Starp diviem krastiem
Līst. Tomēr nekas nespēj sabojāt mūsu garastāvokli — esam taču Ņujorkā. Stāvot rindā pie imigrācijas kabīnēm, vērojam, kā muitas darbinieks citu pēc citas no kāda kofera ņem ārā un krāmē kaudzē makaronu un sausās zupas pakas un citus, tikai kofera īpašniekam saprotamus gastronomiskus priekšmetus. Pats īpašnieks nekur nav redzams, bet, spriežot pēc rindā stāvošo aziātiska izskata ceļotāju bažīgajiem acu skatieniem, viņš ir viens no tiem. Mums formalitātes aizņem vien pāris minūšu, daži jautājumi par vizītes mērķi, naktsmājām, pirkstu nospiedumu noņemšana, neliela fotosesija, un sen gaidītais trīs nedēļu ceļojums var sākties. Mūsu četru cilvēku grupiņas plānotais maršruts ir Rīga, Ņujorka, Sanfrancisko, Losandželosa, Lasvegasa, dabas parki un kanjoni, atkal Sanfrancisko, tad Maiami, Ņujorka — un atpakaļ uz Rīgu. Tas viss, izmantojot labvēlīgu apstākļu sakritību — Džordža Buša un Lufthansa dāvanas — bezvīzu režīmu un, manuprāt, ļoti pieņemamas aviobiļešu cenas.
Jāsaka gan, ka pirms tam kādu laiku nācās pasērfot internetā, un galvenās atziņas ir šādas: viesnīcas, lidojumus un auto īri visizdevīgāk ir kārtot Expedia.com, nevis tieši ar pakalpojumu sniedzējiem, der arī ielūkoties citu ceļotāju atsauksmēs portālā Tripadvisor.com, kā arī apskatīt aviokompāniju mājaslapas, vai nav kāda speciāla piedāvājuma. Optimālas naktsmājas mazbudžeta ceļotājam ir Motel 6, šie moteļi atrodas gandrīz jebkurā ASV nostūrī un maksā vidēji 45 dolārus par numuriņu. Benzīna cena ir apmēram divi dolāri par galonu jeb 3,8 litriem. Būtisks Amerikas apceļotāja aksesuārs ir kredītkarte, vēlams Visa, un vēl labāk, ja tajā ir neliela rezerve nebaltām dienām, jo ik uz soļa nepieciešams "drošības garants" — auto īrei, velosipēdu nomai, viesnīcas rezervācijai. Šī papildu summa tiek bloķēta vismaz uz pāris nedēļām. Jā, un pats svarīgākais secinājums — neatsverams palīgs ir laikus iegādāts skaidrā latviešu valodā Igora Siliņa balsī runājošs TomToms jeb GPS sistēma. Lai arī cik lielā purvā vai depresīvā nostūrī bijām iebraukuši, Siliņam vienmēr bija padomā kāds oriģināls risinājums.
ŅUJORKA
Ņujorkā taksists par 52 dolāriem aizvizina mūs uz Holiday Inn Express viesnīcu gandrīz pašā Manhetenas centrā, 5.avēnijas un 45.ielas krustojumā, un, tā kā numuru esam rezervējuši laikus, tas mums izmaksā tikai 130 dolāru. Nolikuši koferus, dodamies apskatīt slaveno Taimskvēru — ielu un laukumu vienlaikus, kas laika gaitā kļuvis par vienu no pilsētas simboliem. Tas tūdaļ mūs apbur ar savu enerģiju — miljoniem gaismu un gaismiņu, neizsīkstoša cilvēku straume, fotoaparātu zibšņi, reklāmu un skaņu pārpilnība, cilvēku čalas un dzelteno taksometru taures. Debesskrāpju ieskauti, mazliet apdulluši no tālā ceļa un jaunajām emocijām, izbaudām šīs pilsētas varenību.
Ņujorkas debesskrāpji ir pat lielāki un iespaidīgāki, nekā biju iztēlojies. Ir jābūt atbilstošajai noskaņai un vēlmei atdoties šai pulsējošai metropolei, jo pretējā gadījumā pelēkie milži tevi izsūc kā sūkli. Ņujorkā izdzīvo stiprākais — steidzīgi puiši gaiši zilos kreklos ar papīra kafijas krūzi rokā un sievietes biznesa kostīmos ir šīs pilsētas vizītkarte. Pilsētā paliekam trīs dienas. Pietiekami, lai aizstaigātu apmēram 10 kilometru no Manhetenas centra līdz Bruklinas tiltam, izbrauktu ar kuģīti gar Brīvības statuju, apskatītu Rokfellera namu, pabarotu Centrālparka vāveres, kuras nesmādē arī Laimas šokolādi, nobaudītu jūras velšu zupu kādā no daudzajiem Mazās Itālijas restorāniem, uzbrauktu Empire debesskrāpī un dotos šopingā pa Soho rajona bodītēm. Daudz par maz, lai iepazītu šo enerģijas pārpilno pilsētu, kurā gribas atgriezties atkal un atkal.
Lidojam uz Kaliforniju un domās vēl kavējamies iespaidos, lai gan patiesībā īstais ceļojums vēl tikai priekšā.
KALIFORNIJA
Sanfrancisko ir aprīļa sākums, bet ārā ir tikai nedaudz virs 10 grādiem. Mazliet vēsāks, nekā bijām domājuši, tāpēc līdzpaņemtie šorti pagaidām jāatstāj koferī. Sekojam bildēs tik bieži redzētajam retro tramvajam, kas pārsteidzoši veikli uzrāpjas stāvajā kalnā, tramvajā braucošie tūristi māj sveicienus. Nolemjam, labi vien ir, ka paši neesam pie stūres un auto nav jānoparko vismaz 45 grādu leņķī, kā to ir spiesti darīt vietējie. Bez īpašām auto vadīšanas iemaņām var gadīties, ka no rīta braucamais atrodas pāris kvartālu lejāk. Kalna otrā pusē esam tikuši līdz ostas rajonam, un mūsu uzmanību tūdaļ piesaista dīvainas skaņas. Izrādās, jūras lauvu bariņš. Sagūlušas uz koka pontoniem, tās laiski sauļojas un ik pa brīdim tūristiem par prieku sarīko divkauju, tā teikt, dala ietekmes sfēras.
Ostmalā notiek visnotaļ aktīva rosība un tiek piedāvāts viss, par ko kāds būtu gatavs maksāt,— sākot ar lidojumu gaisa balonā līdz iespējai turpat pie mola nobildēties ar siekalainu ķirzaku. Protams, arī mums kopā ar pārējiem tūristiem ir jādodas izbraukumā ar kuģīti, lai novērtētu slavenāko apskates objektu — gandrīz trīs kilometrus garo Zelta vārtu tiltu un atpakaļceļā arī bijušo Alkatrazas cietumu. Pēcāk secinām, ka labāk gan nebūtu ar kuģi braukuši, jo turpat noīrējam velosipēdus un aizminamies līdz pašam tiltam, pa ceļam vērodami pilsētas ainavu un pārtikušo pilsētnieku villas okeāna krastā.
Turpmākās desmit dienas esam iecerējuši īrēt auto un iepazīt lielo iespēju zemi pēc iespējas tuvāk. Tiekam pie pilnīgi jauna busiņa un izvēlamies maršrutu pa tā saucamo Big Sur ceļu Losandželosas virzienā. Pēc pāris jūdzēm secinām, ka atliek tikai pievienoties Roberta Lūisa Stīvensona teiktajam: "Tā ir skaistākā zemes un jūras tikšanās, kāda vien pasaulē pastāv." Šaura un līkumaina zemes strēlīte stiepjas gar pašu Klusā okeāna piekrasti no Monterejas līdz Sansimeonai, pāri ziedošām pļavām, tiltiem un tiltiņiem, bet pats galvenais ir galvu reibinošais skats, kas paveras uz bangojošo okeānu un klinšaino krastmalu. Attālums it kā nav liels, kādi 160 kilometri, taču ātri pabraukt nav iespējams, pirmkārt, straujie pagriezieni un stāvās klintis to neatļauj, otrkārt, ik pa puskilometram ir jāapstājas, lai ieelpotu spirdzinošo vērmeļu, jūraszāļu un priežu čiekuru smaržu sajaukumu un lūkotos uz gleznaino ainavu, kas paveras visapkārt. Treškārt, tam visam obligāti jānonāk mūsu fotoaparātos. Nākamā pietura ir Santabarbara. Jā, tā pati vieta, kas šķiet jau tik pazīstama pēc kādreiz populārā TV seriāla. Kalnu ieskauta, maza, jauka pilsētiņa ik uz soļa atgādina par greznību un vēsturisko izcelsmi. Bijusī spāņu misionāru apmetne joprojām tiek dēvēta par Amerikas Rivjēru. Vēl bez zoodārza, muzejiem un restorāniem pieprasīts tūristu ceļa mērķis ir pludmale. Pa ceļam uz to novērtējam pilsētas bezmaksas autobusa plusus un mīnusus, jo blakus apsēžas vairāki "pauninieki". Kā vēlāk secinām, personas bez noteiktas dzīvesvietas labprāt pārziemo ne tikai šeit, bet arī Floridā un visur, kur nav jāmaksā par apkuri.
Pēc brīža jau esam Losandželosā. Pilsētas apskatei nolemjam veltīt tikai pusi dienas un sākam ar Holivudu. Vadoties pēc TomToma un trotuārā iestrādātām zvaigznēm ar aktieru iniciāļiem, esam novietojuši auto pilsētas centrā. Dodamies novērtēt izdaudzināto un mūsu pašu iedomāto spožumu, īpašo, tieši šai pilsētai piemītošo auru. Pēc brīža nākas vilties, jo aura izrādās nekāda, tuvumā intīmpreču veikals ar izdauzītu skatlogu un kaut kāda iestāde ar krieviski runājošiem cilvēkiem. Apkārtējās ēkas arī tādas noplukušas un necilas. Izrādās, viss notiek pāris kvartālu tālāk, pie Kodak teātra. Turp arī dodamies un tiešām pie teātra ēkas sastopam supermeitenes, zirnekļcilvēku, staigājošu siera kluci, Merilinu Monro un citus filmu varoņus, kuriem, protams, jādod dolārs, ja ir vēlme kopīgi nofotografēties. Teātris pārvērsts par vienu lielu iepirkšanās centru ar viltotām Oskara statuetēm, atslēgu piekariņiem un T krekliem. Nemaz neticas, ka tam visam ir kāds sakars ar mākslu un kino, cik nu šīs filmu industrijas produkciju var saukt par mākslu. Lai pārliecinātu publiku, ka šī tomēr ir īstā vieta, turpat blakus atrodami betonā iestrādāti Vila Smita, Toma Krūza un citu slavenību plaukstu un pēdu nospiedumi. Pie tuvējā benzīntanka ieraugām pavisam necilu divstāvu ēku — Holivudas Filmu akadēmiju. Man nez kāpēc šķiet, ka tā ir tā pati iestāde, uz kurieni mūsu vietējās "slavenības" brauc smelties kinozinības un pēcāk to pasniedz kā gadsimta lielāko notikumu.
LASVEGASA
Dodamies Lasvegasas virzienā, plānojam tur ierasties līdz ar tumsas iestāšanos. Pirms tam vēl pagūstam apskatīt vienu no izcilākajiem amerikāņu inženierbūves brīnumiem slaveno Hūvera dambi. Relatīvi šaura klinšu sprauga ir aizdambēta ar gandrīz septiņiem miljoniem tonnu betona, kas notur ūdeni vairāk nekā 150 metru augstumā. Amerikā viss ir milzīgs — debesskrāpji, automobiļi, piena un čipsu pakas, dzērienu glāzes —, un arī dambjus viņi būvē tādus, ka, uz tiem uzkāpjot, pirmajā brīdī aizraujas elpa un noreibst galva.
Turpat, pārdesmit kilometru no dambja, ir arī par spēļu elli dēvētā Lasvegasa. Par to liecina kaut vai ceļmalas viesnīcu reklāmas, kas visādi cenšas, lai vidusmēra spēlēt gribētājs nemaz netiktu līdz mērķim, un aicina — paliec pie mums, maksā par numuriņu tikai 30 dolāru un dzer alu gandrīz par velti — dolārs par kausu badvaizera. Protams, jāizmēģina arī vietējā kazino priekšrocības, un jāatzīst, gribētāju netrūkst.
Ja nu tomēr cenšaties nonākt Lasvegasā, vislabāk to darīt naktī, jo dienā tā ir gluži parasta, aizmigusi pilsēta ar mazliet dīvaina paskata ēkām, pasaku pilīm, klauniem, rūķiem, viltotu Parīzi, Venēciju un citiem dīvainiem veidojumiem. Vizuālais tēls atkarīgs no katra kazino īpašnieka gaumes, fantāzijas un maka biezuma. Tas viss, protams, domāts tikai vienam mērķim — tikt pie dolāriem. Vakarā pilsēta pārvēršas, un sajūta tāda, kā pirmo reizi ieraugot Jaungada eglīti ar saldām konfektēm zaros. Rūķi un klauni atdzīvojas, strūklakas izgaismojas, mūzika un reklāmas neļauj atslābt ne mirkli, cilvēku pūļi ar milzīgām krāsainām kokteiļu glāzēm rokās kursē turpu šurpu, pa vidu tam visam mirgojoši spēļu automāti visos stūros. Šķiet, lielākā daļa klientu pie aparātiem atrodas pilnīgi citā dimensijā, jo ne par ko citu nav jādomā — turpat tiek pasniegs ēdiens, dzēriens, turpat labierīcības. Spēlmanim tikai atliek iebāzt negausīgajā aparātā kārtējo dolāru un nospiest pogu.
Taisnību sakot, arī es nevarēju atturēties, nepamēģinājis laimi aparātā, kurš solīja trīs miljonu laimestu brīvi konvertējamā valūtā. Bagāts nekļuvu, bet savus 15 dolārus vinnēju gan. Vēl kāda pilsētas džentlmeņu komplekta neatņemama sastāvdaļa ir pliku pēcpušu un pupu reklāmas; krāsainas kartītes ar intīmām meitiņām un to īpašnieces koordinātām tiek dāļātas visos stūros un ir tikpat ierasta parādība kā Šlesera seja priekšvēlēšanu Rīgā.
KANJONI
Tālāk uz ziemeļiem Soltleiksitijas virzienā ainava pamazām kļūst aizvien kalnaināka, skopa veģetācija ar kaktusiem un izžuvušiem sālsezeriem liek aizdomāties par tuvāko benzīntanku, jo tas kādu laiku jau nav manīts. Dodamies uz Cionas Nacionālo parku un esam tur pašā labākajā laikā — vakarā tieši pirms saulrieta, kad saule iekrāso klintis zeltaini sārtas. Parks stiepjas 24 kilometru garumā un ir izslavēts ar savu dzīvās dabas daudzveidību — putni, grauzēji, ķirzakas, stirnas, un, kā liecina uzraksts pie tūristu informācijas centra, arī lielie tarantuli šeit nav retums. Parka augstākais punkts ir 2600 metru. Drosminieki var mēģināt uzkāpt kalnā ar nosaukumu Angels Landing, kur pēc trīs stundu gājiena gar šauru klints malu paveras fantastisks skats uz upīti lejā un Jūtas štata kalnaino ainavu. Mēs ar apbrīnu vērojam alpīnistu grupiņu, kas pa sev vien zināmu maršrutu kā mazas skudriņas soli pa solim rāpjas augšup pa stāvu nogāzi. Paspējam vēl apskatīt majestātiskos kalnus un sarkanās klintis, pirms saule pazūd aiz apvāršņa. Prom braucot, dzirdam sirēnas un redzam alpīnistu virzienā traucamies ātro palīdzību.
Nākamā diena sākas ar Brūsa kanjona apmeklējumu. Rīta saules apspīdēti, pa pusei ar sniegu klātie kalni apžilbina acis ar savām spilgtajām krāsām. Tūristu vajadzībām izveidotais līkumainais ceļš aizved mūs līdz pašām kalnu virsotnēm. Lai arī gaiss ir dzestrs un spirgts, smaržo pēc pavasara un egļu skujām, tomēr ir grūti elpot, jo esam 2700 metru augstumā un gaiss ir stipri retināts. Lietus, sniegs, saule un vējš rotaļādamies pārvērtuši kalnus savdabīgās piramīdās un konusos, līdzīgām maza bērna veidotām smilšu pilīm pludmalē. Vietējie indiāņi tic, ka šie neparastie veidojumi ir bijuši ļauni cilvēki, kas nu pārvērsti par akmeņiem. Kanjonā izveidotas vairākas tūristu takas, un šī ir īstā vieta, kur uzkavēties vismaz nedēļu, bet tās mums diemžēl nav.
Esam apsteiguši plānoto grafiku par vienu dienu, tāpēc izlemjam doties uz 500 km attālo Ārčīsa Nacionālo parku un pārnakšņot Moabas pilsētā, taču gandrīz paliekam bez naktsmājām — pilsētā notiek gadskārtējais apvidus automašīnu salidojums, un visas viesnīcas tuvākajā apkārtnē jau sen rezervētas. Apsvēram rezerves variantu ar gulēšanu automašīnā, tomēr izlemjam, ka tas šādā ceļojumā ir pārāk nogurdinoši. Kā izrādās, dolāram joprojām ir spēks, un uz ielas nepaliekam.
Ārčīsa parks un vispār Amerikas rietumu daba pārsteidz ar savu daudzveidību, katrai vietai piemīt īpaša aura, neatkārtojams un nekad agrāk neredzēts skaistums. Ieraugot šos skatus, atmiņā ataust sen bērnībā Džeimsa Fenimora Kūpera grāmatās lasītie un daudzreiz pārlasītie indiāņu stāsti. Šķiet, šajā svešajā, mežonīgajā un vienlaikus valdzinošajā pasaulē joprojām nerimst cīņa par izdzīvošanu starp naidīgām indiāņu ciltīm un jo-projām cieņā ir seni indiāņu likumi, paražas un vērtības. Kādreiz tik lepnās ciltis tagad dzīvo rezervātos, taču tā joprojām ir indiāņu zeme. Pat pēc mūsu mērauklas viņi dzīvo vairāk nekā trūcīgi. Nelielos vagoniņos, bieži bez elektrības. Pārtiek galvenokārt no rotu darināšanas un gluži kā sentēvu laikos — tirdzniecības ar bālģīmjiem. Ceļmalās uzslietas improvizētas tirdzniecības vietas, kur bez steigas, lepni un bez liekas kaulēšanās indiāņu sievietes raupjiem sejas vaibstiem piedāvā "sapņu ķērājus", māla traukus un sudraba rotaslietas.
Parkā apmēram 300 km² lielā platībā atrodami apmēram divi tūkstoši dažāda lieluma un formu arku, ko daudzos miljonos gadu daba izveidojusi smilšakmens iežos. Šie oriģinālie dabas veidojumi atgādina gan trauslas māla skulptūras, gan uzrūgušu pīrāgu mīklu, gan skatu, kāds redzams fotogrāfijās no Marsa. Slavenākā un tūristu visbiežāk apmeklētā ir tā sauktā Smalkā arka, kas kļuvusi arī par Jūtas štata simbolu. Līdz tai var tikt tikai kājām, un nepilnu stundu ilgais ceļš kalnā reizēm ir nepārvarams pārbaudījums — pārvērtējuši savas spējas, daudzi dodas atpakaļ. Mums par pārsteigumu vairākas māmiņas ar zīdaiņiem ķengursomā un tēti ar bērniem pičpaunā, atstājuši ratus kalna pakājē, ceļu turpina. Tiem, kas šķietami trauslo milzu arku sasniedz, garantēts gandarījums. Stāvot zem šī dabas brīnuma, pārņem nereāla sajūta, kā kaut kas tāds var eksistēt un gadu no gada priecēt tūkstošiem cilvēku no visas pasaules.
Pirms ceļojuma plānojot maršrutu, gluži nejauši internetā uzdūros fantastiskām fotogrāfijām un nolēmu, ka šī ir vieta, kas obligāti jāredz arī savām acīm. Tās nosaukums ir Antilopju kanjons, un tā atrodas netālu no Peidžas pilsētas Arizonas ziemeļos. Navaho cilts indiāņi, kuriem šī zeme piederējusi jau kopš sentēvu laikiem un pieder joprojām, šajā vietā ir medījuši žuburragu antilopes, no tā arī radies vietas nosaukums. Nezinātājam grūti pamanīt, ka turpat blakus pazemē paslēpies pasakains skaistums — ūdens ir izlauzis ceļu dziļi pazemē, izveidojis klintīs plaisas, iedobes, ailas, nišas un vispārsteidzošākos zīmējumus. Antilopju kanjons ir visvairāk apmeklētais un fotografētais ASV. Kad iespīd saule, klinšu sienas iekrāsojas gluži vai visās varavīksnes krāsās: agri no rīta zilgani pelēkas, pusdienlaikā spilgti sarkanas un dzelteni zeltainas. Ekskursijas šajā vietā notiek tikai gida pavadībā, un ik pēc pusstundas pazemē dodas jauna piedzīvojumu meklētāju grupiņa. Kamēr gaidām savu kārtu, bažīgi izlasām piemiņas plāksni par godu vienpadsmit tūristiem, kuri gāja bojā 1997.gada augustā, kad lietusgāze pēkšņi pārpludināja kanjonu un cilvēki nepaspēja izglābties.
Pēc brīža katrs samaksājam 25 dolārus un nelielā grupiņā sekojam visnotaļ nerunīgam gidam — indiāņu pusaudzim, kurš mums par lielu pārsteigumu pēc pāris metriem pazūd šaurā plaisā. Nekas cits neatliek kā pa šaurām metāla kāpnēm sekot dziļāk pazemē. Sākumā kanjons ir tik šaurs, ka grūti izspraukties, taču ar laiku kļūst platāks. Kanjona līkumotajās ejās, ik pa pārdesmit metriem salikuši uz statīviem dārgu aparatūru, nemierīgi knosās fotogrāfi, kuriem kārtējā tūristu grupa ir iztraucējusi nobildēt vēl vienu šedevru, ko par dārgu naudu pārdot žurnāliem un fotoaģentūrām. Kā mums vēlāk paskaidroja gids, laiks, kad sanāk vislabākie attēli, ir ierobežots — tikai pāris stundu dienā no pulksten 10 līdz 12, kad saule ir zenītā un izgaismo pat visdziļākos kanjona nostūrus.
Piefotografējuši savu fotoaparātu atmiņas kartes un pozitīvu emociju pārņemti, turpinām ceļojumu. Kā pēdējais no apskates objektiem mūsu sarakstā ir Lielais kanjons. To tiešām var aprakstīt vienā vārdā — grandiozs. Stāvas klinšu nogāzes ar nelieliem, kadiķiem līdzīgiem krūmiem, un pašā apakšā kā tāds zaļš kāpurs lokās Kolorādo upe. Ik pēc 300—400 metriem uz klinšu bluķiem izveidoti skatu laukumi, kur izbaudīt šo pasaules brīnumu gluži kā pa konveijeru ierodas kārtējais interesentu pulciņš. Vidēji gadā to apmeklē vairāk nekā pieci miljoni tūristu.
Tā kā kanjons ir 500 kilometru garš, vienā dienā to apskatīt nav iespējams pat ne ar busiņiem, kuri izvadā interesentus no vienas malas līdz otrai pa trim dažādiem maršrutiem. Ieejas biļete maksā 25 dolārus no automašīnas un līdzīgi kā citos kanjonos ir derīga veselu nedēļu. Iespēju iepazīt šo vietu tuvāk ir daudz un dažādas — vairāku dienu pārgājieni, braucieni ar laivām, lidojumi ar helikopteru, izjādes ar zirgiem, ekskursijas uz indiāņu rezervātiem. Jāpiebilst, ka publiskai apskatei tiek piedāvātas vairākas kanjona daļas — dienvidu, ziemeļu, kā arī rietumu daļa, kur tieši virs kanjona apmēram 1200 metru augstumā uzbūvēts
stikla tilts pakava formā. Dienvidu un rietumu daļa ir atvērta apskatei visu cauru gadu, ziemeļu daļā sniega dēļ ir apgrūtināta piekļūšana, un tā tūristiem ir slēgta no oktobra līdz maija vidum. Meteoroloģiski vislabākais laiks Lielā kanjona apmeklēšanai ir agrs pavasaris vai vēls rudens, jo vasarā šeit temperatūra mēdz sasniegt pat 40 C.
FLORIDA
Aizrāvušies ar dabas baudīšanu, secinām, ka jau pēc pāris dienām ir jābūt atpakaļ Sanfrancisko, lai atdotu īrēto auto un lidotu tālāk uz saulaino Floridu. Nedaudz paspīdzinām TomTomu, līdz tas atzīstas, ka turpat netālu varam sameklēt vēsturisko 66.ceļu jeb senāko šoseju, kas šķērso Ameriku no Čikāgas līdz pat Losandželosai. Oficiāli šis ceļš kopš 1985.gada ir izņemts no kopējās satiksmes sistēmas un pazudis arī no lielākās daļas ceļu karšu. Jāsaka, tas ne ar ko neatšķiras no mūsu pašu ceļiem, piemēram, Auces virzienā. Tāds pats grubuļains un nelīdzens, ja nu vienīgi kaktusi ceļmalā un pa retam kāda piemiņas zīme liecina, ka šis ir tas īstais un vienīgais.
Taisnības labad gan jāsaka, ka ne mazāk svarīga par kanjoniem, klintīm un debesskrāpjiem vismaz mūsu grupas sievietēm ir arī autletu apmeklēšana jeb, citiem vārdiem sakot, — labu mantu iepirkšana īpašos lielveikalos par samērā lētu naudu. Calvin Klein džinsi par 30 vai Timberland kurpes par 50 dolāriem, šķiet, nevienu nespētu atstāt vienaldzīgu.
Turpinām atklāt Ameriku un nu jau lidojam uz Floridu, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē "ziediem klāts, puķains". Protams, izvēlamies apmesties Maiami un pēc iespējas tuvāk Sautbīčas pludmalei. Lai arī pilsētā ir milzum daudz viesnīcu, atrast piemērotu nemaz nav tik viegli — vai nu nesamērīgi dārgas, pārāk tālu no centra, vai arī, kā redzēju kāda atpūtnieka bildēs internetā, ar istabas stūrī augošām sēnēm. Izvēlamies Shelborne un nekļūdāmies.
Kaut gan izklaides un atpūtas iespējas šeit ir gandrīz neierobežotas, mēs dodam priekšroku klasiskajam variantam — izstaigājam pludmali, art deco kvartālu un izbraucam ar kuģīti gar slavenību nebūt ne pieticīgajām villām. Nezinu, vai es gribētu būt Enrikes Iglesjasa vai Džekija Čana vietā, jo ik pēc dažām minūtēm pie mājas piepeld kārtējais peldlīdzeklis un kapteinis ruporā paziņo pēdējās tenkas par nama saimnieku un viņa bankas konta stāvokli.
Izbaudām pavasari. Dienā ir apmēram 25 grādi, patīkami silts, un vismaz pāris dienu arī mēs esam piederīgi šai naudas, pārspīlētas greznības un nerimstošas jautrības karaļvalstij. Vēl nebiju bijis vietā, kur Porshe īpašniekam nav nekādu cerību tikt pamanītam. Te ielās saimnieko Lamborghini un Ferrari. Ik pa brīdim kāds reperis vai basketbolists aizrūcina pa ielu savu lolojumu un krustojumā vēl piedod gāzi, lai apkārtējiem būtu uz ko paskatīties. Mēs dodamies uz Budget autonomu, kuru internetā atradām kā lētāko, lai noīrētu auto ceļojuma pēdējām trim dienām. Lētākais piedāvājums dīvainā kārtā pārvērtās par nesaprotamu ciparu kalkulāciju un mistisku pakalpojumu kopumu, un iecerētais ekonomiskais variants mums izmaksā tikpat dārgi kā busiņa desmit dienu īre.
Dodamies uz Kīvestu — tālāko ASV dienvidu punktu, pazīstamu arī kā izcilā rakstnieka Ernesta Hemingveja dzīvesvietu. Ceļš apmēram 200 km garumā ved pāri neskaitāmiem tiltiem, kas savieno mazākas un lielākas saliņas. Iepriekšējā vakarā viesnīcas administratorei jautājām, kādas ievērības cienīgas vietas Kīvestā mums būtu jāredz, un kā pirmā tika nosaukta, viņasprāt, foršākā — bārs Garden of Eden, kurā visi apmeklētāji staigājot kaili. Jāatzīst, mums nepietika drosmes mesties plikiem, taču šeit patiešām ir paradīze visiem alternatīvi domājošiem un citādi orientētiem indivīdiem. Kamēr apskatām Hemingveja māju un pilsētu, gandrīz palaižam garām geju un transvestītu šovu, kas, izrādās, šeit notiek regulāri. Kā vēlāk novērojam, rokās sadevušies puiši pilsētas ielās arī nav nekas neparasts, un, tavu brīnumu, nevienam ne prātā nenāk apmētāt viņus ar fekāliju maisiņiem vai kā citādi paust savu neapmierinātību.
Bijusī spāņu kolonistu pilsēta ir vieta, kur viss notiek bez steigas, cilvēkiem nekur nav jāskrien, pludmalē palmu ēnā cieši aizmiguši kādi pieci seši saguruši ceļotāji, un, šķiet, nevienam gar tiem nav nekādas daļas. Simtgadīgas, balti krāsotas koka mājas, okeāna šalkoņa, silta saule, palmas un provinciāls miers ne tikai Hemingvejam, bet ikvienam radītu vēlmi uzrakstīt grāmatu vai sliktākajā gadījumā paņemt bārā aliņu un bohēmiski izpīpēt slaveno Kīvestas cigāru.
Ar nožēlu secinām, ka trīs nedēļas ir paskrējušas nemanot. Vēl tikai atpakaļceļā netālu no Maiami apmeklējam Koraļļu pili, kuru savai mīļotajai par godu pagājušā gadsimta 30.gados pats savām rokām uzbūvējis tautietis Edvards Liedskalniņš. Pārsteidzošākais, ka joprojām neviens nezina, kā viņam izdevies pārvietot tūkstošiem tonnu smagus koraļļu bluķus faktiski ar kailām rokām. Pils pārvaldnieks pastāsta, ka noslēpumainā vīra atstāto mantojumu pēta sešas ASV universitātes.
Lidojam atpakaļ. Negribas atgriezties realitātē — krīze, bezdarbs, skolotāju piketi, Šlesers, Valūtas fonda ubagu graši—, taču māju sajūta ņem virsroku.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.