Diemžēl, pēc "jaukās pasēdēšanas" uzbeku robežpunktā mums tā ir problēma. Skaidrā palikuši tikai 30 eiro, trīs dolāri un 2000 uzbeku sumu (aptuveni viens lats).
Gatava pakalpot ir Turkmenbaši banka, kas mums izmaina naudu pēc ļoti dīvaina kursa: 2000 sumi + 3 dolāri + 20 eiro = 20 dolāri! Kad mans ceļabiedrs mēģina iebilst, viņam atbild: "Nu, puis", mēs taču tev tāāā palīdzam!"
Tā arī aizejam ar 10 eiro kabatā, vēl nenojaušot, ka visā Turkmenistānā neatradīsim neviena bankomāta. Skatam paveras plašs tuksnesis, šķiet, bezgalīgs. Stāvam un stopējam. Tobrīd nedomājam ne par to, ka šo zemi kādreiz minis Maķedonijas Aleksandrs, dodoties savā iekarojumā uz Indiju, ne par to, ka šeit valdījuši šeihi, hani, Buhāras emīrs, ne arī par to, ka šeit bijis slavenais Zīda ceļš. Vienkārši lūdzamies, kaut varētu izgulēties un tikt prom.
Sēdieties, braucam!
Pēc tādiem pārdzīvojumiem būtu jānotiek kam labam. Un tā arī notiek. Kā pasakā - apstājas jauns džips, pie stūres sieviete ar melnbaltrūtoto galvassegu, kurai līdzīgu vienmēr valkāja Jasīrs Arafāts, bet aizmugure pilna ar cigarešu pakām, aliņiem. Vēlāk uzzinām, ka viņa nodarbojas arī ar naudas maiņu.
Tiekam aizvesti uz lielu, skaistu māju, izvannojamies, un tad seko grandiozas vakariņas - izrādās, dēls šodien dabūjis tiesības, un tad nu vajag tās apmazgāt. Sanākuši dažādi ciemiņi, galdā tiek celts tikko kauts jērs (pat mēs, pārliecināti veģetārieši, no dažiem gabaliņiem nespējam atturēties), dažādi saldumi, augļi, kola un šņabis. No iedzeršanas gan izvairāmies, un pēc ģimenes albuma apskatīšanas drīz vien aizmiegam.
Brokastis mums paredzētas angļu gaumē - bekons ar olu, bet spējam iedzert tikai tēju. Vīrs pa ceļam uz darbu solās aizvest mūs uz tuvējo pilsētu Turkmenabadu (bijušo Čardžou), bet sieva mums ceļam iedod 100 000 manatu. Tie ir divi lati.
Vilciena biļeti dabūt nav iespējams - pie kasēm dīvaina mīcīšanās un grūstīšanās, tāpēc sēžamies autobusā, kura biļete maksā veselu "stabu", un izbraucam uz ārpilsētas tirgu, no kura tad stopējam tālāk. Te arī pirmoreiz satiekam leģendāro prezidentu Saparmuratu Nijazovu jeb, pareizāk, ceļa rulli ar viņa ģīmetni. Vēlāk viņš būs visur: uz traktora, katras skolas, benzīntanka un neskaitāmiem namiem. Vienīgais attēls pilsētā, uz kura nebija prezidents, bet gan kāda sieviete, raisīja patiesu izbrīnu - kas tad nu? Protams, prezidenta māte!
Stopējot tiekam aizvesti līdz kādam ceļu milicijas postenim galīgā nekurienē. Vienmuļā tuksnesī līdz horizontam manāmas tikai brūngansārtas smiltis, vietām dzelkšņaina zāle un durstīgi krūmi. 90% Turkmenistānas teritorijas aizņem Karakuma tuksnesis.
Mūs paķer kāds laipns busiņš, kurā sarūmējies ne viens vien stopētājs. Kāda tante par izpalīdzēšanu sola šoferim nākamgad uzdāvināt spaini ar tomātiem. Nākamais milicijas postenis ir tādā pašā nekurienē. Vadītājs nopērk meitiņai zaķa gaļu un aicina ciemos arī mūs, taču apsverot potenciālo pasākuma ilgumu, nolemjam doties tālāk. Gribam vēl šovakar tikt līdz galvaspilsētai Ašhabadai, jo tranzīta vīza paredzēta tikai piecām dienām, bet mums jātiek līdz ostai. Atvadoties tiekam pie melones.
Drīz nāk autobuss un par 35 tūkstošiem pēc piecām stundām esam Ašhabadā. Melna tumsa. Noķeram taksi, kas par deviņiem santīmiem mūs aizved līdz vilcienu stacijai. Benzīns te ir apskaužami lēts (par dolāru var dabūt 48 litrus, gāze visiem iedzīvotājiem mājās par brīvu, bet iekšzemes lidmašīnas ir lētākas par autobusiem (600 km par diviem dolāriem).
Eņģelis Deniss
Staciju slēdz, sēžam parkā un domājam, ko darīt. Kamēr mēs tā kūkojam, pie mums pienāk divi ceļu policisti. Esot baigi garlaicīgi. Krūmos paslēpuši arbūzus - kukuļus par pārkāpumiem, un mēs tiekam pie saldā dārzeņa. Joka pēc pajautājam, vai nevar dabūt bezmaksas taksi. Nekādu problēmu! Pēc piecām minūtēm jau traucējam viesnīcas Tūrists dežurantu naktsmieru. Grozies, kā gribi, plēš 11 dolārus par nakti. Mums ir tikai tie paši 10 eiro. Neko darīt. Kamēr Jānis uz soliņa labo somu, dodos apgaitā pa naksnīgo Ašhabadu. Derētu pačurāt.
Paspēju ievērtēt arī Nijazova zelta pieminekļus - tos nevar nepamanīt. Nesen mūžībā aizgājušais prezidents, precīzāk - diktators, daiļrunīgi sevi bija nodēvējis par Turkmenbaši jeb turkmēņu galvu. Aizliedzis baletu un operu, garus matus un zelta zobus. Aizliegta bija arī jebkāda kritika un pļāpāšana par to, ka prezidents ir īsa auguma (1,60 m) un nēsā parūku.
Kā gadījies, kā ne, bet kāds eņģelītis jau par mums vienmēr ir nomodā - satiekam Denisu, kurš būs mūsu brīvprātīgais pavadonis līdz pat ostai. Deniss ir gaišmatains ašhabadietis. Pats saka, ka esot vācu un grieķu asiņu sajaukums. Pastāsta, ka Turkmenistānā vidējā izglītība ir reducēta uz deviņiem gadiem, tad divus gadus jāstrādā, vēl divi armijā. Augstāko izglītību bez lieliem kukuļiem iegūt esot pagrūti (viņš saka - neiespējami).
Deniss ar lieliskām sekmēm esot pabeidzies mākslas skolu, bet akadēmijā kā neņem, tā neņem. Strādā par viesmīli un pelna 50 dolāru mēnesī. Viņš mums atrod kādu daudzstāvenes mazdārziņu, kur varam izgulēties. No rīta ir klāt ar kafijas krūzēm, kad ieminamies, ka vajadzētu atrast bankomātu, Deniss piesakās palīdzēt.
Pēc īsa mirkļa jau esam taksī un apskatām spoži balto marmora pilsētu. Ašhabada būtībā ir no jauna uzcelta pēc postošās zemestrīces 1948.gadā. Toreiz dzīvību zaudēja ap 100 tūkstoši iedzīvotāju, to skaitā Nijazova māte un citi ģimenes locekļi. Viņa tēvs gāja bojā jau Otrā pasaules karā. Astoņu gadu vecumā viņš kļuva par bāreni (varbūt tāpēc tādi kompleksi un ambīcijas?).
Pilsēta atstāj labu iespaidu, lai gan ar bankomātiem neveicas. Beidzot izkāpjam pie mūsu pēdējās cerības - bankas ar sešus metrus augstām durvīm, grandiozām kāpnēm un strūklakām apkārt. Mums ir VISA, bet tā neder, jo banka apkalpo tikai vietējas kartes. Ar 10 eiro uz Azerbaidžānu, kur mūs gaida lidmašīna uz Rīgu, netiksim - tas ir skaidrs. Atliek tikai Western Union.
Pēc ilgas sazvanīšanās pie naudas tiekam un sākam plānot ceļu uz Turkmenbaši. Pat pilsētu bijušais prezidents nosaucis savā vārdā. Agrāk tā bija Krasnovodska. Lidmašīnu biļetes ir izpirktas divas nedēļas uz priekšu, tāpēc mēģinām tikt vilcienā. Dodam kukuļus, mums izdodas.
Turkmenbaši vēl paspējam iepirkties - tiekam pie dažādiem saldumiem un persikiem, nogaršojam kamieļa pienu (kā gāzēts saldens kefīrs). Kamielis te ir visai populārs dzīvnieks - ne reizi vien redzējām ganāmies ceļmalā.
Uz robežas mums jautā: "Počemu takie grjaznie kak trubačisti?"* Tādus sīkumus nekomentējam. Kāpjam kravas kuģī, kas uzņem kursu uz Baku.
*Kāpēc tik netīri kā skursteņslauķi?