Festivālu vieta
Vēl Rīgā esot, sasūcos ziņas par Edinburgu. Vieni draugi teic, ka pilsēta ir skaista kā pasakā, citi kā svarīgu min tur nesen notikušo lielo teātra festivālu ar Jaunā Rīgas teātra Garās dzīves dalību. Padzirdējis Edinburgas vārdu, kāds vecpuisis iegārdzas un sāk stāstīt par viskija mucu tukšošanu Skotijā.
Uzzinu, ka Edinburga ir Skotijas galvaspilsēta, tajā atrodas parlaments. Pēc iedzīvotāju skaita gan lielāka ir Glāzgova. Edinburga ir arī festivālu pilsēta: teātra, grāmatu, filmu, bērnu, zinātnes, Jaungada, militārais, mākslas, politikas festivāli. Galvenokārt tie notiek augustā. Vairāk par to www.edinburghfestivals.co.uk/.
Jāsamaina nauda. Bankas darbiniece Rīgā nezina, kāda valūta lietojama Skotijā. Iesaka man piezvanīt uz izziņu dienestu. Saku, lai zvana pati. Jā, ir mārciņas. Es tieku pie naudas ar karalieni.
Vispirms dodamies uz Getvikas lidostu. Līdz Edinburgai vēl jālido nedaudz vairāk par stundu. Ir vēls vakars, dodamies ielās. Edinburgas mājas izskatās kā pilis - no pelēcīga akmens, siera dzelteniem guņiem logos, jumtiņiem un tornīšiem. Ne velti - pilsētā pirmā apbūve sākusies 854.gadā. Kalna galā ir liela, grezna un apaļa pils. Torņa galā ir mazi lodziņi. Tā vien gribas uzrāpties un gadiem pīt bizi, lai nolaistu to lejā savam glābējam. Vienam vienīgajam.
Krogi otrdienas vakarā dzīvo zaļi. Ja jau esmu Skotijā, jādzer viskijs. Tas te ir jāprasa dubultdeva, tad arī dabūsiet Latvijas mazo devu - 50 ml. Krogu kultūra te attīstīta, eksistē, dažas tematiskās dzertuves. piemēram, Zirga devas krogs. Ja esat šai zemē, jānogaršo arī asinsdesa un ķirbju biezputra, taču jēra cepetis ir apetītelīgāks.
Poters un bezdibenis
Miglains rīts, nedaudz smidzina. Brokastis britu stilā - cepta ola, bekona šķēlīte, cīsiņš, tomāts, sēnes, grauzdiņš un liela tējas tase. Par nelaimi, man piemetušās iesnas. Smaidīgi edinburdzieši ar kafijas krūzēm rokās dodas uz darbu, žakešu stūriem plīvojot. Trotuāri te plati, un cilvēki viens otram virsū neskrien. Dažas ielas ir tik garas, ka šķiet - beigsies ūdenī.
Gide Vilma mūs ved apskatīt pili, kas mīt uz izdzisuša vulkāna virsotnes jau piecus gadsimtus. Iespaidīga. Tā ievērojama ar likteņakmeni, uz kura kronēšanas laikā kāju likuši visi skotu karaļi. Visticamāk, uz pili vērušies vai veras Edinburgas slavenības - telefona izgudrotājs Aleksandrs Grems Bells, Tonijs Blērs, Šons Konerijs, Īrvins Velšs.
Ziņu aģentūrā pirms tam esmu izlasījusi, ka Edinburgas pilī pērn jūlija naktī notika brīnumjauks pasākums. Džoana Roulinga, kura pirmo grāmatu Harijs Poters un filozofu akmens uzrakstīja tieši Edinburgā, uz pili aicināja 70 Potera fanu. Tur viņa lasīja priekšā jaunās, sestās grāmatas 1.nodaļu. Potera fani uz pili tika atvesti ar karieti, kas greznota melnām strausa spalvām.
Kā bērns, jau no paša rīta es domāju par ilūziju māju Camera Obscura. Nesen Edinburgā bijusi draudzene, tāpēc domās staigāju pa viņas maršrutu. Viņa ieteica apmeklēt ilūziju māju, kas pilna ar acuapmāniem, greizajiem spoguļiem un izmēģinājumiem.
No Vilmas uzzinu, ka pēdējais iekšā laidiens ir piecos, bodīti ciet slēdz sešos. Camera Obscura atrodas uz Royal Mile jeb Karaliskās jūdzes, kas ir centrālā gājēju iela. Tieši blakus pilij.
Klāt esmu. Ieejas maksa - piecas mārciņas. No augšējā stāva apskatu Edinburgu. Nākamajā stāvā ir eksperimenti - virsma, uz kuras uzkliedzot pašķīst zili zibeņi. Spoguļi, kur redzi sevi lielu un mazu, resnu un tievu. Bumba, uz kuras uzspiežot var redzēt savu pirkstu spēku dažādās krāsās. Citur redzu savas četras ēnas, katru savā krāsā. Te arī datorprogramma, kas piedāvā mani pārveidot šimpanzē, bērnā un karikatūrā. Traki. Karikatūrā es izskatos pēc japāņu pornozvaigznes. Cits stāvs pilns ar trīsdimensiju gleznām. Piemēram, ejot pa telpu, šķiet, ka banāni no gleznas iedursies vēderā, kādu gabalu man "seko" vampīriņš. Lūk, šajā spogulī es redzama 1000 kopijās. Uz galda ir melna kaste, tās vidū mazs caurums. Man liek ielikt pirkstu caurumā un uzminēt, kādā krāsā nokrāsosies pirksts. Pirkstu iebāžu ar sajūtu, ka tas iestigs melnā guašas krāsā. Nekā, tur ir tukšums.
Kad prāts jau ir teju stundu mulsināts, ieeju aiz melniem aizkariem. No apmulsuma izsprāgst asaras. Esmu zemeslodes vidū, virs un zem manis ir bezdibenis. Visapkārt mirdz mazas rozā lampiņas, baidos pakustēties. Cilvēks ir brīnumaina būtne.
Viskiju - tēju?
Esmu apdullusi, atņemtas sajūtas un domas. Dodos lejup pa Royal Mile. Kājas lietū samirkušas, iesnas tek un tek. Ieraugu pieminekli ar sunīti. Viņš ir skumjš, pār vaigiem rit lietus lāses. Suņuks uz saimnieka kapa nosēdējis 12 gadu. Iepretim krogā Bobby kāds kungs dzer viskiju.
Ieeju nomaļā krogā, kur uzraksts pie durvīm vēsta, ka bērnus neielaiž. Mazākiem burtiem piebilde - tos, kuriem nav 18. Te futbolu sērīgi skatās divi vīrieši. Vienam no viņiem mati ir teju rozā, skropstas spilgti sarkanas. Un svārkos! Rūtainos, protams. Kā man patīk pilsēta, kur var nojaust piederību tautībai! Kur vienā putrā nemaļas pasaules valodas. Esmu Apvienotajā Karalistē pirmoreiz, un iespaids ir labs. Lai sasildītos, palūdzu tēju. "Kas tad dzer tēju - viskiju!" atsmej oficiants. Lai iet. Iesnas sāk izzust.
Mājup. Kopš pāris kundziņu šķidrumus gribēja pārtaisīt eksplozijā, lidostās ir nopietna kontrole. Visiem liek novilkt kurpes, gluži kā pirms ieiešanas mošejā. Priekšā esošajai sievietei atņem lūpu spīdumu, minerālūdeni, šķiltavas. Arī mana soma šķiet aizdomīga. Veiklām roku kustībām to izkravā kāds šiverīgs kundziņš. Baltā kreklā, melnās biksēs, vestītē. Viņa acis enerģijā izspiežas kā bērnu rīta raidījuma vadītājam vai Blīkšķu Bannijam. Viņš kā gardēdis izkravā manu somu. Zinu, ka nekādu šķidrumu tur nav. Deguna pilienus tomēr atstāj. "Ooo, viskija tēja, ko neteiksi," kontrolieris uzjautrinās par manu pirkumu skārda kastītē. Tā ir sausa, tā nav vārīta. Es vaicāju, kā viņam kopumā patīk mana soma - viņš tās saturu dēvē par lielisku.
Edinburgas iesnas lido uz Rīgu. Labāk Edinburgu apmeklēt augustā.
Autore bija British Airways viešņa