Nakts virs krabja
Pamodina žēli šuneļa kaucieni un portugāliskas klaigas. Pretim esošajā kafejnīcā bariņš pensionāru vicinās, buldurē un baksta ar pirkstiem krustvārdu mīklā. Melnais šunelis klaigām rej līdzi, tāpēc sačākstējusī kundzīte, tērpta sarkanā, ik pa laikam viņam uzšauj ar siksnu. Iekaustītais apklust. Arī klaigātāji pierimst. Iemiegu un sapni, kur visi auto brauc bez šoferiem, nenotriecot nevienu gājēju, sāku vadīt patīkamākā gultnē.
Portugāļi atkal sāk vārīties. Pagulēšana nesanāks, jo ar ceļabiedreni mītam divzvaigžņu hostelī uz gājēju ielas. Ko citu var gribēt par 25 eiro vērtu nakti. Nu ne jau kondicionieri, lai no rīta nepamostos ar slapju kaklu.
Dodos rīta kafijas meklējumos. Izrādās, esmu nakšņojusi virs krabja. Hosteļa pirmajā stāvā ir restorāns, kura logā ir akvārijs. Tajā spārdās liels krabis un gaida nokaušanas dienu. Uz mūsu ielas ir virkne restorānu, pie kuriem stāv oficianti un burtiski aiz rokas velk iekšā. Man tas nepatīk. Uzbāzība ir Lisabonas lielākais mīnuss. Ja ēdienkarte ziņo, ka var paēst par pieciem eiro, neticiet, jums laupīs visus 15.
White coffee, please* - pasūtu sīciņam oficiantam. Viņa kāja ir tikpat resna, cik mana roka. Viņš saprotoši pamāj un aiziet. Pēc brītiņa atgriežas. "Ko tu domāji ar vārdiem baltu kafiju? Kafija taču ir melna." Protams, ka kafija ir melna. Tas ir tāpat kā pasūtīt melnu kefīru. "Ar to es domāju, kafiju ar pienu." Oficiants pasmaida tā, ka viņa domas nolasāmas: asprāte, atradusies - muļķa tūriste. Pēc brīža viņš ir klāt ar glāzi kafijas. "Lūdzu, te tev brūnais piens," viņš mani ķircina.
Naktī ieklīstam bomzīgas ielas piepīpētā kroģelī, kur portugāļu onkuļi skatās futbolu. Pulkstenis rāda pusdivpadsmit, un saimnieks, sagurumā nošļukušiem pleciem un žēliem acu plakstiem, ar žestiem rāda, ka taisās uz slēgšanu. Patiešām žēl kungu tramdīt, un patiešām žēl, ka negribas iet prom. Runāties iet ceļabiedrene, jo viņa prot spāniski.
Notiek maza tielēšanās, vai vīnu ņemsim līdzi vai tomēr pusstundas laikā izdzersim. Es sāku spiest uz reģionālo aspektu un rauju ārā Ķepainīti, lai atmaidzinātu saimnieka sirdi. Viņa krunkainās lūpas izstiepjas gludā smaidā un vaicā, no kuras zemes mēs atbraukušas. Zaļā vīna pudele maksā tikai 1,5 eiro. Tā ir norasojusi un pilna sausa, auksta, nedaudz skāba baltvīna. Tas gatavots no nenogatavinātām vīnogām un jādzer vīnogu novākšanas gadā. Mana ceļabiedrene laimīgi uzvelk dūmu. Jo drīkst. Ķepainītis stāv uz bāra letes.
Ūdrs un fado
Nākamajā dienā man Lisabona vairs nepatīk. Negribas redzēt neko, vien lasīt. To arī daru. Jā, esmu laiska. Mana māsa mani nosauktu par cirmuļgalvu.
Muzejs ar inkvizīcijas ainiņām vai otrais pasaulē lielākais okeonārijs - piekrītu otrajam apskates variantam, ko piedāvā ceļabiedrene. Okeonārijā vienkopus mitinās četru okeānu iemītnieki. Lavierējot caur mazu bērnu gūzmu, es redzu aiz stikla garām papeldam haizivi un kaut kādu lielu zivi, kurai ir divi spārni. No stūra tuvojas mazu zilu zivtiņu kamols, tam garām nozib zivs adatas izskata deguns. Skatos un brīnos.
Ir vēl visādi labumi, taču jūras ūdrs ir vienkārši kapitāls. Pirmajā mirklī šķiet, ka viņš ir miris un pamazām sadalās. Ūdrs guļ uz muguras, rokas salicis uz krūtīm kā lūgšanā. Apmierināti smaida. Dzīvnieki te nav aiz restēm un stikla, tāpēc vērot kāmja viepšanos ir kaifs. Viņš ik pa laikam tautu iepriecina ar ķepu sasišanu un pagrozīšanos.
Lisabonā bērnus gandrīz nedzird raudam. Tas ir neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas uz ielas vai zoodārzā. Viņi nečinkst, ka grib paglaudīt daudzkrāsu papagaili. Tuvu tam esmu es. Papagailis ir spilgti sarkani zili dzeltens, un es velku ārā fotoaparātu. Papagaiļa barotājs norāda, ka šo eksemplāru var bildēt tikai par maksu. Pēc stundas es ierodos atkal. Uz bildēšanos sastājusies melnādainu jauniešu klase. Es arī jūtos tai piederīga un bildēju meiteni, kurai uz pleca uzlikts putns. Mani tomēr patriec, kaut apgalvoju, ka esmu viņas māsa. Šis zoo nav īsti riktīgs - apmeklētāji baro ziloni ar cepumiem. Kad tie beidzas, kāds mazs nejaucenis stiepj pretim zilonim bukletu. Par laimi, viņu apsauc mamma. Arī žirafe ir izlaista, jo knakstās pie apmeklētājiem kā safari.
Fado vakars. Uzmeklējam restorānu, atrodam vienīgo brīvo galdiņu. Pirmā fado dziedātāja ir gaišmate, kura dzied skumji un skaļi. Otrā ir liela dāma, dzied labāk. Trešā un ceturtā ir ļoti līdzīgas otrajai. Arī kungs mūka kostīmā. Viss tā smeldzīgi, līdz brīdim, kad dziesmas beigas dziedātāji salēnina un aicina sist plaukstas līdzi, dziedot na-na-nai-nai-nai-nai. Tautai patīk, tauta dzied.
Beidzot atnests ēdiens. Ieķeros garneles astē, un man blakus nostājas gaišmatainā dziedātāja. Piedāvā iegādāties viņas disku. Nāk arī otrā, trešā un ceturtā. Samulstu. Kad atsakos, dziedātāja pasmaida un pasaka paldies.
Laiks doties augšup pa Portugāli uz Spānijas pierobežu. Vajag aizrunāt istabu, lai, atgriežoties Lisabonā, būtu, kur apmesties. Ķepainītis tiek pie jaunām mājām, jo hosteļa saimnieks to noliek atvilktnē. Lēdijas atgriezīsies pēc nedēļas, kurā ķepainītis piedzīvos īstu sakāvi.
* Baltu kafiju, lūdzu - angl.