Pirmais vārds, ko iemācos vēl pirms izlidošanas uz Kosovas galvaspilsētu Prištinu, ir kīfors. Tas ir labi redzams, bieži dzirdams un ļoti nozīmīgs vārds — saīsinājums no oficiālā Kosovo Force (KFOR). Tā sarunvalodā tiek saukti NATO vadītie militārie spēki, kuru sastāvā kopš 1999.gada piedalījušies arī gandrīz četri simti latviešu karavīru.
Kīfors ir visur. Cilvēkam, kas ar armiju nav saistīts, grūti saprast visu šo milzīgo, sarežģīto mehānismu, taču viens ir skaidrs — tas ir liels, nopietns, dārgs un darbojas. Ap Prištinu vien izvietotas vairākas milzīgas militārās bāzes ar skanīgiem nosaukumiem — Viktoria, Ville, Clarke, Kristina un citas. Visintriģējošākā un lielākā ir Film City. Loģiski, ka, ieraugot šādu uzrakstu, gaidu vietējo Holivudu, taču tā izrādās kārtējā bāze, kurai tuvoties drīkst tikai ar atbilstošiem dokumentiem, izlādētiem ieročiem un noslēptiem fotoaparātiem.
Tomēr asociācijas ar Holivudu nav tālu no patiesības. Pirmkārt, bāze tiešām ir izveidota bijušās kinostudijas Kosava Film vietā. Otrkārt, tā izskatās pārlieku butaforiska un atgādina vesternus. Tā vien liekas, ka dažādās uniformās tērpušies visu rasu karavīri ir kādas sirreālas filmas statisti, kas klīst pa militārās Holivudas kafejnīcām, krodziņiem, iepirkšanās centriem un fitnesa klubiem. Liekas, ka ieroči nav īsti, bruņumašīnas ir no putuplasta, bet milzīgie iepirkumu maisi — tāds scenāristu izgudrots jociņš. Viskārākie uz šopingu esot itāļi, kuri ir vislabāk apmaksātie karavīri šajā misijā. Tieši viņus vēlāk ievēroju kā aktīvākos pircējus arī tuvējā lielveikala erotisko filmu nodaļā.
Tomēr bāzēs ar morāli viss ir kārtībā. Nekādas erotikas, un alkohols tikai uz kartītēm — vairākumam tie ir divi litri stipro dzērienu mēnesī, bet Latvijas kontingenta karavīriem misijas rajonā alkoholiskos dzērienus iegādāties un lietot aizliegts pavisam. Brīvajā laikā te uzsvars tiek likts uz sportiskajām aktivitātēm un regulārām, bagātīgām ēdienreizēm.
Uz ērto un moderno kazarmu sāniem rotājas skaistāko pasaules pilsētu nosaukumi — Roma, Parīze, Atēnas, Ņujorka... Rīgas te nav, tāpēc vienīgais latvietis šajā nometnē dzīvo Buenosairesā. Viņa amats ir slepenais aģents, tāpēc viņš vienīgais no tautiešiem drīkst staigāt civilā un pārvietoties nemarķētā auto. Protams, iesaucu viņu par Džeimsu Bondu un uzmanos, lai no viņa zābakiem, pulksteņa vai matu cirtas neizšaujas kāds slepenais ierocis.
Tomēr te viss ir īsts, un vieglums ir mānīgs. Plānotais vakara pasākums vāciešu nometnē tiek atcelts, jo austriešu bataljonā kāds kareivis izdarījis pašnāvību. Arī Ukrainas nometne ir klusa, jo tieši viņu kareivim protesta mītiņa laikā trāpījusi karavīros mesta granāta. Tā sprāgusi zem stikla vairoga un nāvējoši pārrāvusi puisim kāju artērijas. Ukrainas karavīru alga te esot viszemākā, mazāka par latviešu Džeimsa Bonda dienas naudu, tāpēc puiša nāve šķiet vēl bezjēdzīgāka — ģimene pat nesaņems pieklājīgu apdrošināšanas naudu.
Lai arī Kosovas misija pašlaik ir salīdzinoši mierīga un droša, nekāds kūrorts tas nav. Ikdienas pienākumi paņem daudz fiziskā spēka un izturības, tāpēc Film City militāro suvenīru veikali tomēr ir tikai eksotiska piedeva, nevis būtība.
SĒRKOCIŅI ASINSPIRTIJ
Kāpēc tāds KFOR vispār vajadzīgs? Nezinu, bet, kad divi suņi sāk
kauties, viņus nevar izšķirt citādi kā ar ūdens šalti. Un pēc tam
tie rūcošie, sakostie, bet joprojām kauties gatavie radījumi ir
jātur aiz skausta, siksnas vai citas saites, citādi asinis
nerimsies.
Kad kīfors sāka misiju bijušajā Dienvidslāvijā, te asiņu un vardarbības bijis vairāk nekā tumšajos viduslaikos. Serbi pret albāņiem, albāņi pret serbiem, pa vidu vēl piejaukta reliģija — pareizticīgie pretstatīti musulmaņiem —, un sērkociņš asinspirtij ir piešauts. Abas puses var pierādīt pretinieku zvērības, abas var apliecināt savas ciešanas, un abām ir daļa patiesības.
Kosovā kapi ir visur — ceļmalās, pilsētas vidū, pie mājām. Kur kāds nogalināts, tur arī aprakts. Pēc kīfora iejaukšanās 1999.gadā situācija tika kaut nedaudz stabilizēta. Kosovas albāņi arī pašlaik izturas ļoti draudzīgi pret kīforu un ir pateicīgi, jo bez starptautisko spēku klātbūtnes nebūtu uzdrošinājušies pasludināt neatkarību. Tomēr situācija nav tik viennozīmīga.
1999.gadā serbi veica asiņainākās iznīcināšanas operācijas pret albāņiem Kosovā. Kad 2004.gadā Mitrovicā, ko apdzīvo gan serbi, gan albāņi, noslīka trīs albāņu bērni, vainots tika serbs ar suni — tas esot vajājis bērnus un iedzinis viņus nāvē. Šis notikums bija sērkociņš asiņainiem nemieriem, kas bija kā albāņu atriebšanās serbiem. Šajā laikā kīfors bija Kosovā, bet daudz ko nespēja nosargāt. 2004.gada nemieru laikā vien tika nopostītas 23 pareizticīgo baznīcas, nogalināti un patriekti tām apkārt dzīvojošie serbi, iznīcinātas mājas un veseli ciemati. Dažs kīfora komandieris pat stājies tribunāla priekšā, jo padevies bez kaujas. Latviešu rotas vads šajā laikā 30 cilvēku sastāvā apsargājis Banja ciemu Skenderajas municipalitātē un postījumus nav pieļāvis.
Kopš 2004.gada kīfora sistēma ir padarīta daudz spēcīgāka un organizētāka. Izveidots jauns dienests — militārās novērošanas un sadarbības vienība (Liasion Monitoring Team jeb LMT), kuras uzdevums ir nepieļaut 2004.gada situāciju, kad kīfors Kosovā bija, bet varēja cīnīties tikai ar sekām. LMT uzdevums ir vākt informāciju dažādos iedzīvotāju slāņos, pārzināt situāciju savas atbildības reģionā, būt lietas kursā par visu notiekošo un par to, kas tikai grasās notikt, tā teikt — just Kosovas pulsu. Tieši tāpēc 10 LMT speciālisti (divas komandas) strādā līdzīgi žurnālistiem — nemitīgi tiekas ar cilvēkiem, izjautā, cenšas uzzināt domas, uzklausa baumas un visu dzirdēto pieraksta. Tikai viņu ziņojumi nenonāk masu medijos, bet gan NATO štābā. Tur informācija tiek apkopota un analizēta, lai varētu prognozēt situāciju.
DARBS — UZKLAUSĪT ŽĒLABAS
Lūkass no Čehijas LMT ar patiesu lepnumu izrāda savas valsts
apsargāto Podujevo novadu Serbijas pierobežā. Tā esot vistīrākā
pašvaldība Kosovā, viņš stāsta, un mēs ar prieku atpūtinām acis no
jau ierastās miskastes visapkārt. Te ir ļoti skaista daba — kalnu
kores, zaļas pļavas, ziedoši koki un lielākā mākslīgā ūdenskrātuve,
kas nodrošina dzeramo ūdeni visai Prištinai, bet pēc skata atgādina
mistisku butaforiju no Džeimsa Bonda filmām. Te, ūdenskrātuves
malā, darbu sākušas vasaras kafejnīcas. Putniņi čivina, saule spīd,
un albāņi apkalpo ļoti labi. To jau esmu dzirdējusi — ja kaut ko no
Kosovas varētu paņemt līdzi, tad tā būtu kafejnīcu apkalpošanas
kultūra. Nemanāma, neuzbāzīga, laipna. Te uz brīdi iestājas miera
un pārticības sajūta, ko šī zeme sen nav pieredzējusi.
Čehi un slovāki savu bāzi ierīkojuši kalna galā bijušās ūdensdziednīcas vietā, tāpēc viņiem ir pat neliels baseins. Te no Film City ārišķībām nav ne vēsts, un bāze atstāj lietišķu, patīkamu iespaidu. Lūkass ir gaišs un sirsnīgs cilvēks ar labu humora izjūtu un savu darbu formulē īsi — esmu šeit, lai uzklausītu visu žēlabas par visu. Palīdzēt gan spējam tikai dažiem. No 500 serbiem, kas šeit dzīvojuši vēl 2004.gadā, palikuši tikai astoņi un tie paši ļoti veci. Vismaz no rīta vēl bija astoņi, Lūkass aizdomājas...
Viņš ved mūs cienāt ar tradicionālajiem albāņu burekiem un izvadā pa tirgu. Namatēva cienīgumā atrāda atjaunoto pareizticīgo baznīcu, kas līdz ar kapenēm bijusi pilnībā nopostīta. Tagad tā kalna galā slejas tukša un spokaina, jo serbu kopienas vairs nav. Kopā klīstam pa ļaužu pilnajām ielām un laukumiem, kur simtiem večuku tirgojas, sarunājas, spēlē dažādas spēles vai vienkārši gozējas saulē. Te ir vienīgā vieta Kosovā, kurā sajūtos kā musulmaņu zemē.
Sievietes uz ielām neredz, notiek tirdzniecība ar lūgšanu paklājiņiem, kaut kur no tirgus lāvām skan mūzika ar reliģiskiem dziedājumiem. Pilsētiņas ļaudis sveicina Lūkasu, māj ar rokām un smaida. Šeit kīfors acīmredzami tiek cienīts, bet varbūt tas ir pats Lūkass?
KUVEITA, KUCĒNI UN FORESTS GAMPS
Blondais čehs viltīgi smaida. Uz Kuveitu gribat? Protams, gribam,
un drīz jau esam kāda Kuveitas miljonāra sponsorētā bēgļu nometnē.
Tā izveidota pēc 2004.gada nemieriem un paredzēta tikai atraitnēm
un bērniem. Tas ir pagaidu patvērums, kurā uzturēties neilgu laiku,
taču ģimenēm nav kur iet, un visi turpina dzīvot tepat. Bērni arī
turpina dzimt, tā ka atraitņu statuss ir visai nosacīts.
Kad iebraucam nometnes teritorijā, mašīnu aplenc bērnu bars, kas vairojas ģeometriskajā progresijā. No visām pusēm skrien lieli un maziņi, labi, ka neprasa dāvanas. Bērni šeit tiek ļoti sabojāti ar nemitīgajām humānajām palīdzībām, stāsta karavīri. Ja kādreiz tu atbrauc bez dāvanām, tad daži skraida apkārt, apsaukājas un atklāti rāda vidējo pirkstu. Citi nekaunīgi diedelē, bet Kuveitas bērni pie ciemiņiem ir pieraduši un nostrostēti uzvesties pieklājīgi.
Visi grib fotografēties ar Lūkasu un Ivaru, Latvijas misijas komandieri, tāpēc kņada ir milzīga. Es klusiņām aizlavos, lai pavērotu nometnes ikdienu. Visur veļa, visur bērni, netipiska tīrība un kārtība, vienādas, pieklājīgas standarta dzīvokļu mājas. Kāds vecs opelītis piebāzts ar tik daudziem bērniem, ka knapi izkustas no vietas. Paspēju saskaitīt 11, kad mašīna tomēr uzņem ātrumu un vējā plīvo vien bērneļu sveicieniem izbāztās roķeles. Pamāju pretī, bet sajūta nedaudz neomulīga.
Kad braucam prom, bērneļi pieķeras pie kīfora džipa. Sarkanbaltsarkanais karodziņš plīvo, un šoferis Andriuss brauc ļoti lēni. Enerģiska, melnīgsnēja meitene ieķērusies spogulī un vizinās līdzi uz skrituļslidām. Mati plīvo, acis zib un smiekli skan visai nekaunīgi. Beidzot Andriuss pierunā meiteni atāķēties un uzņem ātrumu. Taču blakus turpina skriet puisītis. Pavisam nopietni un neatlaidīgi. Skrien un nepievērš uzmanību pat mūsu džipam. Skrien, Forest, skrien, internacionālā karavīru grupa vienojas kopējā sauklī. Tev ir jāskrien, lai tiktu no šejienes prom! Skrien, Forest, vēl, skrien, tu vari! Malacis, Forest...
Mēs tomēr atraujamies, un mazais Forsets Gamps turpina skriet jau tālu aiz mums. Kaut nu viņš aizbēgtu no tā bēgļu un upuru zīmoga, kas tik ļoti ir pielipis daudziem dotācijas mīlošajiem kosoviešiem — kīforiešu sarunās ieskanas nopietnība un smeldze.
Uz atvadām pabužinām robežpunkta kucēnus. Klaiņojošie suņi pēc kara bijuši milzīga sērga. Bieži vien pēc asiņainajiem slaktiņiem izdzīvojuši tikai suņi. Tad viņi savākušies baros un sākuši sirot. Uzbrukuši lopiem, cilvēkiem, plēsušies savā starpā. Arī tagad vēl visas izgāztuves un miskastes ir pilnas ar bezpajumtes radībām, lai arī liela daļa jau ir iznīcināti. Šis ir bijis viens no nepatīkamākajiem kīfora uzdevumiem. Klātesošie skurinās, ka suni nošaut gan nevarētu. Čehi klusītiņām baro savas teritorijas kucēnus, bet kāds īrs bijis tik neprātīgs, ka pēc misijas aizvedis sev līdzi vienu no pieradinātajiem bezpajumtes suņiem — sirds neļaujot viņu te pamest.
DODIET DARBU!
Uz Latvijas LMT pārziņā esošo novadu jau braucu kā rūdīta žēlabu
uzklausītāja. Tas ir rajons, kura nosaukums vien jau var radīt
nepatīkamu situāciju. Serbu valodā tā ir Glagovača, bet albāniski —
Drenas. Katras tautības pārstāvis apvainosies, ja vietu nosauks
nepareizajā vārdā, tāpēc jādomā līdzi un jāšifrē nacionālā
piederība. Latviešiem uzticētā pašvaldība ir visnabadzīgākā, taču
tajā darbojas visbagātākais privātais uzņēmums — niķeļa ieguves
rūpnīca. Tā pieder ārzemju uzņēmējiem un ir ļoti profesionāli
privatizēta — vietējiem ne pārāk izdevīgā veidā.
Tomēr būtiskākais ieguvums ir darbavietas. Uzņēmums garantē darbu 1100 strādniekiem ar vidējo izpeļņu 200 eiro mēnesī. Līdzīgā rūpnīcā Maķedonijā strādā tikai 700 strādnieku, tomēr vietējie nav apmierināti un rīko protesta mītiņus, pieprasot papildu darbavietas. Vadība savulaik ar pašvaldību vienojusies, ka no katras ģimenes dos darbu vismaz diviem cilvēkiem. Taču ģimenes kļūst lielākas, strādāt grib vairāk, bet vietu nav. Tāpēc arī situācija nav īsti stabila un rūpnīca tiek rūpīgi novērota.
Iekšējo kārtību cenšas garantēt Izraēlas specdienestu vadīta apsardze, tomēr niķeli joprojām zog. Tā nelegālais ceļš ved uz Mitrovicu un pāri robežai. Bezdarba, zagšanas un sociālās spriedzes apstākļos par tādiem sīkumiem kā ekoloģija, šķiet, neviens te neuztraucas. Indīgie dūmi kāpj debesīs 24 stundas diennaktī, bet tuvējā apkārtnē vīd melnu raktuvju spokainie caurumi. Arī tajos rosās kādi cilvēku stāvi un pūlas atrast ko dzīvošanai — pārdošanai noderīgu. Viena no ainavas raksturīgākajām zīmēm Kosovā ir šroti — mašīnu vraku un citu metāllūžņu milzīgie krājumi ceļmalās, visai skarba zīme.
ROKU NE, VAJAG MĀJU!
Tomēr visskarbāk ir viesoties nabadzīgajās ģimenēs, kas vienīgo
izeju no posta redz dotācijās un humānās palīdzības saņemšanā. Kāda
ģimene no skaista ciema kalnos, kur ir auglīga zeme un ganības
lopiem, acīmredzami kultivē savu nabadzības statusu. Te ir veca,
sabrukšanas stadijā esoša māja, kas tiek atrādīta visiem
potenciālajiem palīdzības sniedzējiem. Tiklīdz piebrauc kīfora
mašīna, pagalmā sarodas daudz vairāk bērnu nekā parasti, bet
namamāte jau velk iekšā parādīt sliktos sadzīves apstākļus.
Grīdas sapuvušas, mēbeļu gandrīz nav, bet uz grīdas tup jauna māmiņa un šūpo tradicionālajā šūpulī piesieto zīdaini. Sarunas notiek tikai ar tulka palīdzību.
Kad iznāku ārā, klāt jau ir visi dzimtas vīrieši. Visi bez darba, bet spēka gados un veseli. Viņu sāpe ir tā, ka pašvaldība ar dotācijām palīdz tikai kara upuriem, bet viņu ģimenē visi ir dzīvi. Tāpēc viņiem ir, lūk, šāda sabrukusi māja! Visi sūdzas par bezdarbu, bet tā arī neizdodas noskaidrot, kādas ir viņu profesijas un ko viņi vispār prot darīt. Mašīnas gan viņiem ir un benzīnam iznāk, taču saimniecības darbiem nepieciešama kīfora palīdzība.
Jaunākajam no ģimenes lielajiem brāļiem ir kara trauma. Serbi 12 gadu veco zēnu esot rāvuši uz nošaušanu, bet māte turējusi roku un nelaidusi. Saplēsuši dzīslas tā, ka roka nu jau divdesmit gadu vecajam jauneklim joprojām ir saliekta 90 grādu leņķī un nelokās. Skaudrs stāsts, tāpēc patīkami, ka Latvijas pārstāvji atraduši organizāciju, kas uzņemtos veikt rokas operāciju. Kad majors Levandovskis paziņo priecīgo vēsti ģimenei, kādu brīdi ir klusums. Tad tulks lietišķi iztulko atbildi — nē, nē, tā roka var pagaidīt, uzceliet mums vispirms māju.
Līdzīga situācija ir vietējo čigānu ašhalu ģimenēs. Arī viņi daudz vairāk paļaujas uz palīdzību no malas nekā uz savu darbu. Nekautrēdamies izrāda nabadzību un pasūta drēbes bērniem, apavus sev un jaunu māju nākotnē. Te nu es apbrīnoju kīfora savaldību un neitrālās sejas izteiksmes. Vieni iestudēti saka paldies par viņiem izrādīto uzmanību, citi ar profesionālu rutīnu sola meklēt palīdzības iespējas. Cik nu kurš kuram tic un cik šeit vispār iespējams palīdzēt — to lai domā gudrāki prāti.
POLITIKAI PĀRI
Tikmēr kalnu galotnēs pret sauli sazeļ savvaļas īrisi. Viņus
politika neinteresē. Viss zied un smaržo, bet mākoņi izspēlē
visneticamākās spēles. Te, ar skatu uz ielejā esošiem ezeriem, pašā
Prištinas pievārtē var baudīt skaistas dabas vientulību. Šādā
paskarbas ikdienas novājinātā zemē pēc smalkām izklaidēm neprasās.
Pietiek paņemt binokli, vāļāties zālē un vērot apkārtni.
Bet atceļā noteikti jāiegriežas Gračeņicas klosterī. Gan tāpēc, lai pirmo reizi pabūtu baznīcā, ko apsargā bruņoti militāristi, gan tāpēc, ka tas ir ļoti sens un mākslinieciski iespaidīgs dievnams. Tālumā pavīd pāris mūķeņu, bet pazūd klostera cellēs. Zviedru vienība sargā klosteri un izsauc batjušku izvadāt viesus. Īru karavīri uzmanīgi klausās, bet es ar acīm pieploku tumsnējiem griestu gleznojumiem. Svēto tēli acīmredzami ir piedzīvojuši vairākus gadsimtus un varbūt vispār nepieder šai pasaulei. Te arī karavīri pieklust. Cits pārmet krustu, cits aizdedzina svecīti.
Izejot ārā, mana atbilde par kīfora lietderību ir skaidra. Bez viņiem šis klosteris būtu nopostīts tāpat kā 23 citi senie dievnami. Vismaz daži svētie ar viņu palīdzību ir nosargāti, un aizdegtās svecītes baznīcā saka par to paldies.