Lidmašīna piezemējas uz skrejceļa pašā okeāna krastā, un dzidri zilais ūdens visapkārt izskatās absolūti nereāls, jo debesis ir apmākušās un smidzina sīks lietutiņš. Gaiss ir karsts un ļoti mitrs. Ielidojam Bermudās no Ņujorkas pēc tur pavadītas nedēļas un uzreiz izjūtam kardinālu atšķirību starp kosmopolītiskās lielpilsētas stresu un salas mieru.
Pirmais, kas jāņem vērā, ierodoties Bermudās, ir samazināt ātrumu, jo te nekas nenotiek ātri. Relaksējošas mūzikas pavadījumā ienākam pasu kontroles telpās, kur virs kamīna novietots Anglijas karalienes Elizabetes portrets. Iebraucīju somas tiek rūpīgi pārbaudītas, jo bermudieši ļoti uzmanās, lai salā netiktu ievests nekas nelegāls vai kāda infekcija. Smaidīgs kungs baltos cimdos pedantiski pārcilā mūsu somu saturu, un viņam aizdomīga izskatās no Latvijas līdzpaņemtā lauku rupjmaize. Pajautājis, vai maize ir cepta ar rumu, tomēr atļauj mums to paturēt, bet konfiscē dažus augļus.
Iesēžamies taksītī un braucam uz Bermudu galvaspilsētu Hamiltonu. Transporta kustība ir lēna, jo ātruma ierobežojums uz salas ir 35 km/h, jābrauc pa kreiso pusi, ceļi ir šauri un mašīnas pieticīgas. Lai arī dzīve Bermudās ir dārga un te dzīvo daudz ļoti turīgu ļaužu, uz ielām nemana sporta auto vai limuzīnus. Turklāt tūristiem iespēja noīrēt auto ir liegta, atliek vienīgi motorolleri vai arī ūdenstransports, kas te ir ļoti populārs pārvietošanās līdzeklis.
No vietas, kur esam apmetušies, uz Hamiltonu desmit minūšu laikā pārceļamies ar prāmi. Prāmji kursē bieži un parasti precīzi. Mums gadījās izņēmums, kad sēdējām uz klāja un vērojām, kā prāmja kapteinis kopā ar maziem tumšādainiem puikām bija aizrāvies ar makšķerēšanu Hamiltonas kuģu piestātnē, kur gan uzlikts uzraksts "Makšķerēt aizliegts". Saprotams, prāmis nevarēja atiet līdz brīdim, kamēr no ūdens tika izvilkta paliela zivs. Mazais puika ar to nocīnījās ne pa jokam, un viņu atbalstīja gan krastā sēdošie atpūtnieki, gan prāmja pasažieri, vēsā mierā uztverot kavēšanos.
SAVA ŪDENS SISTĒMA
Bermudām raksturīgs mitrs un karsts subtropu klimats, tāpēc te ir bagātīga flora. Sala atgādina neticami krāšņu tropisko botānisko dārzu 365 dienas gadā. Neticami, bet Bermudās nav odu un čūsku, vienīgi ķirzakas un ļoti skaļas vardes. Vakaros iemiegam un no rīta mostamies ar savdabīgas mūzikas skaņām.
Dzīve Bermudās ir skaista, taču dārga, to atzīst arī vietējie. Salu iecienījuši ūdens prieku, mierīgas atpūtas cienītāji un slavenības, kas vēlas atslābināties no apkārtējo uzmanības un netraucēti izbaudīt dzīvi. Te lielu daļu laika pavada Holivudas aktieru ģimene Maikls Duglass un Katrīna Zeta-Džonsa, te skolu apmeklē arī viņu bērni. Maikla tēvam Kērkam Bermudās pieder lieli īpašumi, kas izveidoti tūristu atpūtai, piemēram, Ariel Sand Villa.
Jāatzīst, ka slavenību mājas īpaši neatšķiras no pārējām, vienīgi nedaudz lielākas. Visas no vietējā kaļķakmens būvētās mājas ir gaišās pasteļkrāsās ar baltiem pakāpienveida jumtiem, kuru dizains apzināti veidots tā, lai savāktu ūdeni speciālās, zemē ieraktās ūdenstvertnēs. Bermudieši ar ūdeni apietas ļoti taupīgi, jo iztiek tikai no lietus ūdens. Ja lietus ūdens pietrūkst, to nopirkt nav lēts prieks, tāpat kā ikgadējā jumta pārkrāsošana. Lai ūdens būtu tīrs, māju jumtiem vienmēr jābūt baltiem, tādēļ tos vēlams pārkrāsot vismaz ik pēc pusotra gada.
PUSGARĀS ZEĶĒS UZ BANKU
Neticami, bet fakts - Bermudās dzīvo tikai viena latviete, ko esam nolēmuši apciemot. Modes speciāliste Ināra te dzīvo un strādā jau 15 gadus, viņas pārziņā ir Hamiltonā pazīstamu apģērbu veikalu ķēdes A.S. Cooper vairāki veikali. Lai arī par savām mājām Ināra uzskata Ņujorku, viņai ļoti patīk savs darbs un mierīgā dzīve Hamiltonā.
Ināra bieži brauc uz Ņujorku izvēlēties apģērbu kolekcijas atbilstoši klimatam un iedzīvotāju gaumei. Bermudās ir divas sezonas - karsta vasara no maija līdz novembrim un silta rudens/ziemas/pavasara sezona visu atlikušo gadu. Ziemas apģērbi te nav nepieciešami, jo zemākā temperatūra februārī Bermudās ir +15 grādu.
Vietējie ir dažādu tautību sajaukums, liela daļa ir briti un portugāļi, 65% no salas 65000 iedzīvotāju ir afrikāņu izcelsmes, un, iepērkot apģērbu, Ināra ņem vērā arī viņu interesi par krāsainām un spožām lietām.
Bermudās raksturīgais ģērbšanās stils ir mazliet komisks - šorti salikumā ar pusgarām zeķēm. Ģērbies žaketē, kreklā, kaklasaitē, šortos un pusgarās zeķēs, vietējā bankā ar portfeli rokā iesoļo biznesmenis, kurš vairāk atgādina skolas puiku. Slavenos Bermudu šortus valkā visi - baņķieri, ierēdņi, autobusu šoferi un policisti -, turklāt gan formālā, gan ikdienas stilā. Pareizais šortu garums ir pieci centimetri virs ceļgala. Formālajā variantā tos valkā kopā ar īspiedurkņu klasisko kreklu, pusgarajām zeķēm un tumši zilu žaketi, neformālajā un karstā laikā - bez zeķēm un žaketes, ar polo kreklu.
Apģērbos, aksesuāros un suvenīros populāri ir pirātu motīvi un mistiskā Bermudu trīsstūra tēma, par kuru leģendas klīst vēl joprojām. Vietējie gan vairāk uztraucās par rudens tropiskajām vētrām, kas dažkārt stipri saposta apkārtni.
BERMUDU TRĪSSTŪRIS
Bermudu salas ir Apvienotās Karalistes autonomā teritorija, kas aizņem tikai 55 kvadrātkilometrus un dibināta 1609.gadā. Salu valdības galva ir karaliene Elizabete II, kuru pārstāv Lielbritānijas valdības iecelts gubernators.
Jūrnieki Bermudas iesaukuši arī par velna salām, jo daudzi kuģi avarēja uz koraļļu rifiem. Bēdīgi slavenais Bermudu trīsstūris ģeogrāfijas kartē iezīmējas Atlantijas okeānā starp Bermudām, Floridu un Puertoriko. Jau daudzus gadsimtus ar šo vietu saistās mistika kuģu pazušana bez lieciniekiem. Pirmajā ceļojumā uz Jaunās pasaules krastiem XV gadsimta beigās noslēpumainu uguns parādību esot pamanījis Kristofers Kolumbs. Nesenā pagātnē dīvainas gaismas spēles novērojuši arī astronauti, bet nav spējuši rast tam izskaidrojumu.
Noslēpumā tīta bija arī piecu amerikāņu bumbvedēju pazušana 1945.gada decembrī. Kopumā šajā zonā ir reģistrēts ap 50 kuģu un 20 lidmašīnu neizskaidrojamu katastrofu. Bermudu trīsstūra mīts jau kļuvis par folkloru kopš Čārlza Berlica grāmatas Bermudu trīsstūris publicēšanas 1970.gadā. Grāmatā tiek izteiktas vairākas teorijas par magnētiskajām vētrām, gravitācijas laukiem, enerģijas plūsmām un pārdabiskiem spēkiem. Agrīnie kuģu negadījumi gan vairāk tiek saistīti ar pirātu uzbrukumiem, kas notika šajā reģionā.
ROZĀ PLUDMALES
Bermudās ir neticami skaistas pink sand jeb rozā smilšu pludmales. Meitenes ar kailām krūtīm vai pieticīgos stringos tur nevar sastapt, jo publika ir visai konservatīva, kā jau britiem pieklājas. Populārākie liedagi ir Pakava pludmale, Elkoņa pludmale, Koraļļu pludmale un vēl citas, kas stiepjas gar dienvidu krastu 13 km garumā.
Tik caurspīdīgi dzidru un spilgti tirkīzzilu ūdeni neesmu redzējusi nekur. Izrādās, tam ir savs izskaidrojums: ūdens ir ievērojami zilāks tāpēc, ka te ir zems mikroskopisko augu fitoplanktona līmenis. Tā pārpilnība ūdeni var iekrāsot zaļu, brūnu vai pat sarkanu.
Interesants izskaidrojums ir arī neparastajai pludmales smilšu rozā krāsai. Šo nokrāsu piedot sīki jūras mikroorganismi ar sarkanu skeletu - kad tie iet bojā, skeletus kopā ar saberztiem gliemežvākiem un koraļļiem viļņi izskalo krastā, kur tie sajaucas ar smiltīm.
Vienīgais, no kā jāuzmanās pludmalē, ir medūzām līdzīgi jūras iemītnieki, ko dēvē par portugāļu karotājiem. Neuzmanīgi pieskaroties caurspīdīgajai radībai, var saņemt elektriskajai strāvai līdzīgu triecienu - sāpīgu, bet ne dzīvībai bīstamu. Ja tuvumā nav pludmales patruļas, vietējie bermudieši kā tautas līdzekli iesaka apdedzināto vietu noskalot ar urīnu. Par laimi, iztikām bez starpgadījumiem.
DIEVA SVĒTĪTA VIETA
Bermudas ir ne tikai ūdens prieku - niršanas un citu ūdenssportu veidu - cienītāju, bet arī golfa paradīze. Vietējie smej, ka golfa laukumi un baznīcas ir divas lietas, kas Bermudās ir visai lielā skaitā un cieņā.
Bermudās daudz kas ir mazāks un pieticīgāks nekā lielpilsētās - mašīnas, ielas, mājas -, bet tik mazu baznīciņu, ko atradām, uzbraucot pa kalnu serpentīnu netālu no pludmalēm, vēl nebiju redzējusi. Lai ieietu pa zemajām durvīm baltajā, rūķīšu namiņam līdzīgajā baznīcā, eiropietim pazemīgi jāpieliec galva. Iekšā neviena nebija, vien četri tukši soliņi un pieticīgs altāris ar ziediem rotātu krustu un bērnišķīgā rokrakstā veidotu uzrakstu Rejoice in the Lord Always - Vienmēr priecājies ar Dievu. Uz dievkalpojumiem svētdienas rītos dodas visu vecumu un visdažādāko tautību cilvēki. Baznīca te savā ziņā kalpo arī kā komunikācijas centrs, kur pēc mises var satikt kaimiņus un draugus, pārrunāt dzīvi un uzzināt jaunumus.
Tā iepazīstamies ar Bobiju, kurš izrādās liels snorkolēšanas cienītājs un uzaicina mūs nākamajā dienā izbraukt jūrā. Viņš mūs aizved uz Devonšīras līci ar vientuļu, klinšainu pludmali. Nodrošinājušies ar mūsu jautrā un nepārtraukti čalojošā pavadoņa līdzpaņemto ekipējumu, beidzot ar lielu baudu ienirstam tirkīzzilajā ūdenī. Ar mums ir zili zaļās eņģeļzivis un papagaiļzivis, čūskām līdzīgās dzeltenās trompetzivis, četracu tauriņzivis un daudzi citi okeāna skaistuļi.
Tirkīza zilā ir mana mīļākā krāsa, un šeit tās ir tik daudz, ka esmu neglābjami iemīlējusies okeānā un visā botāniskajam dārzam līdzīgajā salā. "Mēs dzīvojam Dieva svētītā vietā, mums ir tik daudz dots, tāpēc vēlamies būt par to pateicīgi un dalīties ar citiem," Bobijs to saka bez patosa, no sirds.