Piemēram, prīmulas. Visu vasaru es skatījos uz tām neredzēdama. Prīmulas ir gatavas ziedēt visu laiku, tās vienīgi kārtīgi jālaista. Tās nomet vecās lapas, izaudzē jaunas, kļūst kuplas un skaistas un vasaras beigās atkal uzzied. Un tad pēkšņi es saprotu, ka manas prīmulas saspiedušās bariņā, tām trūkst plašuma, gaisa un vispār pienācis laiks tās sadalīt. Ķeros klāt, ne mirkli negaidot, vienīgi nedalu un nestādu tās saules svelmē. Toties tagad man ir jauna rindiņa puķu dobē, un pavasarī tās izskatīsies patiesi krāšņas.
Tāpat ir ar dāvinātiem augiem. Tos vienkārši atnes kāds mīļš cilvēks, priecīgi rāda un stāsta, ka tie ir tādi mazi un jauki, nākamgad ziedēs un "tev taču vietas gana"! Saprotams, tie ir jāiestāda, jāatrod tiem vieta, un, starp citu, neviens nezina to nosaukumus. Viens ir tāds jauks puduris ar lielām āboliņa lapām, tikai tumši sarkanā krāsā, zied bāli ziliem ziediem. Otrs arī puduris, tikai lapas slaidas, tumši zaļas. Izskatās mazliet eksotisks. Es tos abus, protams, iestādīju, kas cits man atlika! Vai īsts dārzkopis vispār ir spējīgs izsviest kompostā kultūraugu? Nemūžam!
Tikpat pēkšņus lēmumus pieņemu, lūkojoties uz istabas puķēm. Tās jau kopš vasaras sākuma izliktas laukā, zem ceriņkrūma, ēniņā. Izņemot vienu. Nezin kāpēc nelielā papardīte visu vasaru nomocījās uz palodzes istabā. Kādēļ? Neprasiet! Likās, ka uz palodzes tomēr jābūt kādam zaļumam. Tad nu impulsīvi nopirku puķupodu izpārdošanā, atskrēju mājās un pārstādīju papardīti lielajā podā. Zinu, ka augam jābūt par divām trešdaļām lielākam nekā podam. Manai papardītei ar tagadējo podu attiecības ir pilnīgi pretējas. Tomēr es ticu, ka viņai tur patiks. Tad nu arī viņa tika iznesta laukā, un man ir sajūta, ka katru dienu tā kļūst arvien skaistāka. Tas nekas, ka to vajadzēja izdarīt jau vasaras sākumā. Labs darbiņš, kas padarīts!