Kas ir pelēkais kardināls mūsu smadzenēs?

Pelēkā  kardināla jeb vēlmes kritizēt dzimšana

Pilnīgi nevajadzīgi pašpārmetumi, dusmošanās pašam uz sevi par sīkumiem, savu kļūdu un nevarības pārspīlēšana, netīra sirdsapziņa, ja kaut kas nav izdevies kā iecerēts - kurš gan nepazīst šīs izjūtas? Turklāt, atklāti sakot, mēs labi apzināmies, ka bez tām dzīve būtu daudz vieglāka. Vācu psihologi skaidro, ka šīs izjūtas nav nekas cits kā kompleksi, ar kuriem mēs gluži vienkārši nemākam tikt galā. Vēlme sevi kritizēt, parasti nevietā un nepelnīti, ir bieži sastopams simptoms, kas norāda uz kompleksiem. To saknes meklējamas agrā bērnībā, kad visas lietas mūsu dzīvē noteica vecāki un audzinātāji. Arī vēlāk dzīvē lielu lomu spēlē tā pārliecība, secinājumi un apgalvojumi, ko visbiežāk esam dzirdējuši pirmajos dzīves gados. Ja kritizē bērna izskatu vai neveiklību, pieaugušā dzīvē cilvēks jūtīsies neglīts vai neveikls, lai arī nekādu objektīvu iemeslu tam nebūtu. Un tās nav tikai padomju laika it kā spartiskās, stingrās audzināšanas sekas. Arī mūsdienās, dzīvodami nemitīgā stresā un rūpēs par rītdienu, vecāki to labo vārdu, uzslavu savam bērnam it bieži nemaz nepasaka. Nav laika, daudz darba, slikts noskaņojums, bet kāds mazs cilvēciņš tā arī paliek neziņā, vai šoreiz rīkojies pareizi, un nereti sāk domāt to sliktāko – tas, ko esmu izdarījis, atkal nav bijis labi. Tā vienu reizi, otru, trešo un komplekss klāt! Savukārt bērnībā saņemdams pārmetumus par neizdarību vai slinkumu, iespējams, vēlāk cilvēks jutīsies kā mūžīgais neveiksminieks karjeras jomā vai arī viņu mocīs nebeidzami sirdsapziņas pārmetumi, ka kaut kas nav paveikts līdz galam, nav izdarīts, kā pienākas.

Lai mans bērns top par to, par ko kādreiz sapņoju es pats – tā  ir viena no neapzinātām vēlmēm, kas mājo vecāku prātos un nodara tik lielu ļaunumu. Katram taču ir pašam savas vēlmes, izloloti un vēl tikai izsapņojami sapņi, arī bērnībā. Kas gan tur slikts, ja meita vēlas kļūt par medmāsiņu, čubināties ap slimniekiem un nevis par slavenu ārsti? Karjerisms ne vienmēr ir laba un atzīstama īpašība, aizverot aiz sevis dzīvokļa durvis, mēģināsim, vecāki, to atstāt ārpusē!.

Notiek paradoksāla lieta: vēlēdami savam bērnam vienīgi labu, vēlēdamies viņu pasargāt, vecāki un audzinātāji pieļauj virkni kļūdu. Kādas tad ir visbiežākās?

Mīlestību var nopelnīt tad, ja...

Vecāki un audzinātāji ļoti labi saprot, ka bērnam nav nekā svarīgāka par viņu mīlestību un uzmanību. Tādēļ, dažkārt pat neapzinoties, viņi liek šo mīlestību nopelnīt, izvirzot noteiktas prasības. "Tu man nepatīc, jo esi nekārtīgs" (t.i. tu man patiksi tad, ja būsi kārtīgs); "Tu būsi labs dēls, ja izēdīsi tukšu šķīvi" (t.i. ja tu visu neizēdīsi, tu nebūsi labs dēls); "Tu man esi mīļš, kad izpildi visus mājas darbus" (t.i. kad tu neizpildi mājas darbus, tu neesi mīļš). Varbūt, ka kādu no šīm prasībām bieži esat dzirdējuši arī jūs savā bērnībā. It kā ar labi domātiem vārdiem patiesībā bērnam tiek nodarīts ļaunums; viņam tiek parādīts, ka, lai būtu mīlēts, ir jāpakļaujas zināmiem nosacījumiem un jārīkojas kādam pa prātam. Jo bērnam zemapziņā vislielākās bailes ir, ka vecāki pēkšņi viņu varētu nemīlēt, tādēļ, lai nekristu nežēlastībā, viņš pakļaujas, lai arī iekšēji tam pretojas. Sekas var būt tādas, ka pieaugušā dzīvē šis cilvēks centīsies mīlestību un atzīšanu nopirkt, izpatīkot un darot visu, lai tikai pārējiem būtu labi. Viņš otram nekad neatteiks, lai arī to vēlētos. Vēl pastāv otra iespēja, ka viņš savam partnerim liks nopelnīt mīlestību un izteiks zināmus nosacījumus, kā to darīja vecāki un audzinātāji. Partnerim tie būtu jāizpilda, lai pierādītu, ka ir viņa mīlestības cienīgs.

Tas ir viens no visdrūmākajiem kompleksa veidiem. Mājas un pašu tuvāko mīlestība un atzinība ir kā gaismas stariņš ikvienam cilvēkam. Atstāt bez šīm emocijām bērnu būtu tāpat kā zaļojošu augu atstāt bez ūdens un tumšā, aukstā telpā.

Kritizē  tā vietā, lai paslavētu

Nereti notiek tā, ka sava bērna panākumus vecāki uzskata par pašsaprotamiem un īpaši neizceļ, taču, ja gadās kāda kļūdiņa, uz to momentā  reaģē, viņam izsakot pārmetumus. Vai tā jums nav labi zināma situācija? Nopūlamies kā vien spējam, gribēdami pretī saņemt kaut vienu uzslaviņu, bet gaidītās uzvaras saldmes tā arī nav. Tad nav jābrīnās, ja pieaugušā dzīvē tādēļ arī cilvēks ir nedrošs, ar zemu pašnovērtējumu un neriskē ko mainīt, jo baidās no iespējamās neveiksmes. Ja bērns bieži tika kritizēts un ievainots ar tādām frāzēm kā "Tu, muļķis!", "Tu mums radi vienīgi raizes!", "Tu būsi vainīgs, ja es palikšu slima!" u.c., tad vēlāk dzīvē viņam trūks pārliecības par saviem spēkiem un viņš bieži jutīsies vainīgs pilnīgi bez iemesla. Taču patiesībā tas ir kā spogulis, kas attēlo vecāku pašu problēmu – kritizēdami viņi būtībā atklāj neapmierinātību paši ar sevi, ar savām neveiksmēm un kļūdām. Vai tad laimīgs un ar dzīvi pilnībā apmierināts cilvēks teiks otram ko sliktu, vēlēsies otru noniecināt?

Salīdzinājums ar vienaudžiem

Ļoti iecienīts audzināšanas paņēmiens ir bērna salīdzināšana ar viņa vienaudžiem. "Ņem piemēru no sava brāļa. Viņš ir čakls. No viņa iznāks "lietaskoks""; "Paskaties uz savu draugu! Viņš ir daudz nopietnāks un nemuļķojas tā kā tu!"; "Ja tu tik daudz ēdīsi, paliksi tikpat resna kā tava draudzene."; "Kāpēc tu nevari būt tāds pats kā citi bērni?". Tie ir tikai daži piemēri. Bieži uzklausot šos vārdus, bērns secina, ka pārējie par viņu ir labāki un ka cilvēkus vispār var iedalīt divās grupās: labie un sliktie, čaklie un slinkie, mīlamie un ignorējamie. Pats sevi bērns pieskaita slikto grupai un no tā ļoti cieš. Te rodas arī pirmais secinājums, ka, lai mani ievērotu un mīlētu, man jābūt tādam pašam kā citi. Viņš vēlreiz secina, ka mīlestību var nopelnīt ar pielāgošanos zināmiem nosacījumiem. Diemžēl arī šī audzināšanas kļūda liek sevi manīt pieauguša cilvēka dzīvē, jo pelēkajam kardinālam ļoti patīk salīdzināt: viņš novēro, vai pārējiem pieder kas vairāk, nekā man, piemēram, vairāk naudas, cieņas, inteliģences, panākumu, lielāka māja vai mašīna, labāks izskats, augstāka izglītība. Tādēļ mēs bieži jūtamies nepilnvērtīgi, vai tas liek mums par katru cenu sacensties.