1991.gadā, kad vēl dzīva bija PSRS un māksliniekiem notika dažādi radoši braucieni uz visurkurieni, Edmunds Lūcis nokļuva tuksnesī Vidusāzijā. Tuksnesis kā tuksnesis - smiltis, svelme un nevienas dzīvas radības. Pēkšņi nez no kurienes parādās mazs bruņurupucēns un ļēpato savā nodabā pa smilšu kāpām, it kā šis atrastos mērenā joslā. No kurienes? Uz kurieni? Edmundam tobrīd nostrādāja neapzināts reflekss - ne bruņurupucim mājas, ne tuvinieku! Brauksim pie manis uz Latviju!
Ne lēns, ne tūļīgs
Likās, ka tolaik četrus gadus vecajam bruņurupucēnam nebija nekādu iebildumu pret dzīvesvietas maiņu. Dzīvnieciņš ar lidmašīnu, Edmundam kabatā sēžot, atceļoja uz Rīgu. Mākslinieks taisnojas, ka 90.gadu sākumā vēl nebija robežas ne ar vienu agrāko PSRS republiku, tāpēc savu tuksneša suvenīru Edmunds neuzskata par kontrabandu, bet toreizējo spontāno rīcību gan nožēlo: "Tā ir mana lielā sāpe. Nepietika prāta. Labāk bruņurupucis būtu vadījis mūžu savā skarbajā dzimtenē. Tagad vairs tā nedarītu."
Klimata joslu maiņu bruņurupucēns pārdzīvoja nemanāmi, apmēram tā, kā tuksnesī pārietu no vienas smilšu kāpas uz otru. Sākumā jaunais ģimenes loceklis, kuru nosauca musulmaņu svētku vārdā par Bairāmu, nokļuva Edmunda sievas animatores Daces tēva mājā Engurē. Tur viņš ātri iedzīvojās un kļuva nevadāms. Lēns un tūļīgs? Tas nekādā gadījumā neattiecas uz Lūču bruņuzelli. Līdz jūrai, kas no mājām kādu puskilometru, Bairāms nokļuva četrdesmit minūtēs. Reiz bruņurupucēns pazuda uz veselu pusgadu. Izrādās - klaidoni atraduši skolēni un aiznesuši bioloģijas skolotājai - tieši tāds eksots derēšot dzīvās dabas stūrītī! Citā reizē Bairāms uz ziemas guļu ierausās kaimiņu suņa būdā. Taču vislabāk bruņurupucēns jutās siltumnīcā. Tur bija gan zaļi augi, gan sulīgi dārzeņi. Īsti veģetārieši bruņurupuči neesot, reizēm paslīd kāja, un uz kārā zoba tiek likta gan gaļīga slieka, gan pārdomās iegrimis gliemezis.
Kad Lūču ģimene pirms septiņiem gadiem iegādājās māju Ziepniekkalnā, tika nolemts Bairāmu vest uz Rīgu. Bruņurupucis, kuram tagad tīņa vecums, arī lielpilsētā savus ieradumus nemainīja. Taisnības labad teic, ka Mālu iela nav nekāda lielpilsēta, kaut apkārt Ziepniekkalna augstceltnes. Lūču ģimenes apdzīvotais nostūris ir kluss un vasarā slīgst zaļumos. Apkārt mājai slienas žogs, bet Bairāmam tas nav šķērslis.
Protams, jāpastāsta arī par citiem četrkājainajiem mājas iemītniekiem. Viens no viņiem ir bokseru šķirnes suns sers Grekhems jeb vienkārši Gregs. Mājas sargs, vismaz ārēji tāds izskatās! Kad Gregs nostājas pie vārtiņiem, nezinātājs satrūkstas - šitādu nezvēru turēt mājās! Kā ir patiesībā, neteikšu. Rudi baltā runča Friča pārziņā ir mājas peļu lietas. Edmunds stāsta, ka Gregs un Fricis Ziepniekkalnā ieradušies gandrīz vienlaikus, abiem ir divi gadi. Fricis, pirmo reizi ieraugot Bairāmu, pārsteigumā gandrīz uzlecis līdz griestiem. Abiem saderība tā arī neizveidojās. Toties Gregs Bairāmu uzpasē kā paša bērnu. Kas bruņurupucim ir visbīstamākais? Stāvoklis vēkšpēdus ar kājām gaisā! Bruņurupucis tad ir pilnīgi bezpalīdzīgs! Ja Bairāms nejauši apveļas otrādi, Gregs aurē kā traks - vau, vau, glābiet tak viņu! Aukles pienākumus Gregs pilda ar lielu atbildības izjūtu. Rupucis arī nemūk no četrkājainā drauga, pastiepj viņam pretī ģīmīti, un Gregs laiza bruņas un dod bučas savam tuksneša draugam.
Tiesa, Bairāms vecos tikumus neaizmirst, laiku pa laikam viņam tīk doties ceļojumos. Bruņnesis mēdz iečāpot kaimiņa dārzā vai doties pāri ielai. Edmunds stāsta - Saulkrastos kāds bruņurupuča īpašnieks savam mīlulim ar eļļas krāsu uz bruņām uzrakstījis adresi. Laikam vajadzēšot arī Bairāmam uzrakstīt - Mālu iela 4.
Laimīgu Jauno gadu!
Bairāms ir vienīgais Lūču ģimenē, kurš Jaunā gada apsveikumu nesaņems Vecgada vakarā, bet kaut kad pavasarī. Drīz pēc fotosesijas Dienai Bairāms došoties ziemas guļā. Edmunds viņu ieliks groziņā, novietos kaut kur vēsumā, jo ziemā tuksnesī valda liels aukstums. Pavasarī Bairāms modīsies lēnītiņām, veselu mēnesi mirkšķinās acis un neko neēdīs. Dzimtenē bruņurupuči esot rosīgi tikai četrus mēnešus gadā - divus pavasarī un divus - rudenī. Pārējā laikā viņi ierokas pusmetru zem tuksneša smiltīm, vasarā slēpjoties no karstuma, ziemā - no sala. Dace smej: "Droši vien bruņurupuči ilgi dzīvo tāpēc, ka labi guļ ziemas miegā un arī diennaktī kādas astoņas stundas nosnauž. Ar šādu dzīvesveidu Bairāms pārdzīvos mūs visus!"
Lai Dievs dod!