Kā teica mūsu šoferis, lai pārvietotos pa Indijas ceļiem, nepieciešamas trīs lietas: labas bremzes, skaļš pīpināmais un veiksme. Lai izbrauktu no Deli, pēdējā viņam acīmredzami nepiemita. Metām jau otro apli, lai atrastu kādu mistisku būdiņu, kur nomaksāt ceļa nodokli. Vēlāk gan atklājās, ka būdiņa savā vietā stāvēja kā stāvējusi, vien vīrs, kam vajadzēja iekasēt nodokli, bija nolēmis ieturēt nenosakāma ilguma pīppauzi.
Kādu gabalu ceļam bija pat četras joslas, kas vēlreiz apliecināja, ka attīstība Indijā notiek pilnā sparā. Laika posmā no 2003. līdz 2006.gadam valsts ekonomiskais pieaugums bijis 8% gadā. Šogad tiek prognozēts, ka varētu tikt sasniegti visi deviņi.
Prieki gan ir īsi, tālāk ceļš pārtop klasiskā Indijas lielceļā — ar govīm, kamieļiem, ņudzošiem ceļmalas ciematiem un smagajiem auto, kas piekrauti tā, ka atliek vien brīnīties, kā tie vispār turas uz ceļa.
Nīmranā — nelielā ciematiņā 100 kilometru attālumā no Deli, kuru var uzskatīt arī par Radžastānas sākumu, iebraucam jau pēc saulrieta. Skats ir mazliet sirreāls: putekļainas ielas, sievietes krāsainos sari ar ūdens krūkām uz galvas, govis un izgaismots cietoksnis kalna galā. 1464.gadā celtais, tagad viesnīcā pārvērstais cietoksnis savulaik bija viens no pirmajiem Indijas heritage hotels (kultūras mantojuma viesnīcas) tendences aizsācējiem.
Pirms neatkarības iegūšanas 1947.gadā Radžastānā bijušas 18 karalistes. Zaudējot titulu un Indiras Gandijas valdīšanas laikā arī privilēģijas, daudzām bijušo radžu ģimenēm kļuva arvien grūtāk uzturēt neprātīgi greznos īpašumus, kuru dēļ Radžastāna ir viens no populārākajiem Indijas tūrisma galamērķiem. To pārvēršana viesnīcās bija viens no risinājumiem.
Neemrana Fort Palace tika restaurēts gandrīz no drupām, taču autentiskuma sajūtas ziņā uzskatāms par vienu no unikālākajiem reģiona viesnīcu projektiem. Klīstot un kārtējo reizi apmaldoties cietokšņa neskaitāmajās ejās, ir sajūta, ka viesnīca te ir tikai tā starp citu. Istabās nav ne televizora, ne telefona, ne minibāra, to izkārtojuma ģeogrāfija nav mainīta, tādējādi radot ilūziju, ka atrodaties ārpus laika un telpas.
KĀZU ALBUMS
Trīs soļus aiz viesnīcas mūra viens otram blakus stratēģiski iekārtojušies divi suvenīru veikali. Tūristi, kas apmetas cietoksnī, ir viņu vienīgais rūpals. Turklāt sezona jau iet uz beigām. Gaisa temperatūra tuvojas četrdesmit grādiem, un tas nozīmē, ka šopavasar esam pēdējā cerība.
Uzzinājuši, ka dodamies apskatīt ciemata galveno objektu — XVIII gadsimtā celto deviņu stāvu akveduktu, kas savulaik bijis šejienes vienīgais ūdens avots, abi mirkli stīvējas — kurš kuru. Uzvar jaunība: mūsu jaunizceptais pavadonis nesen esot pametis labu darbu Deli, lai atgrieztos dzimtajā ciematā un palīdzētu tēvam — rotkalim un veikala īpašniekam. Viņam ir nevainojama angļu valoda un toleranta stāstnieka talants. Nē, nē, naudu viņam nevajagot, viņš mūs pavadot tāpat, no labas sirds.
Īsā laikā uzzinām visu gan par ciemata trim bankomātiem un plānoto ceturto, arvien pieaugošajām zemes cenām, čigānu apmetni, kas atrodas puskilometra attālumā, govīm, kuru bēres, ievērojot tradīcijas, te joprojām ir tādas pašas kā cilvēkiem. Ar orķestri un pārējo, kas nu tādās reizēs pienākas. Atceļā, izlīkumojis pa šaurajām ieliņām, kur visa ciemata dzīve izlikta kā uz delnas, viņš apstājas pie kādas uz pārējo fona visai cienījama izskata mājās. Tā esot viņējā. Un tur jau arī māte, vecāmāte, māsa un bariņš visāda vecuma radinieku. No uzaicinājuma uz tēju izvairīties nav iespējams. Viņš parādīšot mums savu kāzu albumu — tas kalpo kā pēdējais arguments.
Kad sasēžam uz milzīgās laulības gultas, kas ir teju vienīgā šīs istabas mēbele, mūsu paziņa ar lepnumu izvelk no skapja ugunīgi sarkanu kasti. Tas arī izrādās izslavētais albums, aizslēgts ar zelta atslēdziņu. Turpmākai zināšanai — ja kāds indietis jūs uzaicina apskatīt savu kāzu albumu, rēķinieties, ka divas stundas būs minimums, ko šis rituāls prasīs. Un patiesībā jau tas ir vien tāds nieks, ņemot vērā, ka kāzas ilgst nedēļu.
Abi laulātie ir no šī paša ciemata un vienas rotkaļu kastas. Mūsu paziņa stāsta, ka viņam paveicies, jo vecāku izvēlētā līgava bijusi arī tā, kuru viņš mīlējis. Viena lappuse nomaina otru, krāsaini sari, viesi un jaunlaulātie. Katrā trešajā bildē raibajā pūlī var manīt pa kādam ārzemniekam. Tie visi esot viņa draugi, lepni vēsta mūsu paziņa un neaizmirst painteresēties, vai neesam reģistrējušies kādā populārā pašmāju "draugiem" radniecīgā mājaslapā. Viņam esot draugi visās pasaules malās. Tiesa, kāzu bildēs viņi gan drīzāk atgādina aksesuārus.
Sākumā ir interesanti, bet pēc kādas piecdesmitās lappuses jau gribas ar godu atvadīties, kaut albums vēl tikai pusē. Turklāt savādi — nevienā no fotogrāfijām jaunlaulāto sejās nav smaida. Abi esot bijuši pārāk uztraukušies, jo kāzas tomēr ir pamatīgs stress, bilst mūsu pavadonis. Kad beidzot esam pievārējuši pēdējo lappusi, ārā jau ir pamatīga tumsa, taču abi suvenīru veikali joprojām vaļā. Nez no kurienes uzradies arī mūsu draudzīgā puiša tētis. Konkurents noskatās ar baltu aci, un var manīt, ka dzīves rūdījuma mācīts netic solījumam: "Rīt." Šīs pēcpusdienas biznesa plāns acīmredzami nav izdevies.
Ap pusnakti uznāk negaiss. Tieši virs cietokšņa zibens šautras zīmē noslēgtu apli. Starp pērkona grāvieniem un gaismas zibsni nav pat pussekundes atstarpes. Stihija plosās vairāk nekā stundu, tad pamazām atkāpjas. No rīta uzzinām, ka patiesībā negaisam nebija jābūt, jo līstot te tikai musona laikā, — kārtējo reizi tur augšā viss ir sajucis.
BULLIS AR ZIRGA GALVU
Nākamajā dienā mūsu šoferis nervozi runā pa telefonu. Var just, ka ar savu maršrutu esam viņam sagādājuši pamatīgu kalambūru. Tūristi Radžastānā pārvietojas galvenokārt pa vienām un tām pašām takām un, ja arī izvēlas sānceļus, tad lielākoties tos, kas atrodami ceļotāju Bībelē Lonely Planet. Taču Bilvāras reģiona, kas kartē nebūt nešķiet tik mazs, tajā nav. To neizdodas atrast arī citos ceļvežos. Nerunājot nemaz par mūsu galamērķi Šāpūru. Iepriekšējoreiz esot Indijā, Keralas lidostā nopirku vietējo Traveller — ceļojumu žurnālu, kas domāts galvenokārt pašiem indiešiem. Tur bija vairākas Radžastānas adreses ārpus tradicionālajiem maršrutiem. Viena no tām — Shahpura Bagh — mums bija tieši pa ceļam — 220 kilometrus no Džaipūras un Udaipūras.
Sākums izskatās daudzsološs — Džaipūras un Udaipūras ceļš ir īstena autostrāde. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem vienkārši bauda braukt. Taču būtu naivi iedomāties, ka kilometru ziņā pusceļā esošā Šāpūra atrastos turpat ceļmalā. Šoferis nogriežas, un mēs atkal esam uz vecā, labā Indijas ceļa, kur ātri pabraukt nav iespējams. Arī tālab, ka tas kļūst arvien šaurāks un segums — nelīdzenāks. Pēc brīža apkārt vairs nav nekā cita kā vieni vienīgi lauki, pazudis jebkurš uzraksts angļu valodā un arī mobilā tālruņa zona. Palaikam pretim izklunkurē kāds vietējais satiksmes autobuss vai līdz ūkai pielādēts kravas auto. Šoferis saka, ka jābrauc vēl kādas četrdesmit minūtes, taču īstas pārliecības viņa sejā nav.
Pēkšņi viņš strauji samazina jau tā ne sevišķi lielo ātrumu un baksta ar pirkstu kā bērns — ceļa labajā pusē ganās pagalam dīvains radījums. Pēc uzbūves bullis, bet ar zirga galvu. Vēlāk gan izrādās, ka šādi buļļi Indijā nav retums, tikai ne vienmēr izdodas ar tiem krustot taku.
Kad beidzot iebraucam Šāpūrā, pirmajā mirklī šķiet, ka putekļainais ciemats ne ar ko neatšķiras no jebkura cita. Līdz mirklim, kad atveras vārti un, zaļa dārza ieskauta, atklājas Shapura Bagh. Neliela XIX gadsimta muiža, kuru veido divas atsevišķas ēkas — Nahar Nivas un Umaid Nivas. Pretim iznāk Maija — šarmanta indiete elegantā tērpā. Viņa esot Sata sieva. Savukārt vieta, kur esam nokļuvuši, izrādās Šāpūras reģiona maharadžas kādreizējā vasaras rezidence, kurā joprojām dzīvo karaliskās ģimenes mantinieki. Pirms gada tā nedaudz pārbūvēta, daļa ēkas pārvērsta nelielā astoņu istabu viesnīcā, kas sajūtu ziņā drīzāk atgādina ģimenes viesiem paredzētus apartamentus.
Sata vecvectēvam Naharam Singam maharadžas tituls savulaik piešķirts par uzvarām kaujās. Salīdzinot ar citām Radžastānas karalistēm, piemēram, Udaipūru vai Džaipūru, 1000 kvadrātkilometru lielā Šāpūra uzskatīta par visai nelielu, taču bijusi gana cienīta. Uzbūvējot unikālu apūdeņošanas sistēmu, kuru veido 250 mākslīgo ezeru, Sata vecvectēvs reiz mainījis visa šī reģiona dzīvi — no neauglīga pārvēršot auglīgā un par galveno rūpalu padarot lauksaimniecību.
Sats ir dzimis Kolkatā, kur tolaik strādājis viņa tēvs. Sākumā studējis ekonomiku, tad pievērsies reklāmas un modes fotogrāfijai, kas 17 gadus bijusi viņa profesija. Dzīvojis Mumbajā, līdz pieņēmis lēmumu atgriezties ģimenes mājās.
"Jums kļuva garlaicīgi?" jautāju.
"Nē, kā var kļūt garlaicīga profesija, kas vienlaikus ir arī hobijs. Es nezinu, kā lai to izskaidro — mums ar brāli vienkārši bija sajūta, ka jāatgriežas. Mūsu mērķis ir, lai šis rajons atkal kļūtu tāds, kāds tas bija mana vecvectēva un vectēva laikos. Kad biju jauns, protams, par to pārāk nedomāju. Vienkārši dzīvoju. Varbūt tas ir egoistiski, bet, darot labu, es arī jūtos labi."
Kad radžas zaudēja savu titulu, viņa vecaistēvs, kurš troni savulaik bija mantojis no sava tēva, dzīvojis normālu dzīvi. "Kļuva par parastu cilvēku. Pirms tam viņš bija karalis."
Taču, tā kā par vienu no saviem uzdevumiem viņš vienmēr bija uzskatījis reģiona izglītības sistēmas attīstīšanu, karalistei likvidējoties, lielākā daļa ģimenes īpašumu tika atdoti skolām un hospitāļiem.
Sats stāsta, ka viens no iemesliem, kāpēc abi ar brāli izlēmuši ģimenes vasaras mājā iekārtot viesnīcu, bijis fakts, ka tas ir viens no veidiem, kā šo apvidu iekļaut kopējā Radžastānas tūrisma kartē, kas savukārt nozīmē valdības atbalstu reģiona attīstībai — ceļiem, infrastruktūrai.
"Pirms 100 gadiem cilvēki te jau ir izdarījuši savu mājas darbu — mums tikai tas ir jāatjauno."
ZELTS UN TĪĢERU MEDĪBAS
Tie divi vakari, ko pavadām Sata mājās, ir vesela stāsta vērti. Ap vakariņu laiku viesi sapulcējas salonā, kura sienas rotā veco, labo laiku medību trofejas, starp kurām ir arī zobus atņirguša tīģera galva. Tas, protams, nav obligāti, bet piedien mazliet uzposties. Pamazām sarodas pārējie viesi. Kāds angļu pāris, kas, līdzīgi kā mēs, šo vietu atradis nejauši. Un Sata brālēns — Džodpūras hercogs (apmēram tāds varētu būt viņa tituls, pielāgojot Eiropas standartiem) ar sievu. Viņiem līdzi ir arī kāds zviedrs, kura tēvs savulaik bijis diplomāts, tādēļ dēls uz Indiju sācis braukāt jau 60.gados. Šobrīd viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem šīs valsts pazinējiem, kuram bieži tiek uzticēts organizēt arī oficiālus braucienus. Precējies ar indieti.
Pēc vakariņām Sats piesola diapozitīvu seansu. Karaliskās ģimenes vēstures īso kursu. Vienā no tiem redzams viņa vecvectēvs — svētku tērpā lotosa pozā sēžam uz tādiem kā griestos iekārtiem svariem. Indijā ir tradīcija, ja kāda no īpašā templī izteiktām vēlēšanām piepildās, kā pateicība ir laimīgā dzīvsvaram proporcionāls ziedojums. Sats stāsta, ka šodien lielākoties šim mērķim tiekot izmantots cukurs, bet viņa vecvectēva laikā bijis pieņemts, ka radžas ziedo zeltu.
To laiku sociālā dzīve ņirb uz ekrāna visā savā krāšņumā. Mazliet atgādina dekoratīvu kostīmfilmu, kuras skatuve ir Šāpūras rezidence. Vienā no ainiņām redzama Sata krustmāte pilnā ekipējumā, ar nošautu tīģeri pie kājām. Medības esot notikušas turpat netālu. Tajos laikos dzīvnieku šajā apvidū bijis tik daudz, ka antilopes bieži nākušas sētā. Sats tic, ka ar laiku tās atgriezīsies. Tāpat kā tīģeri.
"Džungļu dabiskais ritms ir izjaukts, un tīģeriem vairs nav pienācīgas izdzīvošanas telpas. Otrs iemesls, kāpēc pēdējos divdesmit gados katastrofāli sarucis to skaits, ir ķīniešu medicīna. Kaut oficiāli medības Indijā tika aizliegtas jau pagājušā gadsimta 70.gados, nelegāli tās notiek joprojām. Likmes ir augstas — simtiem tūkstošu dolāru par vienu tīģeri. Septiņu gadu cietumsods draud arī par pāva sagūstīšanu, bet vispirms ir jānoķer, lai notiesātu."
SIKSPĀRŅU CIETOKSNIS
Sats rāda kādu koku savā dārzā, no kura lapām reizi gadā viņa ģimene gatavojot tēju — garšojot riebīgi, izcili rūgta, bet esot ļoti efektīva malārijas profilaksei. Kaut šajā apvidū līdz šim nav bijis precedenta, apgalvot, ka šādas iespējamības nav, neviens neņemas. Lielāks risks sastapt malārijas odus esot Dienvidradžastānā.
Ap pieciem pēcpusdienā Sats mūs sagaida vectēva džipā — 1952.gada Willy. Ielocījis savu garo augumu priekšējā sēdeklī, viņš smejas, ka, iespējams, visi apkārtnes iedzīvotāji viņu nepazīst pēc izskata, taču viņi noteikti pazīst vectēva džipu. Un to var manīt, jau izbraucot pa vārtiem. Tikai retais mūs nesveicina.
Vispirms dodamies uz ģimenes templi — Mogulu laika arhitektūras balta marmora svētnīcu, kurai blakus ierīkotas arī ģimenes kapenes. Tā kā laikā, kad nenotiek ceremonijas, tempļa teritorija ir slēgta, te valda tāds dīvains, mierīgs klusums.
Tikai tagad pamanu, cik gara auguma patiesībā ir Sats un arī cik ļoti viņš atšķiras no vectēva kādreizējiem pavalstniekiem. Kā būtu taisīts no cita materiāla.
Sats nenoliedz, ka tituls viņam ir daudzkārt palīdzējis. "Indijā tam neapšaubāmi ir ļoti liela nozīme. Jaunībā varbūt to tā neizjutu, vienkārši dzīvoju savu dzīvi. Taču vēlāk, kad nācās kārtot dažādus īpašumu, rajona attīstības jautājumus — pat ja cilvēki nezina mani personīgi, tituls ir tituls. Nekas jau nav mainījies, pietiek, ka viņi zina, ka esmu kāds no Šāpūras ģimenes. Tas ir vārds, kas kaut ko nozīmē."
Kad piebraucam pie cietokšņa, Sats katram iedod baltu kokvilnas auduma lakatu. Tas pret mežonīgajām bitēm, viņš saka. It kā bites, protams, cilvēkiem parasti neuzbrūkot, bet lieka piesardzība nekad nenāk par ļaunu. XIV gadsimtā celtais cietoksnis mazliet atgādina mirušu pasaku valstību. Garā zālē, krūmos un kokos ieaugušas majestātiskas drupas. Sargs atslēdz vārtus, un mēs kāpjam augšup. Tur jau viņas ir — mākoņos riņķo ap melnajiem pūžņiem, kas kā lieli bumbieri salipināti vienā no cietokšņa torņiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka šis virziens nebūtu īsti prātīgs. Sats ieved mūs tādā kā pagalmā, pie kura sienām ir improvizētas tāfeles — vēl no laikiem, kad te bija skola. Indijas pirmajos neatkarības gados ģimene cietoksni par vienu rūpiju pārdevusi valstij ar noteikumu, ka te tiks ierīkota skola. Skolēni sēdējuši solos turpat pagalmā un mācījušies. Kad tika atrastas piemērotākas telpas, ģimene cietoksni atpirka. Nākotnē Sata plānos ir te ierīkot viesnīcu. "Te taču ir romantiski?," viņš retoriski jautā un sauc mūs pie kādas no ejām, kas iestiepjas dziļi zemē. Tur dzirdama tādā kā šņākoņa, murdoņa, neizprotama ņega. "Sikspārņi," viņš saka.
Mēs apsēžamies viena spārna augstākajā punktā uz tādas kā akmens terases, un Sata palīgs no līdzpaņemtā groza izņem termosu ar tēju. Skats no šīs vietas ir fantastisks — bezgalīgs plašums. "Tie visi ir ezeri," Sats rāda uz gaišbrūnajiem reljefa plankumiem, no kuriem tikai dažā manāmas ūdens paliekas. Musona laikā visa apkārtne esot zaļa.
Lēni riet saule, izkrāsojot sārtas tuksneša debesis. Tas notiek pēkšņi un negaidīti — kā pēc vienota signāla no visām cietokšņa ejām melnā bezskaņas straumē izlaižas tūkstošiem sikspārņu. Viens bars pazūd debesīs, un tam acumirklī seko nākamais. Sajūta ir mazliet baisa un vienlaikus fantastiski skaista. Absolūts klusums un sikspārņi, kas pārvietojas milzīgā ātrumā. Turklāt viņi tikai turpina lidot, gaisā veidojot ko līdzīgu sikspārņu mākonim. Dažs, šķietami nomaldījies, izmet loku virs mūsu galvām un pazūd debesīs. Strauji kļūst tumšs, un mēs dodamies lejup. Sargs rūpīgi aizslēdz vārtus, un mūsu mašīnu līdz pat ciemata robežai pavada spiedzošs bērnu bariņš, kurš kļūst aizvien lielāks. Viņi iznirst teju no katras šķērsielas, it kā to vien būtu gaidījuši.
VAKARA MIZANSCĒNA
Vakariņās mizanscēna pie galda ir pilnībā mainījusies. Sata brālēns ar pavadošo svītu ir aizbraucis. Arī angļi ir projām. Toties ir ieradusies kāda Maijas paziņa no Mumbajas tūrisma aģentūras iepazīties ar īpašumu un tuva draudzene no kaimiņu radžas ģimenes. Viņas vīrs un dēls kārtējo reizi ir devušies medībās uz Dienvidāfriku (it kā māja jau tā nebūtu pilna ar trofejām, viņa nosmaida). Viņai piemīt burvīgs sievietes labākajos gados skaistums un mugurā ir brīnišķīgs sari. Kā vēlāk izrādās, tā audums ir viņas pašas dizains. Viņa ir māksliniece, un Sats rāda kalendāru, uz kura vāka nodrukāta viņas gleznas reprodukcija. Ar žirafi un citiem četrkājainiem Āfrikas iemītniekiem — dažkārt viņa dodoties vīram līdzi medību braucienos un šo laiku izmantojot, lai gleznotu.
Vēlāk viņa dalās iespaidos par kādām nesenām radinieku kāzām, kur sanācis pamatīgs nesmukums jo viesi nav pareizi sasēdināti pie galda, un kopš tā laika viens ģimenes atzars nerunājot ar otru. Un tad vēl tā ielūgumu jezga! Bijuši ielūgti 10 000 cilvēku, un Indijas tradīcijas paredz, ka ielūgums katram jānogādā personiski, sūtīt pa pastu esot apvainojums. Kad vakariņās tiekam līdz desertam, ierodas Sata krustmāte un sazvērnieciski no audekla maisiņa izber … trofejas. Starp tām ir gan tīģera zobs, gan iespaidīgi mežacūkas ilkņi.
Atvadoties Maija katram uz pieres uzspiež sarkano veiksmes punktu. Un es domāju, kā te varētu būt , atgriežoties pēc gada, — vai ģimene joprojām vakariņos pie viena galda ar viesiem, izklaidējot ar stāstiem iz radžu dzīves?