Ar raksta nosaukumu gan nav kur tā kārtīgi atsperties un ieskrieties, jo par tuksnesi varētu sarakstīt ja ne triloģiju, tad vismaz veselu nodaļu vai krietnu romānu. Tik daudz aptver šis jēdziens. Tik daudz tas spējīgs izcelt un pacelt. Jau izsenis mani ir fascinējis un valdzinājis tuksnesis kā koncepts, kā kategorija. Sākot no Mozus vadītā izredzētās tautas ceļa cauri tuksnesim un beidzot ar Mazā prinča fenomenu, kur, ja vien autora lidmašīna nebūtu cietusi katastrofā un piezemējusies Sahāras tuksnesī, nebūtu satikts arī pats galvenais grāmatas varonis.
Lingvistiski un asociatīvi vārds "tuksnesis" saistās ar tukšo un tukšumu, kas savukārt neliecina par neko labu, jo daudz patīkamāks taču ir pilnais, pārpilnais un piepildītais. Tomēr man šķiet, ka tas ir pavisam nepelnīts tuksneša raksturojums. Tas ir pilns. Tas kūsā, čalo, aicina, stāsta un rāda. Šo nedaudz citādo pilnumu arī man bija tā laime izbaudīt. Nedēļu pavadīju tālās Namībijas lepnumā - Namiba tuksnesī. 50 000 kvadrātkilometru lielā sauszemes teritorija tiek uzskatīta par vecāko tuksnesi pasaulē, kas pārdzīvojis vismaz 80 miljonus gadu. Tas tiek lielīts arī kā tuksnesis ar augstākajām kāpām pasaulē - dažas no tām sasniedzot pat 300 metru augstumu.
LIEKI NERUNĀT
Satikties ar tuksnesi - šo gala mērķi biju izvēlējusies kā atpūtas braucienu un pelnītu noslēgumu pēc darba attīstības sadarbības projektā Namībijas pilsētā Oučo. Tāpēc jutos pārlaimīga, kad saņēmu uzaicinājumu doties līdzi Alvinam - kā es viņu nodēvēju - tuksneša sargam. Latviskās domāšanas garā šo profesiju analoģiski varētu salīdzināt ar mežsargu - cilvēku, kurš pārrauga un apsargā kādu noteiktu dabas teritoriju.
Alvins dzīvo nelielā mājelē vietā, kas kartē atzīmēta kā Mowe Bay, bet patiesībā sastāv no četrām taisnstūra mājām pašā Atlantijas okeāna krastā. Alvina ikdiena aizrit, novērojot tuksnesi: katru rītu viņš veic okeāna temperatūras mērījumus, apskatās, vai krastā nav izmests kāds cietis jūras dzīvnieks, kā arī dodas īsākos vai garākos apgaitas braucienos, lai apskatītos, kas notiek ar viņa apsargājamo tuksneša daļu - vai te nav parādījušies un ielauzušies kādi neatļauti svešinieki un vai tās retās viesnīcas, kas šeit saimnieko, nepārkāpj kādus noteikumus.
Vienā šādā apgaitas braucienā piebiedrojos arī es. No ceļā satiktajiem cilvēkiem un viņu sejas izteiksmēm noprotu, ka tā ir liela privilēģija ielauzties šajā citādi neaizsniedzamajā pasaulē, jo daļa Namiba tuksneša vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem nav pieejama, proti, Namiba tuksnesī ieslēgto dabas mežonīguma dēļ un bioloģiski (šeit var atrast daudzus retus un senus augus) un ģeoloģiski īpašā statusa dēļ valdība ir nozīmējusi teritorijas, kas nav pieejamas. Dažās no tām ar īpašām atļaujām un nosacījumiem iespējams ielauzties bagātākajiem mūsu planētas iedzīvotājiem - izveidojot luksusa viesnīcu, uz kuru var ierasties ar speciālu lidmašīnu, vai rokot dimantus; kā arī gudrākajiem, piemēram, zinātniekiem, kas pēta kādas īpaši retas bruņurupuču sugas. Mūsu ceļā satiekam arī BBC žurnālistus, kas saskaņo filmēšanas vietas un laikus kādam dokumentālam gabalam par tuksneša lauvām.
Dzīve tuksnesī pārveido vai vismaz atstāj iespaidu uz cilvēku. Tie ir klusāki, toties daudz vērīgāki cilvēki. Arī Alvins runā ļoti maz, un viņam patīk klusums. Viņam patīk stāstīt ne tik daudz par notikumiem un lietām, kā par sajūtam. Izrādās, lai kļūtu par ceļabiedru, arī man bija jāatbilst viņa čeklistam, kur galvenais nosacījums bija spēja panest klusumu un klusēt. Jocīgi, bet reizēm cilvēku uzticību var iemantot tieši tā - lieki nerunājot. Tomēr šāda ceļa mērošana - gandrīz nerunājot - bija patiešām bauda. Pret visu to lielumu un skaistumu patiesībā nebija jau arī ko teikt. Vārdi likās mazi un īsi. Laikam tāpēc pašas skaistākās lietas cilvēki vienkārši sajūt.
Lielāko dienas daļu mēs sēdējām mašīnā, kas lēni un sparīgi mina iekšā smiltis pēc smiltīm, braucām, skatījāmies pa atvērtiem logiem, reizēm apstājāmies un mērojām kājām lielākus vai mazākus ceļa gabalus. Šad tad iestigām, tomēr, pēc Alvina teiktā, - tas tāds mazs pārbaudījums, kas ir nieks pret smilšu vētrām vai nogruvumiem, jo tad gan būtu beigas un nāktos saplakt varenā tuksneša priekšā.
Tuksnesī ir laiks dzirdēt. Klusums tevi piespiež ieklausīties. Klausīšanās - tā, šķiet, ir maņa, kas mūsdienu cilvēkam ir jāapgūst no jauna. Klausīties sevī un citos. Mēs pārāk daudz stāstām, runājam un pārliecinām. Laikam cilvēkam tīri ģenētiski ir nepieciešama tāda regulāra "izstāstīšanās". Tomēr būtu vairāk vai mazāk normāli, ja tai komplektā nāktu arī "noklausīšanās". Tomēr klusums ir grūts. Gribas piekliegt, pierunāt un aizpildīt telpu ar vārdiem un skaņām. Klusēt - tas pirmajā mirklī šķiet pat tā truli. Tomēr aiz tā visa ir iespējams tā pa īstam sadzirdēt sevi, to savu norakto, īsto un dzīvo es, kas bez tādiem liekiem lepnības un uzvaru uzplečiem. Tādu, iespējams, sačammātu, bet patiesu. Tas viss laikam no tā, ka tuksneša klusums tevi garīgi uzārda. Viss liekais ir paņemts prom - paliec tikai tu pats, jautājumi un atbildes, kas jāmeklē.
TUKSNEŠA MEITA
Ar tuksneša cilvēkiem man saistās arī kāda meitene, ar kuru iepazinos sava projekta laikā. Viņu sauc Mežāna, un, kad viņu satiku, viņai bija tikai 14 gadu. Viņas tēvs bija Alvina kolēģis un vairāk nekā 10 gadu nodzīvojis šajā pašā tuksnesī. Tāpēc arī Mežāna piedzima un uzauga kā tuksneša meitene. Atceroties savu bērnību, viņa pavisam ikdienišķi stāsta par spēlēšanos ar skorpioniem un čūskām, par bradāšanu pa siltajām smiltīm, par lietu tuksnesī un tā radīto fenomenu - tuksneša upēm, kā arī baisos notikumus par lauvu uzbrukumiem. Jā, nekādu Disnejlendu, bērnudārzu, lego klucīšu un labāko draudzeņu ar rozā lentēm.
Lai arī Mežāna ir 10 gadus jaunāka par mani, šķiet, ka viņa bija mans tuvākais cilvēks tālajā Āfrikas valstī. Arī citi viņas draugi ir manā vai viņas vecāku vecumā. Un viņa pati atzīst, ka tuksnesis viņu ir padarījis pārāk pieaugušu un ka viņa vairs nespēj iejusties savu vienaudžu sabiedrībā. Viņa runā ļoti tieši, izsaka ļoti skaudrus un patiesus cilvēku vērtējumus, kā arī saka, ka necieš liekulību. Mani fascinēja viņas iekšējais un nesatricināmais miers un šī spēja sadzirdēt. Mežāna pati gan saka, ka nu viņa jūtot, ka viņa gribot apkārt sev to otru pusi - troksni, darbību, kņadu un cilvēkus, ka viņā esot pārāk daudz šī tuksnesīgā miera, klusuma un pamatīguma. Tāpēc arī viņa devās prom uz pilsētu. Jā, iespējams, šāda tuksneša terapija nedarbojas ilgtermiņā vai arī ir efektīva atsevišķos dzīves posmos vai momentos. Vēl no šīs meitenes atmiņā man palicis viņas teiktais, ka viņai daudz labāk patīk cilvēki, kas dzīvē pieredzējuši lielas neveiksmes un nelaimes, kas ir tādi galīgi lūzeri un kas turklāt vēl spēj to atzīt. Tie esot visdzīvākie. Njā, par to es ik pa brīdim iedomājos un atceros viņu.
Tomēr tuksnesis nav pilns tikai ar emocijām, tīri fiziski tuksnesis ir pilns ar skaistumu. Katrā citā laika vienībā, kad saules leņķis krīt savādāk, tuksnesis iezīmējas citās krāsās - te tas ir spilgti sarkans, te melns, te rozā, te dzeltens, brūns un oranžs. Arī faktūras tiek piedāvātas visdažādākās - no zīda smalkām smiltīm līdz raupjiem akmeņiem. Klinšu pamatīgums un monolītums pret smalkiem smilšu zīmējumiem. Oāzes un spilgti zaļi tuksneša krūmi pret bāli dzeltenu smilšu jūru. Te arī ir tā tuksneša pilnība. Pilnība skaistumā.
Esot šeit - atpakaļ Latvijā - un domājot par tuksnesi, gribas to salīdzināt ar jūru. Tāpat kā jūra, tas tevi sauc un vilina. Tu nāc, un tev patīk. Un tad vienā brīdi, kad esi pavisam, pavisam tuvu, tev sāk tā nedaudz palikt bail. Un tu sajūti, cik sasodīti liela dabas stihija ir pret tevi un cik tu esi sasodīti liela niecība pret to. Tajā brīdī tu labāk aizver acis un dzirdi tikai troksni, un jūti tā blakus esamību. Tāpat kā jūra iztīra domas, aizdzen un aizskalo visu lieko, tāpat arī tuksneša klusums un neredzamais horizonts izēd tevi tīru. Un tu atkal esi tāds... pirmatnējs.
Ir maz lietu, ko vēlos savā dzīvē darīt otrreiz. Pabūt pie tuksneša un tuksnesī - to zinu noteikti - vēl gribētos. Ja ne Namibā, tad Mongolijas vai Arizonas. Lai atkal sajustu to neuzkrītošo skaistumu, pilnīgu brīvības un klusuma sajūtu.