācijas industrijas. Ļoti daudzas pacientu organizācijas, kas apvieno cilvēkus ar līdzīgām veseslības problēmām, atbalsta farmācijas industrija. Ir brīnišķīgi, ka šādas organizācijas pastāv un palīdz cilvēkiem! Taču — kas maksā, tas pasūta mūziku. Tāpēc ir svarīgi, lai Latvijā būtu neatkarīgi informācijas avoti, kas palīdzētu skaidrot medikamentu lietošanu.
Lai lieku reizi nenopērk to, ko simtreiz redzējis reklāmā?
Ja cilvēkam vajadzīgs konkrētais bezrecepšu medikaments un viņš zina tā iedarbību, lai pērk. Taču, ja zāles nepieciešamas ilgstoši, ir tomēr svarīgi vērsties pie ārsta un noskaidrot, kāpēc ir simptomi, sāpes. Pēc Snapshot OMD aprīlī veiktās aptaujas, 21% cilvēku pēc 50 gadu vecuma regulāri lieto vairāk nekā piecus medikamentus. Vai tiešām tas vienmēr vajadzīgs? Domāju, ka ar zālēm tiek pārspīlēts.
Kādu saslimšanu gadījumā, jūsuprāt, cilvēki Latvijā lieto par daudz zāļu?
Saaukstēšanās slimību gadījumos, jo reklāmu ir daudz. Reklamētās zāles neārstē, bet tiek galā ar simptomiem. Galvenā problēma ir, ka mēs gribam ar slimību cīnīties. Atbrīvoties uz karstām pēdām. Taču ar slimību nav jācīnās. Tā ir pārbaudījums. Jautājums, kā to izturēt, kā sadzīvot?
Jūs pieminējāt gados vecākus cilvēkus. Vai jaunā paaudze mazāk lieto zāles uz savu galvu?
Jā. Gados jaunāki cilvēki ir drošāki. Viņi nebaidās ārstam pavaicāt, kāpēc zāles jālieto? Kas būs, ja tās lietošu vai nelietošu? Mūsu organizācija drīzumā popularizēs 12 jautājumus, ko pacientam vajadzētu uzdot ārstam, kad viņš grib uzzināt par zālēm. Uz šiem jautājumiem ārstiem jābūt gataviem atbildēt.
Vai bieži esat pieredzējusi krišanu pretējā grāvī — cilvēks negrib lietot zāles arī tad, kad tas nepieciešams?
Piemēram, par vakcinēšanu runājot — ir dzīvībai bīstamas, arī kropļojošas slimības, pret kurām noteikti nepieciešama vakcīna. Diemžēl pēdējos 15 gados pasaulē ļoti daudz tiek ieviestas tā sauktās ekonomisko efektivitāti paaugstinošās vakcīnas, piemēram, vējbaku vakcīna. ASV tā tika ieviesta, lai samazinātu vecāku darba nespēju. Neko vairāk. Godīgi sakot, vakcinācijas rezultāti būs skaidri pēc 50—60 gadiem. Medicīna mainās. Piemēram, helikobaktēriju mēs 20 gadus ārstējām kā lielāko ienaidnieku. Taču tā ir baktērija, kas dzīvo katra cilvēka kuņģī. Tika uzskatīts, ka tā ir galvenā vaininiece kuņģa čūlas izraisīšanā. Izrādās, tā nemaz nav. Šīs baktērijas nīdēšana rada daudz lielākas veselības problēmas. Redziet, 20 gadu laikā pilnīgi mainījusies attieksme. Jāatceras, ka visa medicīna kaut kādā ziņā ir eksperiments. Kāpēc mēs gribam, lai ārsts uzņemas atbildību par mūsu veselību, bet negribam to uzņemties paši?
Kā cilvēkam, skatoties reklāmas, kurās bieži piedalās arī ārsti, izsvērt, vai viņa veselībai to vajag? Piemēram, tagad tiek reklamēta vakcīna pret dzemdes kakla vēzi.
Šī vakcīna veidota pret diviem galvenajiem vīrusa genotipiem — 16. un 18.—, kas ir visļaundabīgākie. Taču vīrusam ir vairāki desmiti genotipu. Pēdējais ASV veiktais pētījums parādīja, ka 16.genotipa daudzums sievietes organismā samazinās, bet pieaug citu genotipu daudzums. Tātad vakcīna ir, bet tas nenozīmē, ka pēc gadiem viss nebūs mainījies. Tā dabā iekārtots, ka baktērijas un vīrusi ļoti mainās un cits citam draudzīgi palīdz.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.