Auto palika tuvākajā Itālijas cietzemes pilsētā — Sorento. Vakarā iebraucot pilsētā, pāris reižu nodziedājām pirmo pantiņu ar piedziedājumu "makaroni, spināti, karbonādo, puspudeles Mozeles vīns", bet tālāk iespringt atcerēties vārdus nebija nozīmes, jo nav nekādas līdzības ar dziesmu — Sorento ir maza trīsstāvu akmens namu pilsētiņa ar ļaužu burzmu galvenajā (patiesībā — vienīgajā) ielā, ar atpūtniekiem un ziņkārīgajiem, taču pati ar savu dzīvi, kuru arī mēs drīkstam redzēt. Kad vakarā strauji kļuva tumšs, klints augšgalā viesnīcu rindā iedegās gaismas, lejā krastmalas āra krodziņos smaržoja grilētas sardīnes, nevarēja redzēt, kā tumsā šļakstās jūra. Blakus ēstuvēm puikas ar tēviem kuteros kārtoja tīklus iešanai zvejā — varbūt izbrauks pa nakti vai agri no rīta. Bija labi dzirdams, ka baznīciņā notiek kora mēģinājums rītdienai. Tālāk nebija iespējams tikt, palikām pie ceptu zivju un sarkanu kā vēži garneļu porcijas — siltas un smaržīgas, un vīns nemaz nebija Mozeles.
Laimīgie vīrieši
Nu ja, kad Kapri nokāpām no kuģa, vēsā rīta dūmaka bija izklīdusi. Kapri ir viscaur balta un saulaina, tas nu gan. Krastmalas ēkas, skatos, ir diezgan raibās krāsās, cilvēki arī dažādi ģērbti, daudziem pat zili melns mugurā, bet tā baltā gaisma! Tā ir! Varbūt no tās gaismas cēlies iespaids par Gorkiju Kapri salā: "Aug agaves un tamarindes, bet zem tām sēž Maksims Gorkijs, no baltajām biksēm — spalvainas kājas."
Taču es nebraucu pie Gorkija, pat pie Aksela Muntes ne. Lai arī patīkamāk ir kaut kur braukt pie kāda cilvēka, nevis vienkārši uz svešu vietu un šie divi kungi ir vienīgie man salā pazīstamie, esmu nolēmusi Gorkiju Kapri nemeklēt. Maksims Gorkijs, krievu rakstnieks, Kapri salā dzīvoja no 1911. līdz 1913.gadam, it kā komunistiskās partijas uzdevumā, bet ērto dzīvi šeit, tāpat kā ilgstošo ārstēšanos Sorento no 1921. līdz 1931.gadam, viņam vēlāk pārmetuši partijas biedri. Zviedru ārsts un rakstnieks Aksels Munte par savu dzīvi Kapri 1929.gadā izdeva autobiogrāfisko romānu Stāsts par Sanmikelu, kas ir tulkots arī latviski un ko aizgūtnēm lasīja manas skolas draudzenes, ik pa laikam nākot klajā ar dziļdomīgiem Muntes citātiem par dzīves jēgu.
Kopā ar pārējiem kuģīša pasažieriem ar funikuleru uzbraucam augstāk kalnā līdz galvenajai ielai pie Prada veikala durvīm, kam apkalpotājs vēl tikai slauka stiklus, sameklējam autoostu un gaidām satiksmes autobusu. Maz jau to līniju ir — otra apdzīvotā vieta Anakapri, vēl arī Grota Azūra vai Faro.
Kamēr vēl agrs, jābrauc uz grotu. Autobuss ir drukns, stipriem dzelžiem, ar bieži nolokāmu atpakaļskata spoguli un tikai divdesmit vietām. Lielāks pa kalnu serpentīnu nemaz nevarētu izgrozīties. Arī tad vēl, tuvojoties šaurākam līkumam, šoferis taurē no visa spēka, pretimbraucošais dara tāpat, un kādreiz vienam ir jāpakāpjas atpakaļ. Ja brauc latvieši pa Itāliju, kā mēs, tad, protams, atkāpsies latvietis — lai vai cik ērtāk būtu itālim padot atpakaļ, viņš to nedarīs, bet, ja satiekas divi itāļi, ko tad viņi dara?
Tā mēs nokļūstam līdz galam, noejam pa kāpnītēm pie ūdens un gribam iebraukt tajā grotā, tas ir, alā. Jāpastāv rindā, bet skats ir labs — viss ūdens ņudz no mazām laiviņām, vedēji sasaucas ar kasieri, kurš sēž cienījamākā motorenē, pie tā jāpiebrauc katram samaksāt par izpriecu. Kaut kā izplatās ziņa, ka ārā kāpjot noteikti būs jāiespiež laiviniekam saujā viens eiro.
No otras puses pa jūru tuvojas liellaiva ar simt ķīniešu tūristiem, bet mēs esam ātrāki. Laivinieks padod roku iekāpjot, piekodina sēdēt laiviņas dibenā un pieliekties, citādi sasitīsies galva pret klinti, ar visu to vēl jāgaida paejam vilnis, kad ūdens ir iespējami zemākais.
Galvenais mērķis — tikt iekšā šaurā spraugā zem klints. Viņš vairs neairē, pievelkas ar ķēdi, un iekšā esam, bet tur — melna tumsa, tikai ūdens peldbaseina zils, un vienīgā gaisma nāk no ūdens apakšas. Skaisti mirdz sašūpotais ūdens, kad viena aiz otras kādas četras laivas ir vienlaikus alā un mūsu vedējs uzdzied pazīstamu āriju. Es nesaku — mums par prieku, jo vienkārši tāpat dziedāja arī zivju krāvējs ostā un dungoja pat grīdas mazgātājs sieviešu tualetē benzīntankā pie Neapoles. Kaut kāda laimīgo vīriešu zeme! Vēlāk kādā lielveikalā Sicīlijā, piemēram, kasieris bija kungs vidēji pavecos gados, melnās uzvalka biksēs un baltā kreklā ar kaklasaiti. Ar man nesaprotamu pašcieņu viņš profesionāli sašķiroja manus pirkumus — vīnus un eļļu stingrākā maisiņā, augļus pie augļiem, sierus un jogurtus kopā. Bet manu bageti, ko aizmirsu uz letes, kamēr es viņam smaidīju, atceroties par mūsu nogurušajiem skuķiem pie lielveikalu kasēm, viņš uzlika manai draudzenei pa virsu pirkumiem, acīgi novērtēdams situāciju un mūs abas kopā. Vēl ilgi viņa jūsmoja par brīnišķīgo veikalu, kur dāvina siltu maizi, ja ir palielāks pirkums.
Dvielītis uz betona
Sagaidījām nākošo satiksmes autobusu un braucām sauļoties uz bāku pa maršrutu Faro. Sarkana ķieģeļu navigācijas būve nav neko daudz augstāka par Užavas bāku, bet nemaz arī nevajag — viena ir senā stāvkrastā, otra — uz augstas klints.
Zem Faro, kas jau tāpat nozīmē bāku, ir pludmale, ja to tā var saukt. Mazs līcītis peldēšanai, pie tā pakāpienos klinšu klintis ar dažiem krāsoti blondiem glābējiem, ģērbtuvēm, medpunktu un pāris trīs restorāniem. Restorānu apmeklētāji sauļojās strīpainos zviļņos bez virsdrēbēm, uniformēti oficianti apgādāja pliki gulošos ar dzērieniem. Man kaut kā likās, ka tur man nav ko darīt. Nokāpu līdz ūdenim pa betona kāpnītēm. Turpat ieraudzīju arī pludmali. Nu, vai zini, Maksim Gorkij, pa tādiem betoniem es pēdējoreiz kāpelēju sen sen, kad manai mājai pretī cēla bērnudārzu. Aptuveni plakana tipveida bērnudārza jumta lielumā arī ir šī Kapri pludmale. Dvielītis pie dvielīša, pat ne izstieptas rokas attālumā. Viens tur klēpī datoru, diviem jauniešiem dvielis par platu — saspiedušies. Kāda itāliete, šķiet, tam puisim vai meitenei mamma, rupju balsi un savītušu seju, bet nevainojamu augumu turpat blakus cītīgi sauļo paslēpenes. Tā jau tas Gorkijs esot teicis: "Ikvienas civilizācijas mērs ir tās attieksme pret sievieti." Lai sauļo.
Cik ilgi lai es te sēžu uz betona? Nopeldējos, priecādamās, cik laba peldētāja esmu — nemaz uz leju nevelk. Bet tad dabūju ūdeni mutē, un tas bija daudz sāļāks par kakla skalojamo sālsūdeni. Taču silts un zili caurspīdīgs!
Restorāns tuvumā arī izrādījās pavisam draudzīgs. Ēnā zem audekla jumta un vēsā vējiņā ir daudz patīkamāk laiskoties nekā betona biežņā saules kveldētai, bet tā jau mana Rīgas jūrmalas izlutinātība, kam plašums bez karstuma pieejams. Svaigi spiesta sarkano apelsīnu sula no jaunās ražas visur Itālijā garšo labi, tikai te tiek skaistāk pasniegta un terase ir jauki dizainēta — dēļu grīda, pītas mēbeles, balti lina spilveni, biezi žurnāli ar Timberleiku nolikti pa rokai. Dzeru sulu, skatos uz jūru — tāda sajūta, ka esmu atradusi savu īsto vietu dzīvē.
Tāpat vien pasēdēt
Tālāk jau var braukt vienalga kur. Izkāpām kādā pieturā, kur vairāk ļaužu, espresso kafija un veikaliņu rinda. Nav jau tā saliņa neko liela — neviļus esam nonākuši Anakapri pie Villa San Michele — Aksela Muntes īpašumiem. Visskaistākā ir tās atrašanās vieta, no terases var redzēt gan ostu, gan citas villas zemāk vai pretējos pakalnos, gan debesis, gan jūru ar cietzemi, vai varbūt tās ir vēl citas saliņas. Un ir ļoti viegli elpot, zālē saplaukušas visādas puķītes kā ap Jāņiem Latvijā, zied rozes un palmās karājas mazas dzeltenas datelītes milzīgos ķekaros — tās laikam būs tās tamarindes, Indijas dateles.
Kamēr nekas nekaiš, nekur negribas iet, var tāpat vien pasēdēt. Vācu tūristiem gide stāsta, ka dakteris Munte trūcīgos ārstējis par velti, bet bagātos par lielām naudām. Un savu namu uzbūvējis uz vienas no Romas imperatora Tibērija pilīm, precīzāk — pamatiem. Balta terase ar gaisa dārzu un nelielo rozā granīta sfinksu, ko Munte ar pūlēm atvedis pāri jūrai, ir uz daudzām pastkartēm.
Pievakarē salas otrā pusē nonākam Augusta dārzos, no kuriem ir skaists skats uz jūru un salu. Ieraudzīju gan noenkurotās jahtas jūrā, gan villas, pie kurām izskatās, ka nekāda ceļa tur nemaz nav, gan nonācu ieliņā ar lielo zīmolu veikalu mazajām filiālēm, kas bija tik apmeklētāju tukšas un tik sterili nospodrinātiem rokturiem, ka nemaz negribējās rokā ņemt. Kuģītis gāja uz Sorento pēc saraksta, bija jābrauc ar to pašu funikulera vagoniņu lejā uz ostu un jātiek atpakaļ uz reālo dzīvi.