Skatoties bildes no Gruzijas, man raustās pulss. Arī šovasar devos Kaukāza virzienā - uz Sočiem. Pāris nedēļu pēc atgriešanās ziņās izdzirdēju, ka tur nograndis sprādziens. Aiz satraukuma sarāvās vēders. Tas pats, kurš vēl nesen bija izjutis Soču gastronomiskos sprādzienus.
Ar draudzeni un ceļabiedreni Zani brokastojām mūsu hosteļa tipa kopīgajā virtuvē un vērojām, kā to dara citi. Mēs ēdām siera pīnes, kas izskatās kā bizes, un dzērām vietējo ražojumu Frogurt - augļu jogurtu. Savukārt krievi dzēra tēju un ēda desmaizes. Pusdienojām stalovajās. Eksotika un atgriešanās bērnībā. Kad ar Zani bijām izstāvējušas garo rindu, tikām pie paplātēm. Vispirms uz tās noliku jiftīgi sarkana kompota graņonku. Nonākušas pie spožās un dzeltenbrūnās gaļas kaudzes, apmulsām. Karbonādes, Kijevas kotletes, vistu šķiņķi miedza ar savām taukainajām acīm - sak, uzdur mani uz alumīnija dakšiņas. Zane uzreiz ieminējās, ka bail vispār kaut ko likt uz šķīvja, jo nesen noskatījusies filmu Soviet Story un šo to uzzinājusi par ēdiena gatavošanu Krievijā. Viņa tomēr izvēlējās šķiņķi, es - karbonādi. Virtuves strādniece, baltā priekšautā un spicainu micīti galvā, gaļu nosvēra un nosauca tās svaru. Kad tas bija jāpasaka pie kases, aizmirsu. Prātā nāca tikai mans pašas svars, kas Sočos bija jūtami audzis. Labi, ka karbonādes svaru atcerējās svērēja un pakliedza kasierei. Mūsu maltīti vēroja melns suns, kurš, kaulu gaidīdams, tecināja uz grīdas siekalas. Arī garšas bija švakas. Borščš bija tāds ūdeņains, ar peldošiem taukiem. Nesen ar Zani nospriedām, ka izteikti garšīgs nebija nekas. Ja nu vīns un mērcīte no svaigiem tomātiem un dažādām Kaukāza garšvielām. Garda un pikanta. To mūsu acu priekšā gatavoja šašliku cepējs. Tieši mērcītes dēļ gājām pie viņa vakariņās. Šašliks bija sasodīti cīpslains, taču to atsvēra Kubaņas vīns un mājas konjaks. Jo īpaši konjaks - silts, glāstošs, zeltains. Ar bārbeli, ar persiku. Vēl šķēle miltaina un sulīga arbūza un atvaļinājuma sajūta noķerta.
Par saldajiem. Kādu dienu tirgū pamanījām kūkotavu. Ārā +30° C, bet cilvēki tur dzer tēju un loka iekšā treknas kūkas. Ieraugot vitrīnu, apspurdzāmies. Par tiramisu nosaukts dzeltens bumbulis, greznots glazētiem, sarkaniem ķiršiem. Vitrīnā gozējās torte, uz kuras attēlots ciemats ar visu iebraucamo ceļu. Vēl kāda cita ar masīvām rozā sviesta rozēm un sēnēm. Un favorītkūka - groziņā pildīts olu baltums cālīša formā un izskatā: ar spicu astīti kā bura, dzeltenu sekstīti, brūnām apaļām acīm un pavērtu sārtu knābīti!
Smalkajos krogos, kur vakaros dejo Verkas Serģučkas līdzinieces, nebijām. Cenu dēļ. Jau vienkāršā gaģušņikā netālu no jūras viens gurķis maksāja Ls 0,60.