Tāda oža piemīt dažiem dzīvniekiem, piemēram, cūkām, bet tās izkonkurē suņi. Latvijas Mikologu biedrības Latvijas trifeļu dārzi vadītāja Diāna Meiere tik ļoti tic trifeļu nākotnei Latvijā, ka pirms septiņiem mēnešiem Polijā iegādājās gadu veco Velsas springerspanielu Tofi un ķērās pie viņa apmācības dārgo sēņu meklēšanā.
Būs suns, būs trifeles
Par trifelēm Latvijā dzirdēti tikai nostāsti, toties netālajā Gotlandē trifeļu stāsts sākās ar nejaušu atradumu: «Pagājušā gadsimta beigās melno vasaras trifeli uz salas atrada kāds zviedru mikologs (sēņu zinātājs). Pēc kāda laika uz Gotlandi no Francijas tika ataicināti mikologi ar dresētiem suņiem, tie savvaļas trifeles atrada daudzviet visā salā. Tagad izskatā necilās sēnes aug arī trifeļu dārzos un kļuvušas par Gotlandes kultūras sastāvdaļu.»
Par īpašo sēni ieinteresējās arī Diāna. Aizbraukusi uz Gotlandes trifeļu laukiem, apmeklējusi Austrijas trifeļu dārzu un savvaļas tuksneša trifeļu vietu Marokā, Diāna saprata, ka, lai tiktu pie izaugušajām trifelēm, vajadzīgs dresēts dzīvnieks - suns, kurš cauri augsnes slānim spēj sajust īpašo trifeļu aromātu. Diāna stāsta: «Trifele ir īpašs produkts, tāda kā modes prece. Vērtīgs ir tieši sēnes netveramais aromāts. To nevar salīdzināt ne ar ko. Ir daudzas trifeļu sugas, un katra smaržo citādāk - pēc riekstiem, pēc siera, pēc rūgušpiena.» Trifeļu meklēšanā nereti izmanto cūkas, tomēr tās ātri nogurst, un, ja saimnieks nepaspēj aši reaģēt, cūka atrasto sēni var apēst. Tāpēc trifeļu audzētāji dod priekšroku suņiem. Sēnes meklē labradori, retrīveri, spanieli, bet vispopulārākie ir Romas ūdenssuņi jeb Lagotto romagnolo, kuru diemžēl Latvijā nav. Mikoloģe uzskata, ka trifeļu meklēšanā var dresēt jebkuru suni, pat krancīti, ja vien viņam piemīt izteikti laba oža un ir atbilstošs temperaments. Savu trifeļu suni Diāna meklēja Zviedrijā un Somijā, bet atrada Polijā, «kur cena bija draudzīgāka». Diāna smaida: «Man suni vajadzēja tagad un tūlīt. Zvanīju uz audzētavu, un tur mani iztaujāja tā, it kā es avīzē būtu ievietojusi precību sludinājumu - kādi ir mani ienākumi, kā dzīvoju, kāds man ir raksturs, kāds noskaņojums valda ģimenē utt. Februāra sākumā aizbraucu, ieraudzīju gadu veco Tofi, kuru biju iemīļojusi, jau interneta bildēs raugoties, un vedu viņu mājās. Tofis ir atturīgs, bezgala uzticīgs, visur seko man pa pēdām. Viņš ir arī dzīvespriecīgs, viegli padarāms laimīgs, un viņam ļoti patīk peldēt. Es nevaru iedomāties, kā esmu dzīvojusi bez viņa. Tofi iemīļoja arī mani bērni - meita Rūta un dēls Kristaps.»
Somijas prese uzslavē
Nevaru iedomāties, kā var dresēt suni uz trifelēm, kuru Latvijā nav. Diāna neslēpj apmācības knifiņus. Suņa dresēšana prasa ilgu laiku, un te bez trifelēm neiztikt. Gardēžu sēnes šad tad varot nopirkt veikalā: «Treniņiem svaigas sēnes atvedu no Gotlandes. Var izmantot arī veikalā pirktās sēnes vai trifeļu eļļu. Vienu daļu sēņu ielieku ledusskapī, otru daļu - saldētavā, kur smarža ilgāk saglabājas. Bērniem tas ne visai patīk, jo sēne piesmaržina visu ledusskapi, bet jāsamierinās.»
Apmācības process ir vienkāršs, bet ilgs un neatlaidīgs: «Sākumā liku sēni bundžiņā no Kinder oliņām. Tofis meklēja bundžiņu, nevis smaržu. Par atrašanu viņš vienmēr saņēma balvu. Pēc tam jau sāku sēnes gabaliņus slēpt brīvā dabā sūnās, zālē, ieraku zemē. Tofis atrada un rēja vai ar kāju kasīja laukā. Mums jau veicas tīri labi.»
Tofis meklēšanu uzskata par jautru rotaļu un darbojas milzīgā sajūsmā. Diāna pārliecināta, ka trifeles aug arī Latvijā: «Pagaidām likt līdz galam nesagatavotam sunim meklēt šīs sēnes dabā, ja pati nezinu, vai tās tur ir, nav prāta darbs. Gribu viņu riktīgi sagatavot un tad aizvest uz mežu, kur zinu, ka aug īstas trifeles, nevis manis zemē ieraktās. Lieku uz Tofi lielas cerības.»
Ar skatu nākotnē
Mikoloģe palepojas: «Somijā ir trifeļu audzēšanas centrs, kur notiek festivāli, suņu paraugdemonstrējumi, sacensības trifeļu meklēšanā. Tofis labi tika galā ar uzdevumiem. Esmu lepna. Par mums rakstīja arī somu avīzes.»
Taču ne jau visu laiku Diāna ar savu skaisto un gudro Tofi brauks uz ārzemēm trifeles meklēt. Kā Latvijas trifeļu dārzi vadītājai viņai ir tālejoši plāni: «Kamēr Latvijā trifeles nav meklētas ar apmācītiem suņiem, būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka pie mums to nav. Senākos dokumentos minēts par vienas ēdamas trifeļu sugas atrašanu Ķemeru apkārtnē. Ir arī interese par šīm pazemes sēnēm. Vairākās Latvijas saimniecībās jau iestādīti nelieli trifeļu dārzi. Taču raža tajos būs tikai pēc vairākiem gadiem. Tad regulāri rudeņos aptuveni trīs mēnešus garajā sezonā būs vajadzīgi arī labi sagatavoti suņi trifeļu ražas novākšanai. Šīs sēnes atrok arī dziļā ziemā. Valstīs, kur trifeles ir populāras, piemēram, Itālijā, ražas laikā tūristiem trifeļu lasīšanu ar suni vai cūku piedāvā kā eksotisku pakalpojumu.» Vai trifelēm piemīt ārstnieciskas īpašības? Diāna parausta plecus: «Tām piedēvē afrodīzija īpašības - trifeles padarot sievietes maigākas, bet vīriešus mīlamākus.» Mikoloģe iesaka nesatraukties, ka iecienītās, bet dārgās trifeles nekad nenonākšot uz vienkāršo cilvēku galda: «No trifelēm netaisīsim zupas vai mērces, kā no gailenēm vai baravikām, bet, plānās skaidiņās uzrīvējot tās uz silta ēdiena, bauda būs neizsakāma.» Diāna Meiere smej: «Trifeles aromāts ir tik ļoti spēcīgs, ka, sēnes gabaliņu uz nakti paturot ledusskapī kopā ar olām, no rīta ēdīsiet trifeļu omleti.»