Bet daudz interesantāk un radošāk - pagatavot suši pašiem. Daudzi jau to prot. Citi, kas nav pamēģinājuši, mazliet baidās, ka suši rullītis izjuks. "Nevajag steigties. Izdosies!" iedrošina Jānis Melnalksnis un rosina būt taupīgiem. Pirmajā reizē, pērkot suši gatavošanai nepieciešamās sastāvdaļas, būs lielāki tēriņi. Rīsi tiek pārdoti tikai kilogramu smagās paciņās. Arī suši etiķis nav no lētajiem. Marinēts ingvers un sojas mērce ir gana lielā tilpumā, lai derētu vairākām reizēm. Pēc tam atliks tik rullēt! Garās brīvdienas ir īstais laiks, lai pamēģinātu pagatavot suši.
Galvenā tehnika ir pareizi sarullēt suši. Uz īpaša paklājiņa tiek uzlikta jūraszāļu loksne (nori lapas) ar glancēto pusi uz leju. Tad, ierullējot suši, glancētā puse būs ārpusē. Lapā redzamas līnijas, kas jāliek perpendikulāri pret sevi. Līnijas iezīmē, kur suši tiks sagriezts.
Suši rīsu gatavošanai ir speciāli katliņi, princips - tvaicēšana. Mājās suši rīsus var pagatavot ūdens peldē. Pirms tam suši rīsus tik ilgi skalo zem aukstas ūdens strūklas, kamēr vairs neizdalās baltais šķidrums. Vārīšanai ņem, piemēram, trīs krūzes rīsu un četras krūzes ūdens. Vāra uz lēnas uguns un nemaisa. Kad rīsi 10 minūtes padzisuši, tajos iecilā suši etiķi (uz puskilogramu sešas ēdamkarotes). Ja nav suši etiķa, ņem rīsu etiķi. 100g etiķa pievieno pa ēdamkarotei cukura un sāls.
Rīsus uz nori lapas liek vienādā biezumā, atstājot četrus centimetrus platu maliņu. Virsū liek zivs gabaliņus, lociņus, burkānus, avokado utt. Pirmajā reizē rīsu valnītī ar irbuļiem var iespiest gropīti, kurā vieglāk būs ievietot pildījumu un būs vieglāk satīt. Kamēr iemācās sarullēt, tā var darīt. (Lai gan tas nav pareizi!) Māksla nāks ar laiku. Griež sešās vai astoņās daļās.
Ieskats vēsturē
Japānā var atrast simtiem dažādu veidu suši, taču viena sastāvdaļa, kas vieno visus šos veidus, ir "skābenu" rīsu izmantošana. Japāņu vārda "sushi" klasiskā rakstītā forma nozīmē "skābi garšojošs". Tas ir ēdiens, kas turpina attīstīties gan Japānā, gan ārpus tās robežām. Grandioza suši evolūcija aizsākās Japānā apmēram XV gadsimtā. Suši bija lielisks ēdiens tāpēc, ka tas apvienoja gan pamatbarību (rīsus), gan ēdienu (zivi), kuru izmantoja kā uzkožamo. Nepacietība vienmēr tikusi uzskatīta par japāņu rakstura iezīmi, un tā nākusi no senčiem. Viņi pagatavoto suši sāka ēst, kad rīsi un zivs bija kļuvuši viegli skābeni. Vēlāk šo ēdienu paskābināja, pievienojot etiķi. Tagad suši ir ēdiens, ko gatavo tieši pirms pasniegšanas. Tas ļauj suši izmantot arī dažas citas sastāvdaļas, piemēram, dārzeņus, tofu, jūraszāles.
Nigirizushi (attēlā ar nr.1) ir kļuvis par sava veida suši standartu. Tas ir viegli presēts suši, kura virspuse noklāta ar jēlu zivi. Šī suši forma tika iegūta, iepildot četrstūraina koka kastītē suši rīsus. Tos pārklāja ar jēlu zivi, uzkaisīja sāli, uzbēra vārītas garneles, kurām pievienoja vēl citas sastāvdaļas. Viegli uzspiežot uz koka kastītes virsmas, tika iegūts presēts suši, kuru vēlāk sagrieza kumosa lieluma gabaliņos. Šodienas variācijā nigirizushi ir šķēlīte jēlas zivs vai cita sastāvdaļa, kas apslacīta ar vasabi un novietota uz kumosa lieluma suši rīsu gabaliņa, kas izveidots ar rokām.
Otrs veids - makizushi (attēlā ar nr.2). Tas sastāv no suši rīsiem, jēlas zivs un/vai svaigiem vai pagatavotiem dārzeņiem, kuri uzklāti uz plānas, žāvētas jūraszāles lapas un ar bambusa paklājiņa palīdzību satīti rullī.
Cits suši paveids, ko bieži gatavo mājās, ir inarizushi. Aburaage (fritēts tofu) fritēts sojas mērcē un citās garšvielās. Tofu iegriež kabatiņu, kurā tiek iepildīti suši rīsi, kuri iepriekš sagatavoti ar sēnēm, burkāniem un citām sastāvdaļām.
Vēl mājās viegli pagatavojams variants ir chirashizushi (dēvēts arī par barazushi), kas sastāv no suši rīsiem, kuri tiek noklāti uz šķīvja un mākslinieciski dekorēti ar jēlu vai etiķī marinētu zivi, pagatavotiem sasmalcinātiem, krāsainiem dārzeņiem, plānām un šaurām ceptas olas strēmelītēm.
Kāda no variācijām. Kalifornijas suši (attēlā ar nr.3). Viss tas pats, bet otrādi. Uz paklājiņa vispirms liek rīsus, tad nori lapu un tad vēlreiz rīsus.
Neaizmirsti!
Suši jāēd ar irbuļiem. Suši pasniedz ar sojas mērci, vasabi un marinētu ingveru. Ingveru var marinēt arī mājās. Nomizo sakni, pēc iespējas plānāk sagriež šķēlītēs. Vāra trīs ūdeņos (kad uzvārās, ūdeni nolej; šī procedūra noņems sīvumu). Pēdējo reizi pielej baltvīna etiķi (rīsu etiķi), mazliet sāli, cukuru. Pilda burciņā. Ja vēlas izteiktāk rozā krāsas ingveru, marinādi papildina ar granātu sulu. Jāiegaumē, kā ingveru ēst! Tā nav garšviela, ko uzliek uz suši. Marinētais ingvers domāts, lai atbrīvotu garšu. Pēc viena suši apēšanas uzēd ingveru. Tad ķeras klāt nākamajam suši. Tas ir tāpat degustējot kā vīnu, kad pēc katra malka tiek izskalota mute ar ūdeni.
Klāt suši ēd arī balto redīsu - daikonu. Sarīvēts daikons palīdz izvadīt liekās taukvielas no organisma.