Iekopj pašu rokām
"Kad te ienācām, sētā ar čībām nevarēja iziet," stāsta saimniece un
pasūrojas, ka tā neesot pienācīgā kārtībā. Zāles pļāvējs saplīsis,
un siena vedēji atstājuši traktora piekabi turpat aiz staļļa. "Kad
beigs ar istabas grīdu ņemties, tūlīt likšu, lai novāc," viņa bargi
nosaka. Taču baltā āboliņa ziedu galviņas nekādi nemazina
sakoptības iespaidu. Puķu dārzu istabas priekšā apjož koka sēta,
bet pagalmu no saimniecības ēkām nodala grāvītis, kas beidzas
nelielā, bet dziļā dīķītī. "Grāvi pirmajā vasarā bērni izraka, lai
liekais ūdens notek," stāsta Ona. "Lielu dīķi man nevajag, bet
dziļu, lai var ūdensrozes augt." Esot ielaistas arī zivis - līņi un
karūsas, bet uz makšķeres pagaidām ķeroties tikai mazās.
Pašiļu ģimene šurp atnākusi no blakus pagasta - Kalvenes. Vīrs Jons sācis strādāt par mehanizatoru, bet Ona - netālajā fermā par slaucēju. "Man nebija laika ar sievām pļāpāt un glāzīti cilāt, man bija pieci bērni jāsavāc, lopi jākopj un māja jāuztaisa," atceras saimniece. Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados celto māju Pašiļi nopirkuši no paveciem ļaudīm, kuri vairs nespējuši sētu pienācīgi uzturēt. "Vīram teicu, lai vakaros pastrādā ilgāk, lai priekšnieks ļauj ar traktoru atvest granti un akmeņus. Septiņas kravas smilts no karjera nopirkām, lai uzbērtu ceļu un sētu." Veco ābeļdārzu un savvaļā aizgājušos ceriņkrūmus iztīrījuši paši. Vēlāk arī izpirkto meža gabalu izkopuši gandrīz kā parku.
Kārtības izjūta mantojumā
Pašiļu ģimene Latvijā ienākusi no Lietuvas, kad dzimta paputināta
1949.gada izsūtīšanā. "Mana māte bija no muižniekiem, tēvs - no
nabadzīgākas dzimtas, tāpēc mūs neizsūtīja, bet citus mātes radus
gan. Esam četras māsas, divas dzīvojam Latvijā un savā starpā tā kā
sacenšamies māju kopšanā."
Kamēr bērni auguši un bijuši skolojami, lauku saimniecībā turēti visi mājlopi: govis, cūkas, aitas un mājputni - zosis un vistas. Arī tagad par trim govīm jārūpējas.
"Kad braucam ar mašīnu, dēliem saku, lai nebrauc ātri, lai varu redzēt, kas smuks citiem iestādīts. Šopavasar izpriecājos par apstādījumiem pie Skrundas kultūras nama. Tur veselu stundu varētu skatīties."
Katrreiz, braucot uz tirgu, Ona noskatot kādu neredzētu puķi un pārvedot. Vecajā mājā atrastie vējlukturi, ratu riteņi, petrolejas lampas un čuguna pods papildina puķu stādījumus un akmeņu krāvumus.
Saimniecei pašai ir divas sirdslietas - smaržīgās puķes un akmeņi. "Tos esmu vedusi, nesusi uz sētu, un nupat uz dzimšanas dienu vienu man uzdāvināja," viņa stāsta. Šopavasar gan, akmeņus cilājot, sastiepusi muguru un dabūjusi meklēt mediķu palīdzību, pat neesot tikusi uz jaunākā dēla kāzām. "Laikam Dieviņš brīdināja, ka nu jau pietiek ar tiem akmeņiem ņemties. Bet man par viņiem ir savs uzskats. Man liekas, ka viņi visu redz, visu zina, tikai neko nerunā. Viņi mūs te sargā."
Vēl gribētu stārķi
Gadu gaitā vecais ābeļdārzs papildināts ar jauniem kociņiem.
Sastādītas upenes, ērkšķogas, ķirši, avenes. Šovasar tiek
remontētas mājas iekštelpas, bet citugad likšot jumtu.
Kad pie dīķīša sācis kalst ozols, tam apzāģēti zari, un vecais koks sācis dzīt atvases. Dīķa mala gludi appļauta, un tā kontūra ar lāpstu nolīdzināta. "Man te vakaros koku vardīte dzied, viendien pat noķēru. Tādēļ neesmu to kārklu krūmu nocirtusi. Varbūt viņa dzīvo tur. Citādi vēl vārnas noķers. Tās šogad te neganti daudz saradušās," pukojas saimniece. Vēl viņa vēlētos, lai sētā iemitinātos stārķis. Ligzdas pamatnei tam ritenis sagatavots. Tikai laikam neesot uz īstās āderes nolikts. Pavasarī atlidojis, pasēdējis, bet uz dzīvi nav apmeties.
"Bērniem jau te viss paliks. Viņiem patīk atbraukt un atpūsties. Paši jau arī daudz darba pielikuši. Gan jau kāds nāks dzīvot arī," nospriež Ona. "Bet to vienu govi gan pārdosim nost," saka Jons.