Rudens jums nekad neies secen. Tas ir visgarākais periods gadā, jo sākas, kā lielai daļai pareizi šķiet, tūlīt pēc Jāņiem un turpinās dažkārt vēl ilgi pēc ziemas saulgriežiem. Mežā tas ir īsts izpriecu laiks. Samērā kluso stirnu, meža caunu un brūno lāču riestu vasaras otrajā pusē jau ar pirmajām septembra dienām nomaina aļņu un staltbriežu bauris. Rudens beigās vairošanās instinkts pārņem meža cūkas. Mazuļi lielākajai daļai meža kustoņu jau sen kā piedzimuši, un gādīgās mātes var mierīgi atslābināties tēviņu apkampienos. Barības netrūkst gandrīz nevienam. Apmācot jauno paaudzi un iezīmējot medību iecirkņa robežas, vai ik nakti sagaudojas vilki. Ir arī daži izņēmumi - dzīvnieki, kuriem mazuļi rudenī vēl dzimst. Tie dažkārt var būt ūdri, jo upes tieši tagad ir visbagātākās ar zivīm un ziemot sanākušām vardēm. Ja mednieki pārcentušies ar meža cūku piebarošanu vai lauksaimnieki nav spējuši tām atkarot savu ražu, vēli metieni mēdz gadīties arī jaunām sivēnmātēm. Gaujas nacionālā parka Līgatnes dabas taku voljērā var apraudzīt šoruden dzimušu alnēnu, kas gan ir ļoti netipisks gadījums un skaidrojams vienīgi ar visu meža radību aprūpēt gatavās Velgas Vītolas īpašajām rūpēm par saviem aļņiem.
Īpaši par rudeni jāpriecājas arī medniekiem. Ja Eiropas Padome un citas starptautiskas institūcijas jau sen kā aizliegušas pavasara medības, tad rudenī šos priekus liegt var vien pašu sievas.