Agrajā sestdienas rītā ar fotogrāfu Gunāru Janaiti aizžvidzinām garām ceļam, kas Ķekavā ved uz Cimdiņu privātmāju Zvejnieku ielā. Te esmu bijusi vairākas reizes, taču apkārtnē risinās celtniecības darbi un ainava kļuvusi svešāka. Kad beidzot piebraucam pie Balgām, Pēteris jau sirsnīgi smaida un ver vaļā vārtus. Pagalmā pretī nāk Ausma, saitē stingri turot brūnu šokolādes krāsas Labradoras retrīveru. Ausma stāsta viņam, ka ieradušies gaidīti ciemiņi, ka nedrīkst sveicienā lēkt virsū, un suns jau luncina asti, sapratis, ka māja nav jāsargā, ka drīkst būt apburoši viesmīlīgs. Palaists vaļā, suns apsveicinās un, asti priecīgi kūļājot, aizskrien pa dārzu. Cimdiņi aicina mūs viesistabā.
Latvijas brūno krāsā
Pirmo reizi Balgās ciemojos 2004. gada decembrī, vairāk nekā gadu pēc nelaimes, kas pārvilka svītru Vidzemes augstskolas rektora akadēmiķa Pētera Cimdiņa plāniem un iecerēm. Tolaik fundamentālais piebaldzēns Pēteris pēc smaga satiksmes negadījuma lēnām kārpījās atpakaļ dzīvē. Ministru kabineta balva, kas toruden Pēterim Cimdiņam tika piešķirta par ilgu darbu augstākās izglītības jomā, palika kā apliecinājums garīgi bagātā un stiprā cilvēka veikumam. Pēteris kļuva par 2. grupas invalīdu, bet Ausma nesaguma, nepārvērtās par bēdu sagrauztu būtni. Palikusi bez Pētera stiprā pleca ikdienas darbos un gaitās, bez abu – skaistā, visur aicinātā un gaidītā pāra – sabiedriskiem gājieniem, viņa ar neiedomājamu gara spēku centās atgriezt vīru dzīvē, turpināja aktīvu darbu universitātē un labiekārtot māju, kas Pēterim bija kļuvusi par pasaules centru. Kad ciemojos Balgās, uz loga allaž sēdēja rudais Minka, bet, kad Ausma vakaros ilgāk aizkavējās darbā vai devās komandējumos, Pēteris mājā jutās vientuļš. Taču šoruden Pēterim ir jauns draugs.
Privātmājai suns ir neatņemama un pati par sevi saprotama lieta, taču, kamēr Balgas tika celtas un apkārt nebija stipra žoga, nācās iztikt bez mājas sarga. Šovasar Jāņos Vecpiebalgā Cimdiņi saklausīja, ka paziņu lokā kādai labradora sunei esot kupls metiens – astoņi kucēni. Ausma smej: «Bijām pārdomās – it kā – jā, ņemsim, it kā – nē, vēl pagaidīsim.» Galu galā viņa ar Pēteri aizbrauca apraudzīt tos brīnumus. Ausma smaida: «Vizuāli man patika zeltainie retrīveri, bet pats mazākais bija kā priekš mums piedzimis, Latvijas brūno gotiņu krāsā. Viņu arī pārvedām mājās.»
Par Hitleru nesauksi
Sunim bija jādod vārds ar burtu H. Vārds ir visam mūžam, tam jābūt stipram un nozīmīgam. Pēterim spridz acis: «Tādu vārdu ir maz, par Hitleru taču nesauksim, izaugs dusmīgs, vai ne?» Ausma stāsta, ka vārda izvēli iedvesmojuši izcilie brāļi Humbolti – vācu dabaszinātnieks Aleksandrs Humbolts un filologs un valsts darbinieks Vilhelms Humbolts. Taču ikdienā Humbolts grūti izrunājams, tāpēc mājās jaunuli sauc par Bruni, jo brūns taču. Sākumā Brunis ēdis negausīgi, bet «tagad jāsāk piebremzēt un vairāk fiziski noslogot, jo nu jau viņš sāk apvelties».
Vasaru Brunis pavadīja Cimdiņu mīļākajā vietā uz zemes – Vecpiebalgā. Tur – pa durvīm no mājas ārā un pļavā, laukos iekšā. Pēteris no rīta devās pļaut zāli vai pastrādāja ar lāpstu, Brunis cauru dienu ļēpatoja viņam riņķī apkārt. Augusta beigās Cimdiņi atgriezās Balgās. Te cits dienas režīms. Pēteris joprojām ceļas agri, un pirmais gājiens abiem ar Bruni ir uz dārzu. Ausma neatceras, ka kucēns būtu mājās atstājis kādu peļķīti vai čupiņu, jo visu vasaru un rudeni durvis uz dārzu vienmēr bija vaļā. Kad Ausma dodas uz darbu, Pēteris ar Bruni viņu pavada līdz vārtiņiem. Tad abiem daudz darba dārzā, bet mājās, kad Pēteris lasa, Brunis guļ, uzlicis purniņu saimniekam uz kājām.
Ausma smej, ka promenāde pa ciema galveno ielu Pēterim ar Bruni nekad nenotiek, jo, tikko Brunis parādās uz ielas, apkārtējo māju suņi paziņo cits citam šo jaunumu, un tad jau rej viss ciems. Troksnis neiedomājams.
Par kaķa un suņa attiecībām stāsts ir īss. Sākumā Minka uzskatījis, ka ir mājas saimnieks, un te – kā no gaisa nokritis – brūns lempis! Nekādas piekāpšanās nebūs! Taču diezgan drīz abi sapratuši, ka abi ir Cimdiņu ģimenes locekļi un kopā vien būs jādzīvo. Minka saprata, ka būtībā tas lempis ir lāga puika. Tagad viņu starpā iestājies diplomātisks miers. Tikai Minkas ēdiena trauks pārcelts no grīdas uz palodzi, jo Brunis uzskata, ka viss, kas guļ uz grīdas, domāts viņam.
Enerģijas kamols
Pagaidām Brunis vēl bērna prātā, kaut jau acīm redzams, ka ir ļoti līdzsvarots un apķērīgs radījums. Šonedēļ viņš sācis skolas gaitas. Ausma saka: «Tagad man beidzot ir sajūta, ka māja patiešām ir gatava, ka te ir pilnīgi viss, ko cilvēkam vajag. Brunis uzlicis punktu uz i un dod mums pārpilnam savu kūsājošo enerģiju. Tas nav nekāds noslēpums, ka suņi dziednieciski ietekmē cilvēka garīgo veselību. Pētera dzīvei tagad ir cits saturs, viņam ir savi pienākumi un dienas režīms.»
Gandrīz katru nedēļas nogali Cimdiņi pavada Vecpiebalgā, un tur Brunim ir liela vaļa. Ausma nenoliedz, ka ar Bruni nākas rēķināties, piemēram, «nevaram vairs pa ceļam uz Piebalgu abi doties lielveikalā ilgi iepirkties vai pasērst ceļmalas kafejnīcā. Ja es būtu viena, suni neiegādātos, bet ar Bruni ir Pēteris, un man šķiet, ka suns uz viņu atstāj enerģētiski pozitīvu iespaidu. Es steidzos mājās, zinot, ka abi mani ļoti gaida.