Manās atmiņās Kazahstāna iegūlusi pirms pieciem gadiem, kad šķērsoju to automašīnā ceļā uz Ķīnu. Atceros to kā bezgalīgu stepi, tālus apvāršņus un tālbraucēju vientulīgo straumi. Retie auli ar padomju apbūvi un milzīgie rūpniecības monstri - gan pamesti, gan darbā dunoši - viss vērās uz tās bezgalības un stepes stīgas, tās, ko citur nevar sajust. Tā ir pietiekoši raupja, lai nekļūtu sentimentāla, un gana skaista, lai nenomāktu dvēseli. Tajā ceļā un stepē trīsuļo kas īpašs, par to es esmu pārliecināta. Un, ja stepē sazeļ dzeltenās tulpes - tādas mazas, stingras un asi stūrainām ziedlapām -, tad šajā zemē var iemīlēties ar neizskaidrojamu vilkmi.
VEIKSME KONTRASTU PILSĒTĀ
Almatā mūs sagaida līdz šim nezināmi latvieši, kas palīdz mums pieradināt pusotra miljona iedzīvotāju pārblīvēto pilsētu. Lai arī pirms desmit gadiem tai tika atņemts galvaspilsētas gods (piešķirot to bijušajai Ceļinogradai, pārdēvētai par Astanu ), kultūras centra un milzīgas darījumu pilsētas statuss tai ir saglabājies. Līdzi tas nes mašīnām pārpludinātas ielas ar agresīvi haotisku satiksmi, sastrēgumus, smogu un lielpilsētas kontrastus. Ielas ir milzum platas, bet vietumis neizbraucami bedrainas.
Mašīnas ir amplitūdā no visjaunākajām un dārgākajām līdz braucošām lūžņu kaudzēm. Attālumu un ceļu kvalitātes dēļ pieprasītākās mašīnas ir džipi. Uz jaunu Land Cruiser rindā jāgaida trīs mēneši. Arī būvniecības vērienā skaidri redzami lielas naudas radīti pārspīlējumi, milzīgs biznesa vēriens, kas nesader ar nolaisti nabadzīgo pamatapbūvi. Vairāki Almatas rajoni ir pilnībā paredzēti nojaukšanai, lai celtu jaunus un modernus dzīvojamos masīvus. Pilsētu ir plānots padarīt par "dārzu un parku ieleju" un modernu darījumu pilsētu, par ko jau tagad liecina gan pārspīlēti augstās dzīvokļu cenas, gan milzīgie viesnīcu un restorānu rēķini.
Taču nomalēs dzīve rit pēc cita laika un principiem. Tie ir lēti autobusi, kur durvīs izkārušies konduktori sauc maršrutus un potenciālie braucēji pašnāvnieciski lēkšo cauri signalizējošu mašīnu straumei. Tie ir grāvmalēs tirgoti papirosi, čebureki un kaltētas pupas, frizētavas metāla vagoniņos uz ielas un "tantītes, kas visu laiku ķer taksi un nevar noķert". Uz šādas četrgadīga bērna mēlē raksturotas prostitūtu ielas mēs sadzenam pirmās pēdas operācijā Mati.
EĢIKS UN SIEVIEŠU LOĢIKA
Vienādi kopētās matu iepirkšanas reklāmas neuzrāda nekādus telefonus, tikai frizētavas adresi un datumu, kurā var savus matus pārvērst naudā. Lapeļu ir neprātīgi daudz, frizētavu nosaukumi aizdomīgi un adreses grūti atrodamas, tomēr salonā ar divdomīgu nosaukumu Lady-in mums izdodas sadabūt matu uzpircēja Eģika tālruni. Tā nu sazvanāmies un piesakāmies ukraiņu puisim līdzi nākamajā matu vākšanas tūrē - tad arī filmēsim. Tā būs tikai pavasarī, tādēļ atlikušās dienas varam pievērsties visām četrām debespusēm.
Pateicoties latviešu solidaritātei, tiekam pie mazas, bet ļoti jaudīgas sporta mašīnītes un tiekam palaistas ceļā. Tā nu mēs, divas pie džipiem pieradušas latviešu beibes, piekraujam pilnu bagāžnieku ar filmēšanas aparatūru un ar sporta auto sākam ceļu uz ziemeļiem. Orientācijas haosā sieviešu loģikai pievienojas dīvainie kilometru rādījumi, kuros attālumi dabā un kartē krietni atšķiras. Tikai nākamajā izbraukumā jau uz dienvidu pusi uzzināsim, ka cipariņi aiz stūres rāda jūdzes, nevis kilometrus, un ka lāpsta jāņem līdzi obligāti.
SLUDINĀTĀJS SMILTĪS
Kapčagajas pilsēta ir Almatai tuvākais kūrorts, kas gan ir visai nosacīts apzīmējums rūpnieciskai pilsētai pie mākslīgās ūdenskrātuves, ko tūkstoši pilsētnieku izmanto par publisko pludmali. Ir jau tumšs vakars, kad iebraucam pilsētā un tūlīt pat gribam redzēt ezeru un plaukstošo apbūvi. Zinām, ka Nazarbajevs parakstījis milzu investīciju līgumu ar Ķīnu, par kuru te būvēšot austrumu Lasvegasu. Pludmale tiekot mežonīgi apbūvēta, mašīnas masveidā mazgājot ezera ūdenī un celtniecības un sadzīves atkritumi biezā slānī noklājot pludmali. Protams, tumsā to visu meklēt ir stipri dīvaini, jo īpaši tāpēc, ka aši vien iesēžamies krastmalas dubļos. Peramies kā vistas, līdz meklējam lukturus un ejam uz kādu jaunbagātnieku jaunceltni meklēt palīdzību. Ilgi sarunājamies ar kādiem tumšiem stāviem pie žoga, līdz saprotam, ka tās ir tikai mūsu ēnas. Vēlāk atrodam arī celtniekus, kas izrādās gana atsaucīgi un mašīnu izstumj.
Nākamajā rītā atkal esam klāt, jo ekoloģiskā tēma mums ir vajadzīga. Strīdamies, vai pie mums arī ir tik liela miskaste dabā vai nav, un spriežam, vai ir ētiski atbraukt ciemos un meklēt slikto. Tā nu Aija pukstot filmē miskasti visapkārt, kad kāda mašīna tiešā ceļā brauc pie ezera. Pāris sekunžu laikā tā ir iepērusies smiltīs gluži kā mēs vakar, un šoferītis nāk taisnā ceļā pie mums.
Ko, meitenes, makšķerējat? Es te pēc ķieģeļiem braucu, bet rūpnīcā neviena nav, domāju - skaistumu paskatīšos. Es jau redzu, ka jūs mani ne pavilkt, ne izstumt varat, bet tas ir sīkums. Paskatieties, kas par dieniņu! Jā, Latvijā noteikti arī ir skaisti. Es kā uz turieni taisos, tā sieva dzemdē, un tā arī neesmu ticis.
Dodam Vaļeram padomus, kurā mājā ir atsaucīgākie mašīnu stūmēji, kad vīrs smilšainās pludmales vidū uzdod mums sakrālo jautājumu - meitenes, jūs Dievam ticat? Vai jūs ticat Jēzum un dvēseles nemirstībai? Vajag ticēt, vajag!
Divmetrīgais vīrs smaidīdams stāv kāpas galā un gandrīz stundu sludina mums ticību. Apkārt vējš nēsā atkritumus, mašīna ierakusies smiltīs, bet mums ir savs tuksnesis un savs pravietis. Aizrautīgi un atraktīvi viņš stāsta par savu brīnumaino izglābšanos no nāvējošas slimības un atdzimšanu Jēzū Kristū. Viņš prasa, vai mums ir līdzi Bībele, bet nu nav jau gan. Nekas, viņš mums uzdāvinās - ne velti Dievs mūs te kopā savedis. Aija uzliek īsti dokumentālu kadru - pie mašīnas ar atvērtu bagāžnieku. Taču ar Bībeles dāvināšanu vien ir par maz - mūsu sludinātājs mums par godu notur lūgšanu. Liek mums sadoties rokās un skaļi atkārtot. Tā nu stāvam smilšainas miskastes vidū pie atvērta bagāžnieka un ar aizvērtām acīm un izteiktu baltiešu akcentu krieviski lūdzam Jēzum mūsu pestīšanu. Iedomājoties šo absurdo situāciju no malas, ik pa brīdim nespējam valdīt smieklus. Tas nekas, saka Vaļera. Šodien arī debesīs daudzi smiesies un priecāsies, jo eņģeļi no šī brīža ir ar jums.
LĪKSME LĪDZ IZSISTIEM KORĶIEM
Nezinu, ko dara eņģeļi - tik augstu nebiju, bet cilvēki šajā vakarā līksmo ar pilnu jaudu. Izbraucot kalnu šosejas ar bezcerīgiem miglas vāliem, nokļūstam līdz Toldikorganas pilsētai un apžilbstam no elektrisko rotājumu gaismas. Mirguļo un žilbina katrs stūris, jumts un krūms. Gaidītā aula vietā saņemam milzīgu, monumentālu pilsētu, kur tūkstoši ir izgājuši ielās svinēt Valentīna dienu. Arī mēs iekļaujamies straumē, klīstam un apbrīnojam nebeidzamo burzmu ziedu veikalos, kas cauru nakti tirgo milzīgus, krāsainā celofānā mirdzošus ziedu pušķus.
Svētki ir situši augstu vilni. Elektrības no rīta nav visā pilsētā, moteļa saimnieks guļ uz matracīša koridorā aiz mūsu durvīm, bet veicīgākie biznesmeņi jau staigā, tirgodami lukturīšus. Milicis, kas beidzot mūs apturējis, bez visām pilnvarām, apdrošināšanām, migrācijas kartēm un tiesību tulkojuma prasa vēl fotogrāfijas. Esam gatavas dot savējās, bet izrādās - viņam vajag dzinēja numura foto. Tomēr viņš nav ļauni noskaņots un uzzinājis, ka šeit "krasotu sņimajem", skaidro mums virzienu uz Tekeli pilsētu.
Tur aiz tiem kalniem ir Ķīna. Kalnu grēda ir plaša, skaista un neapdzīvota. Pierobežas joslas un mazattīstītās infrastruktūras dēļ masu tūrisms nav šo vietu samaitājis. Vizīte vietējā akimātā (pašvaldībā) un Rīgas balzams dod taustāmus rezultātus. Pārsēžamies džipā un braucam kalnos. Tikai pamazām atklājas mazās pilsētas lielie brīnumi.
KATRA DEVĪTĀ LODE KARĀ
Tekeli ir kā mazs Kazahstānas modelis. Pilsēta tapusi, lai no zemes dzīlēm izpumpētu dabiskās bagātības. To šajā milzu zemē netrūkst, tādēļ arī liels vēriens un kādam - liela nauda. Tekeli tā bijusi svina - cinka rūda, kas atrasta jau Oktobra revolūcijas laikā. Tad pirms kara uzbūvēta pilsēta, lai iegūtu šo svarīgo izejmateriālu. Pēc ieguves tehnoloģijas tas ir bijis sarežģītākais veids pasaulē, jo te ir daudz gruntsūdeņu un augsts spiediens. Urbumi bijuši līdz pat viena kilometra dziļumam, iegulu beidzamais horizonts - 850 metru. Zemē taisīja kameru, tad spridzināja, vāca rūdu, bet caurumus aizlēja ar betonu. Šādā veidā tika iegūts svins katrai devītajai lodei Lielajā Tēvijas karā. Tikai pēc PSRS sabrukuma tika izrēķināts, ka šādai tehnoloģijai ir pārāk liela pašizmaksa, un šahtas tika slēgtas. Pilsētu galvenokārt būvējuši japāņu karagūstekņi, tāpēc mājas joprojām turas - tās, kas nav izdemolētas.
Mājas vērojam, skatot citu pasaules brīnumu. Pēc Padomju enciklopēdijas un - kā mums apgalvo - arī pēc Ginesa rekordu grāmatas datiem Tekeli ir garākā iela pasaulē. No Miera ielas pārdēvēta kāda vietējā varoņa vārdā, tā stiepjas vairāk nekā 33 kilometrus - līdz pat pamestajām šahtām. Tur patlaban mīt tikai sargi un vēsta par utopiskiem plāniem. Objekts ir privatizēts, un šahtu vietā būšot moderns kūrorts ar viesnīcām un spa, kā arī velosporta komplekss.
Bet Tekeli vīri no pazemes tagad pārcēlušies kalna virsotnē un aizrautīgi griež marmoru. Kosmiska ainava paveras rīta gaismā, kad pilsēta tinusies miglas vālā, mēs stāvam kalnā virs mākoņiem, kam cauri kūp pilsētas garākie skursteņi. Marmora karjers mūs pārsteidz ar žilbinošu baltumu un darba grandiozajiem apjomiem. Dažādi krāni, urbji un mašīnas šķērē nost kalnam baltā marmora klučus, ko vīri ar rokām met mašīnās. Darbs ir smags un varens, algas arī esot labas un maksātas laikā, tāpēc šī biznesa kopēji gatavi kalnu norakt līdz galam.
NEJAUŠAIS BRĪNUMS
Nomainām debespusi un traucam 200 km uz dienvidiem no Almatas. Mūs sūta uz kādu tur kanjonu, bet vakarā ciemoties uiguru pilsētā Čundžu. Mūsu draugs uigurs Utkurs ir sastrīdējies ar sievu, tāpēc ciemos nebrauc, bet mūs tur uzņemšot godam, viņš sola.
Pedālis ir grīdā, jo ir jau pavēls. Ārā virmo pavasara priekšnojauta, kas ir pilnīgs pretstats ziemeļpuses sarmas laukiem. Kalnu serpentīni sāk kutināt sirdi un prātu, tuksnesīgā bezgalība liek aizrauties elpai. Apdzīvotās vietas beidzas, un mums jāgriež desmit kilometri tuksnesī, lai vēl gaismā tiktu līdz kanjonam. Apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, bet tomēr dvēsele ir visam. Mašīna ņipri pievar bezceļu, un mēs nonākam īsta brīnuma varā. Te ir viss - sniegotas kalnu virsotnes tālumā, sarkanīgas kanjona klintis visapkārt, saulrieta gaismās trīsuļojošs tuksnesis aiz muguras un kliedzoši skaista vientulība. Šajā vietā beidzas vārdi un paliek tikai sajūtas - pirmreizējas un dziļas līdz pēdējai šūnai.
Pārdzīvojums ir tik spēcīgs, ka tumsā tuksneša sniegā iestigusī mašīna nekādu paniku neizraisa. Sievišķīgi stulbi pakārpāmies, liekot zem riteņiem paklājiņus un kasot sniegu ar kasešu vāciņiem, līdz dodamies uz šosejas pusi. Ir samilzusi zvaigžņota debess, un viss ir pārāk skaisti, lai būtu patiesība.
Ilgi vicinām telefona gaismiņu uz reti apdzīvotā ceļa, līdz aptur veca volga. Tajā cilvēki steidzas uz bērēm un pašiem bail tuksnesī braukt. Tomēr sapratuši, no kurienes esam, bērinieki griež mašīnu tuksnesī iekšā. Kārpāmies visi, jo arī volga nav bezceļu mašīna. Stumjam, cik varam, pa sniegu rāpo sapucējušies bērinieki, trose plīst, bet viss notiek un mēs atkal esam uz ceļa.
Tāda cilvēciska pateicība ielīksmo sirdi, ka nav bail ne no kā.
Visu nakti nodejojam uigura Aruza trīsdesmit gadu jubilejas svinībās, un es kārtējo reizi saprotu, ka četras debespuses ir viena no lielākajām pasaules bagātībām.