Bet tagad, rudenī, tam kārtīgi jāsagatavojas un sācies labais stādīšanas, dalīšanas, sēklu vākšanas laiks. Sēklas patiesi vajadzētu vākt no sava dārza, jo, kā jau te agrāk žēlojos, bieži gadās, ka ievestās paciņu sēklas tomēr neattaisno gaidīto. Puķuzirņi, kliņģerītes, kreses, dilles - no tiem sēklas birst kā no pilnības raga, spēj tik vākt! Vēl jau visas puķes sparīgi zied, bet tieši tagad arī briedina sēklas. Arī stādīšana nu var sākties.
Labi draugi atveda kastīti ar atraitnītēm. Tās nu gan ir īstas brīnumpuķītes. It kā necilas, it kā mazprasīgas, bet pavasarī uzzied vienas no pirmajām, vasarās pārsteidz ar patiešām brīnišķīgu krāsu gammu, zied nepārtraukti, un var gadīties, ka atraitnītes ziedus atver vēl arī decembrī. Protams, ja decembris pagadās siltāks. Protams, arī viņām patīk, ja par tām parūpējas - samēslo zemi, izkniebj vecos ziedus, aplej. Arī no viņām var vākt sēklas, lai gan tas šoreiz patiesi nav vajadzīgs. Atraitnītes sakuplo vareni, un tad tās var labi sadalīt. Tās pacieš pusēnu, man šķiet, pat labāk par atklātu sauli. Tādas ir atraitnītes, kuras krāšņi sazied, ja ar tām drusku parunā, drusku aprušina, drusku apmīļo. Ka tik tā nav ar visu dzīvo radību uz šīs zemes...
Šī rudens sākums ir tāds nemierīgs - arī laika apstākļu ziņā. Te lietus, te saule, te vēsuma vilnis, te atkal - silta atvasara! Trakākais ir ar naktīm. Diena var būt silta un maiga, bet nakts jau ierodas ar baltām salnu mežģīnēm, un ir augi, kuriem tas galīgi nepatīk. Piemēram, laukā iznestajiem istabas augiem. Dārza pastāvīgie iemītnieki vieglas salnas pārcieš, bet istabas augus gan jāuzmana - ja sola salnas, puķupodus jāienes vismaz verandā vai pagrabā.
Man patīk rudens. Tas ir jauna pavasara ciešais solījums. Rudens nāk pretī ar trūdainas zemes, kritušu lapu un sēņu smaržu. Rudens darbi dārzā ir gandrīz vai svarīgāki par pavasara darbiem, jo no rudens darbiem lielā mērā atkarīgs tas, kāds būs mans dārzs nākamajā gadā.