Valdis šajā mājā ir iegātnis - ar Māru viņš apprecējās 1983.gadā. Valdis atceras: "Tolaik tika apdzīvots tikai mājas pirmais stāvs, otrajā bija neizbūvēti bēniņi. 1984.gadā sākām to izbūvi."
Pamazām māja paplašinājās. 90.gados viņi sāka celt mājas otru pusi, kur arī kādu laiku dzīvoja. Vecākā paaudze aizgāja mūžībā, izauga meita Katrīna, un Valdis ar Māru pašsaprotami atgriezās mājas vecajā daļā, bet jaunā tika piemērota Katrīnas dzīvei. Viņa ar draugu tajā pārvācās tikai pagājušā gada beigās.
Aptuveni 280 kvadrātmetru plašās mājas lielākā vērtība ir Valda mammas Maijas Eliases un onkuļa Ģederta Eliasa gleznas. Pēc mājas rekonstrukcijas to nelielai daļai (pavisam ir ap simt gleznu) ierādīta goda vieta visās telpās. Gleznas vēstī par Maijas Eliases laiku. Tās par jaunu ierāmētas un labskanīgi iekļaujas interjerā, to nenomācot un izceļoties uz vienkāršo, bet moderno mēbeļu fona. Telpās dominē gaišas sienas un brūnas grīdas. Ginteri uzsver, ka mēbeles un apgaismes ķermeņi telpām iegādāti pamazām, katru no tiem ilgi un rūpīgi meklējot veikalos. Pēdējā laika jaunums ir pamatīgās dižskabārža kāpnes Katrīnas un Reiņa daļā. Plašās sabīdāmās stikla durvis uz terasi siltā laikā ļauj viesistabai nemanāmi saplūst ar terasi un dārzu.
Valdis lepojas ar paveikto mājas rekonstrukciju un ar kamīnu viesistabā: "Tas bija jāceļ vietā, kur atrodas skurstenis, bet tā sagadījās, ka tieši tur arī kamīns vislabāk iederas."
Savukārt Māra priecājas, ka viņi saglabājuši pagalmā starp abām mājām augošo dzīvības koku, kura mūžs rēķināms trīs desmitgadēs: "Mūžzaļais koks strauji stiepjas augstumā un plašumā. Nolēmām to saglabāt un māju celt tam apkārt." Pateicībā koks nes Ginteru mājai savu svētību. Valdis tikai pažēlojas: "Ideju un plānu mums vēl daudz, tikai pietrūkst brīvā laika.