Īpatnējo rūgto garšu šiem liķieriem piešķir rūgtvielas no hinīnkoka vai rūgto apelsīnu mizas. Nereti tiek izmantoti arī genciānas saknes izvilkumi vai destilāti.
Visvairāk klasisko rūgto liķieru nāk no Francijas un Itālijas, kur ir izkopta rūgto aperitīvu tradīcija.
Rūgto liķieru tradīcijas aizsācējs ir Provansas iedzīvotājs, vīndeģa amatu apguvušais Gaetāns Pikons. Leģenda vēstī, ka 1837. gadā kopā ar franču armiju viņš devās iekarot Alžīriju, taču maršēšana saules svelmē Pikonam šķita nepanesama, viņu mocīja drudzis un slāpes. To remdēšanai viņš pievērsa lielāku uzmanību nekā karošanai. Nelielā tirgus pleķītī Alžīrijā viņš izveidoja pirmo destilētavu. Tur Pikons radīja pirmo 30% dzērienu, kam pievienota hinīnkoka miza un genciānas sakne, bet patīkamai garšai – saldo apelsīnu miza. Šis dzēriens kļuva pazīstams kā drudzi mazinošs un kuņģa darbību veicinošs. Pirmie sajūsminātie klienti bija franču armijas kareivji.
Vēlāk Pikons atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi Marseļā. Kad pēc desmit gadiem viņš nomira, Amer Picon gatavoja jau trīs ražotnēs. Laikā starp abiem pasaules kariem Picon bija franču iecienītākais aperitīvs.
Taču pēc Otrā pasaules kara, 50. gados, šo dzērienu piemeklēja daudzu pirmskara zīmolu liktenis – tas šķita novecojis. Līdz mūsdienām izdzīvoja tikai Picon Biere – Ziemeļfrancijas un Beļģijas sargāts dzēriens, ko tie iecienījuši pie alus.
Mūsdienām daudz labāk pratuši piemēroties itāļu rūgtie liķieri, galvenokārt Campari, kura panākumi pierādījuši, ka rūgta garša var būt mūsdienīga.
Īpaši ir itāļu genciānas liķieri (tādus ražo arī Vācijā un Francijā). Piemēram, Abruco reģionā genciānas liķieris nozīmē to pašu, ko kurzemniekiem sklandurauši.
Genciānas saknes satur ļoti stipras rūgtvielas, kuras iespējams iegūt tikai kā izvilkumu, jo tās ir šķīstošas, taču nav gaistošas. Tāpēc nepieciešamās vielas nav iespējams iegūt destilējot. Īsti rūgtiem liķieriem, kas satur vismaz 80 g/l cukura, nelielās devās tiek pievienots gan genciānas sakņu macerāts, gan arī šī auga lapas un ziedi. Lai gan vairums kalnos kāpēju labāk pazīst zilo genciānu, liķieru iegūšanai labāk piemērota dzeltenā, jo tai ir ļoti gara (apmēram vienu metru) sakne. Mūsdienās dzeltenā genciāna ir grūti iegūstama, tādēļ daudzi ražotāji arvien biežāk izmanto Ungārijas genciānu.
Vispopulārākais itāļu rūgtais liķieris ir Fernet Branca. Tā sastāvā ir 40 vielu. Izejvielu karalis ir safrāns, bet ir arī kadiķogas, muskusa pelašķi, genciānas sakne, ķīniešu rabarbers, kafijas pupiņas.
Milānas centrā esošā uzņēmuma pagrabos šis dzēriens tiek pildīts Slovēnijas ozola mucās. Dzēriena garša nezinātājam var izrādīties šokējoša. Pašā Itālijā to dzer kopā ar kafiju, bet Amerikā jauc ar ingvera limonādi vai kolu.
Rūgtie liķieri
Kontrastainais saldā un rūgtā aromāta un garšas sajaukums ir pārsteidzoši pretrunīgs, taču vienlaikus pievilcīgs. Tieši tāpēc rūgtie liķieri tiek pasniegti dažādās situācijās, sākot no eleganta aperitīva un beidzot ar lauciniecisku gremošanas darbības uzlabotāju. Un tieši tāpēc tieši rūgto liķieru kategorijā ir daudz vairāk klasisko liķieru nekā citās. Rūgtie arī īpaši patīk bārmeņiem, jo to ne ar ko nesalīdzināmā garša piešķir īpašu niansi kokteiļiem un garajiem dzērieniem. Piemēram, rūgtais Angostura piešķir īsto slīpējumu neskaitāmām kokteiļu receptēm.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.