Es reiz draugiem jokojot sacīju, ka man ir ideja atvērt trīs restorānus vienā namā. Tie sauktos Pāksts, Viena maza turku pupa un Zirņa zieds. Tas pirmais būtu garš - pa visu pirmo stāvu, ar garu galdu pa vidu, kur ēdēji sēdētu kā zirņi pākstī un mielotos ar cūku pupām, pelēkajiem zirņiem, vienu vienkāršu zupu vai sautējumu. Otrajā tiktu pasniegti daudzveidīgie pupu un zirņu ēdieni no dažādām pasaules valstīm: no Kaukāza virtuvēm - zaļais lobio un brīnišķīgās skābētās pupiņu pākstis, ko var ēst ar ceptu gaļu, bet var arī vienkārši ar maizi, no Meksikas - pupas ar kukurūzu, malto gaļu un čili pipariem, no Kubas - mauri un kristieši, melnās pupiņas ar baltiem rīsiem, no Itālijas - tunča un pupu salāti, risoto ar zaļajiem zirnīšiem, Toskānas pupu sautējums ar salviju un lauku desiņām, pērkons un zibens - turku zirņi ar makaroniem, tomātu mērci un Parmas sieru, zupas ar makaroniem un zirņiem vai pupām, no Spānijas - fabada ar Astūrijas šķiņķi un pupām, Galisijas zupa ar sālītām ribiņām, Larjohas pupiņas ar jēru astēm, Granadas pupu pods ar artišokiem un tomātiem, garšaugiem un safrānu. Ak, un okras un lēcu virumi, sojas pupiņu ēdieni no Tālajiem Austrumiem. Trešais restorāniņš būtu vairāk tāds joks: saldumi no sakrāsotas zirņu masas kā Japānā, vissvaigākais tofu un zaļā tēja.
Skaidrs, ka es neatvēršu šos restorānus. Tomēr pākšaugu ēdienus slavēšu un celšu. Šovasar manas beļģu māsīcas flāmu vīram no Briseles latviešu kora Dziesmu svētku laikā iemācīju ēst humusu, un tas viņam patika gan libāniešu restorānā Majoros, gan manas mājas virtuvē no kārbiņas, kas piepildīta Daugavpils Kalkūnē. Humusu izsenis ēd Ēģiptē, Libānā, Alžīrijā, Sīrijā, Irānā, Turcijā, Irākā, Jemenā, Sudānā, Saūda Arābijā, Izraēlā, Tunisijā, Marokā, Omānā un Apvienotajos Arābu Emirātos, bet veselīgā ēdiena atbalstītāji - jebkur pasaulē. Tā pamatmasu no sablendētiem turku zirņiem dažādo gan ar romiešu ķimenēm, gan čili, gan saberztām sezama sēklām, citronsulu un ķiploku. Ne tikai Latvijā klāt liek gan olīveļļu, gan auksti spiestu rapšu eļļu. Un ēd ar pelēku vai puspelēku maizi, pitas maizi vai lavašu, jo kopā ar graudaugiem pākšaugi atdod savas olbaltumvielas par 30% bagātīgāk, un nav taisnība latviešu tautas ticējumiem, ka pie pupu putras nedrīkst maizi ēst, jo tad ēdējam kļūs biezas lūpas, un ja pie zirņiem ēd maizi, aizmirst pātarus vai bērniem esot grūta galva.