Uzmeklēju pēdu zinātāju Latvijas Dabas muzejā - zooloģi Unu Bērziņu. Aicinājumu dzīt pēdas, zooloģe brīdina, ka ikdienā to nepraktizē, jo vada ekskursijas muzejā starp izbāzņiem, ne mežā. Brīvajā laikā gan viņai tīk pa mežu izmest loku un pēdas papētīt, tāpēc dodamies iepazīt pēdas uz Unai zināmām vietām - dabas parku Ogres ieleja.
Pārmitrie platlapji
Ģipsis man jau nopirkts. Kad no rīta būvniecības preču veikalā
darbiniekam vaicāju, kurš ģipsis būtu labāks zvēru pēdu atliešanai,
Esam Ogres pusē un dodamies mežā. Dabas parka Ogres ieleja teritorija ir milzīga - 7516 hektāru. No Ķeguma līdz pat Madonas rajonam. Parks dibināts 2004.gadā un ir aizsargājams. Tas īpašs ar gobām, vīksnām, ošiem upju krastos, atmatām, vilkakūlas pļavām, pārmitriem platlapju mežiem un, kāda laime, arī ar viņa augstību augsto gaiļpiesi.
Pirmās atrodam zaķa ļepatas. Tūlīt pat pelēkais zaķis, pašam nezinot, kļūs par a la Holivudas slavas alejas cienīgu zelli. Jaucam ģipsi ar ūdeni pēc pankūku mīklas principa - nelielā daudzumā ūdens iemaisām miltus, tad biezo masu atjaucam ar ūdeni. Un - šļak! - lejam pēdā. Atstājam sacietēt uz minūtēm 10 un paši brienam mežā. Šķiet, pamanu lapsas ķetnas nospiedumu. Una norāda, ka te, visticamāk, skrējis kaķis. Kā var atšķirt, kad skrējusi lapsa, kad kaķis? Kaķis skrienot ievelk nagus, lapsa ne. Ir vēl kāds drošāks veids, kā noteikt, vai pa ceļu skrējis suns vai kāds meža zvērs: pāri augšējo pēdu spilventiņu lejasdaļai horizontāli jāpārliek sērkociņš vai kāds kociņš; ja tas nepārsedz pēdu apakšējos spilventiņus, tas ir meža zvērs: vilks, lapsa. Ja sērkociņš pieskaras apakšējiem pēdu spilventiņiem - suns. Ar pilnu pēdu mežā skrien arī citi plēsēji: ūdele, sermulis, zebiekste, cauna, sesks, āpsis, ūdrs, jenotsuns. Lai gan zaķis nav plēsējs, arī viņš skrien ar pilnu pēdu un atstāj naga nospiedumu. Bet kas ir tas, kurš skrien, aiz sevis atstādams mazus punktiņus vienā strīpā? Visticamāk, tā esot zebiekste vai cauna.
Rieksti šokolādē
Pie kāda koka redzam arī vāveres pēdas. Tās izskatās kā maza bērna rokas nospiedumi. Una skaidro, ka divas lielās ķetnas ir pakaļkājas un divas mazās - priekškājas. Ar priekškājām vāvere apstrādā čiekurus? Jā, taču vāveres nemaz nav veģetārietes, kuras skrubina riekstus un pumpurus. Viņas izsalkumā izēd arī putnu perēkļus.
Dodamies atpakaļ pie mūsu instalācijām. Ģipsis ir sacietējis, atdalās no sniega bez grūtībām. Labi, ka ģipsi nežēlojām, jo, ja pēdā ielej mazu kārtiņu, ārā ņemot, atlējums var salūzt. Mums pēdas padevušās sasodīti skaistas - izteiktu formu, pat naga galu var redzēt. Prieks, prieks, prieks! Tāds prieks kā pasakas Vecīša cimdiņš odam, kurš, mežā atradis dūraini, aicina zvērus tajā padejot. Šī nodarbe patiks bērniem, jo sajūta ir līdzīga, kā Vecgadā lejot laimes vai Lieldienās krāsojot olas: kas nu būs sanācis?!
Vai Unai gadījies redzēt arī trijkājaina zaķa pēdas? Nē, jo mežā valda skarbi likumi un invalīdus apēd citi zvēri. Dabiskā atlase. Katram jārūpējas par savu izdzīvošanu un nav laika apgādāt kādu citu. Zvēri dažkārt mēdz nejauši izēst cits cita krājumus, jo viņiem esot švaka atmiņa: neatceras, kur aprakuši savus krājumus.
Pēdējos apskatām stirnu pēdu nospiedumus. Tos atliet nav tik interesanti, jo stirnām nav pēdu spilventiņu. Toties viņas ir sarūpējušas kādu citu pārsteigumu - "riekstus šokolādē". Vecīša cimdiņa prieka sajūta nav pārgājusi, tāpēc skaidrs, ka saistoši būtu iejusties ne tikai pēddziņa, bet arī spirdziņa lomā.
***
Mammadaba.lv iesaka
Portāls iesaka vairākas vietas