Ravēšana rudenī notiek it kā nejauši, garāmejot, jo pamazām dārzs tiek atbrīvots no vasaras stādījumiem - puķes nozied vai apsalst salnās un tās jāņem laukā. Tad nu pie viena var arī paravēt, lai paliek tīra, melna zeme. Protams, nezāļu sēklas nobriest un izbirst zemē tieši tikpat čakli kā puķu un diļļu sēklas. Tādēļ vien ir vērts pacensties un neļaut nezālēm atkal vairoties nākamgad. Tomēr sīkās nezāles nekur tālu nenesu, vien savācu un lieku zem augiem. To es daru trīs svarīgu iemeslu dēļ - ziemciešu saknes būs vairāk pasargātas ziemā, ar laiku ap augu veidosies dabīgs mēslojums un nākamajā pavasarī nezālēm būs krietni grūtāk izspraukties cauri šim komposta slānim. Tas ir pārbaudīts.
Ar nezālēm, protams, arī iet dažādi. Kādreiz tās nomaskējas par tīri glītiem augiem un tad liekas: lai jau aug, izskatās smuki! Bet nezāle to vien gaidījusi, metas uz priekšu, pa kreisi, pa labi, īsi sakot, kļūst par dārza sodību. Tā es palaidu savā vaļā vienu itin glītu tīteni, kurš ložņāja pa zemi un nu palēnām iekaro arvien jaunas teritorijas. Tagad saprotu, ka esmu īsto brīdi nokavējusi, lai to iznīcinātu, tomēr laimīgā kārtā tas patiešām ir glīts.
Es nelietoju absolūti nevienu nezāļu iznīcināšanas līdzekli. Tā ir ķīmija. Šķiet, ka mazdārziņu un vispār personīgo dārzu kopēji diezgan ātri sapratuši, ka ķīmiskie preperāti dārza kopšanā ir pilnīgi pretdabiski un patiešām nevajadzīgi. Kas varbūt garšīgāk par pašceptu maizi, pašdarītu alu vai pašsietu sieru? Kas var būt skaistāks par paša rokām iekoptu dārzu? Pat rudens sērīgajā saulītē.