I.Kurloviča Bērnu slimnīcā strādā jau 22 gadus. Atšķirībā no daudzām citām māsiņām viņa visu laiku nav strādājusi vienā nodaļā. Iepriekš strādājusi lielāktoties nodaļās, kur ārstējas bērni ar dažādām infekcijas slimībām. "Tas bija daudz grūtāk nekā šajā - 6.nodaļā. Tur darbs bija visu diennakti, gandrīz vai kā reanimācijā," atceras I.Kurloviča. Taču uz 6.nodaļu, kur ārstējas bērni pēc operācijām, ar endokrinoloģijas un gastroenteroloģijas diagnozēm, viņa aizgājusi ne tāpēc, ka iepriekšējās nodaļās darbs būtu bija smagāks kā te. "Es vienkārši nevarēju strādāt diennakts dežūras, jo mazā meitiņa sāka mācīties, arī pārējie bērni mācās. Tā kā vīram arī darbs ir līdz vēliem vakariem, nevarēju pieļaut, ka bērni vakaros ir pilnīgi vieni," saka I.Kurloviča.
Tagad, kad strādājot tikai dienas maiņā, I.Kurlovičas alga esot
mazāka, nekā būtu, ņemot arī nakts maiņas. Taču tas, ka viņa tomēr
slimnīcā palikusi, liecinot, ka "strādāju ne tikai naudas dēļ".
Neesmu burve
Kas tieši piesaista šajā māsiņas darbā? "Bērni. Man visu mūžu ir patikuši bērni. Man vienmēr ir gribējies, lai man būtu bērni, un man arī ir trīs bērni," saka I.Kurloviča. Viņa stāsta, ka, jau mācoties septītajā vai astotajā klasē, zinājusi, ka strādās ar bērniem. "Vai es strādāšu par māsiņu vai bērnudārzā, izvēlējos 8.klases beigās," saka I.Kurloviča un piebilst, ka vecmāmiņa vienkārši lidojusi pēc šāda mazmeitas lēmuma. Vecmāmiņa ļoti gribējusi, lai Ilona iet mācīties medicīnu. "Tajos laikos jau tā bija ļoti cienījama profesija," viņa saka.
Viņa gan nevarot teikt, ka šodien, piemēram, pret māsiņas
profesiju būtu daudz sliktāka attieksme nekā agrāk. "Cilvēki sāk
saprast, ka ne vienmēr mēs varam visu izdarīt ļoti ātri un
veiksmīgi. Es neesmu burve. Ja es tāda būtu, neviens neslimotu,"
saka I.Kurloviča.
Profesionalitāte
Mazie pacienti, piesakot Ilonu Kurloviču akcijai Meklējam sirdsmāsiņu, gan viņu nodēvē teju par burvi, jo pat vissāpīgākās procedūras viņa izdarot nesāpīgi un viegli. Pati I.Kurloviča par šādiem vārdiem uz mirkli samulst, taču nesāpīgās procedūras lielā mērā izskaidro ne tikai ar savu profesionalitāti, bet arī ar moderno medicīnas inventāru.
"Šodien strādāt ir daudz vieglāk nekā, kad es sāku. Atceros, kā vajadzēja ar tām stikla špricēm strādāt, pēc tam tās bija jātīra, jāmērcē, tad 45 minūtes jāvāra. Tagad tiešām viss ir bezsāpīgi. Tagad viss ir vienreizējs. Adatiņas ir speciāli apstrādātas un iedurt ir viegli," saka un demonstrē savu ikdienas arsenālu.
Dažkārt gan arī tas nepalīdzot un bērniem sāpot, saka
I.Kurloviča, attiecinot to uz pacientiem, kuri slimnīcā dažkārt
pavada pat mēnesi. "Dažkārt gribas pat raudāt kopā ar tiem
bērniņiem. Protams, kad mēnesi nogulējuši te, viņiem visas vēnas ir
sadurstītas un ir smagi, ka atkal man viņiem ir jādur katetrs vai
adatiņa," atzīst I.Kurloviča.
Bez māsiņas nevar
Viņai gan nepatīk dalījums - labās un sliktās māsiņas. "Visiem labs taču nevar būt. Varbūt, ka kādam arī es esmu slikta māsiņa," spriež I.Kurloviča. Līdzīgi arī akcijas ietvaros viņa dažkārt esot neizpratnē: "Ir tādas māsiņas, par kurām līdz šim nav balsots, bet es zinu, kā viņas strādā un ka šim darbam atdod visu savu dvēseli. Nesaprotu, kāpēc tā. Domāju, ka visām māsiņām vajag dot prēmijas un atzīmēt ar labu vārdu."
Visas to ir pelnījušas, jo darbs tomēr ir grūts un atbildīgs. "No māsiņas ļoti daudz kas ir atkarīgs. Ārsts atnāk un aprauga, taču visu pārējo dara māsiņa. Ja viņa kaut ko nepateikts ārstam, tad tas nevarēs pienācīgi mazo ārstēt," saka I.Kurloviča.