Vecrīgā notiks Helovīna gājiens

http://helovini.blogs.lv/2012/10/03/seksigi-kostimi/ vēsta ka šogad būs vēl labāk.

pastaasti, cik taadu beernu tu esi redzeejis pie savaam durviim?

šitas marasms riebjas. īpaši saldumus diedelējošie bērni. man beigu galā ir tiesības uz mājas mieru, un es nevēlos, ka man pie durvīm zvana un ubago.

ja nezinaaji, miruso pieminjas diena rudenii bija arii senajiem latviesiem. un vispaar, PSRS laiki kad tika poteets naids pret citu tautu tradiicijaam, it kaa buutu beigusies. un kas tev ka tiks dzerts? pats Jesua Naacarietis dzeera un citiem neaizliedza.

Kas organizē šo ķēmošanos jeb citu tautu svētku svinēšanu , nejēdzot , kas tiek svinēts ???? Jāpieņem , ka tajā ieinteresēti veikalnieki un krodzinieki . Tiks pirkti ,, nāves kulta ,, tērpi un pēc tam krogos dzerts. Vienīgais pozitīvais ieguvums ir latvijas lauksaimniekiem -pirks ķirbjus .

1.novembrī katoliskā Baznīca visā pasaulē svin Visu svēto dienu, godinot gan zināmus svētos, kā piemēram, svētīgo māti Terēzi no Kalkutas un pāvestu Jāni Pavilu II, gan arī nepazīstamos svētos, kuriem Baznīcas kalendārā nav veltīta īpaša diena. 1.novembri kā Visu svēto dienu iedibināja Gregors III, kurš bija pāvests no 731. līdz 741.gadam. 1.novembrī viņš konsekrēja kapelu Romā Sv. Pētera bazilikā, to veltot visiem svētajiem. 834.gadā pāvests Gregorijs IV izsludināja šos svētkus visā Baznīcā. "Svētums gluži vienkārši ir Dieva dzīve un darbība caur mums. Tā nav greznība, bet mūsu pienākums," reiz teica svētīgā māte Terēze, kura ļāva, lai Dievs mīl ikvienu ar viņas starpniecību. Visu svēto dienai seko Mirušo piemiņas diena, ko katoliskā Baznīca 2. novembrī atzīmē jau kopš 11. gadsimta. Šajā dienā ticīgie, apmeklējot Svētās Mises un dodoties uz kapiem, lūdzas par mūžībā aizgājušajām dvēselēm. Lūgšanas par mirušajiem ir vissenākā kristīgā tradīcija. Katrā Svētajā Misē Baznīca lūdzas par ikvienu cilvēku, kas atstājis šo pasauli. Pieminot mūžībā aizgājušos, ticīgie lūdzas, lai Dievs stiprina viņu ticību Kristum, kas ir augšāmcelšanās, un cerību, ka arī mirušie sasniegs augšāmcelšanos. Lai neņem ļaunā latviešiem agrāk neraksturīgo "Helovīna" masku balles rīkotāji, bet man liekas, ka viņiem nav īstas izpratnes ne par šiem svētkiem, ne arī par ķeltu un citu tālo tautu tradīcijām. Sanāk tikai tāda ķēmošanās un pakaļdarināšana.

Sv. Mārtiņa diena (saukta arī par sv. Mārtiņa svētkiem, Martinstag un Martinmas) pasaulē tiek svinēta vienu dienu pēc mūsu Mārtiņdienas, 11. novembrī, un tai ir divas nozīmes: tāda pati nozīme kā Latvijā – rudens nobeigums un ziemas sākums – un veļu laika nobeigums (Igaunijā). Aizsākušies 16. gadsimtā Francijā, Mārtiņi (Martinmas) izplatījās līdz pat Vācijai un vēlāk jau līdz pat Skandināvijas un Baltijas valstīm. Tie nosaukti par godu Tūras Mārtiņam, romiešu karavīram, kurš pieaudzis kļuva par mūku un kādu dienu atdevis ubagam sniega vētrā pusi savas jakas, lai viņš nenosaltu. Tajā pašā naktī viņš sapnī redzējis Jēzu, kam mugurā bijusi tā pati jaka, un viņš eņģeļiem teicis: „Te ir Mārtiņš, romiešu karavīrs, kurš nav kristīts, viņš ir mani apģērbis.” Uzskata, ka Mārtiņdiena atver durvis ziemai, un bieži vien ar Mārtiņiem būtu jāatnāk pirmajam sniegam. Mārtiņos kāva lopus un sagatavoja ziemai. Zirgu un govju labklājībai katrā sētā ziedoja vienu gaili un vienu vistu. Gaili – zirgiem, vistu – govīm. Šajā laikā tika pabeigti arī lauku aršanas darbi, labībai jābūt izkultai, graudiem – sabērtiem klētī. Šis ir arī laiks, kad beidzas veļu laiks un sākas masku gājienu laiks. Mārtiņdienas parasti ir vienas dienas svinības, kas noris jautri un līksmi, jo tad beidzas klusais veļu laiks un sākas jauna dzīve. Mārtiņos sākas budēļi (ķekatās iešana), kas mājai nes svētību, laimi, veselību un auglību. Vispopulārākās budēļu maskas ir čigāni, nāve, kaza, vilks, siena kaudze un vēl daži. Tomēr, lai gan budēļi (masku gājieni) sola daudz labumu, to galvenā nozīme bija auglība mājās. Pēc Saules kalendāra Mārtiņdiena iekrīt tieši starp Miķeļa dienu (Erceņgeļa Miķeļa svētki, ko īpaši svin Alšvangā) un Ziemassvētkiem (Kristus Dzimšanas svētkiem). Mārtiņos svin apkūlības (labības kulšanas beigas), un senāk galds tika klāts ļoti bagātīgi. Lai gan vairumā no Eiropas valstīm pieņemts Mārtiņos ēst tradicionālo zoss cepeti, latvieši agrāk galdā cēla vai nu gaili, vai vistu, ko, kā jau minēju, kāva, lai mājlopiem klātos labi, bet gaili kāva arī par godu Mārtiņam. Galvenie ēdieni, ko cēla galdā un kas minēti dainās, ir gailis vai vista, maize, pīrāgi, cūkgaļa, medus un alus.

Kam tādu vajag? Te ir Latvija un Mārtiņdiena