Pirmoreiz šo grūti prātā paturamo burtu savienojumu "Mui Ne" dzirdēju Spānijā, kādā kaitbordistu iecienītā pludmalē Tarifā. Instruktors, puisis no Kanādas, bija tur strādājis un ieteica aizbraukt. Tā izrādījās Vjetnamas dienvidaustrumu puse, neliels līcītis Dienvidķīnas jūrā, 200 km uz ziemeļiem no Hošiminas jeb bijušās Saigonas. Pagāja pusgads, un mēs tur nokļuvām.
Pļerriņi braukšanai
Pēc tam, kad veiksmīgi pārlaists lidojums 12 stundu garumā, nokļūt
Mui Ne vairs nav problēma. Taksometri, privātie pārvadātāji —
piedāvājums ir milzīgs, cena atkarīga no tā, kurā vietā
interesēsieties par braucienu. Vjetnamā lielā cieņā ir ASV dolāri,
jo pat viens dolārs ir liela nauda. Ja tūristiem, eiropiešiem, kas
ieradušies pirmoreiz, 15 dolāru liela maksa par braucienu no
lidostas līdz pilsētai liekas pašsaprotama, tad ceļotājiem, kas
Vjetnamu iecienījuši, jau ir iebildumi. Ceļotāju portālā
Tripadvisor.com lasīju atsauksmes, ka 15 dolāru ir pārmaksāts,
pieci dolāri esot šī ceļa posma īstais vērtējums.
200 km līdz Mui Ne mums pieciem cilvēkiem izdevās paveikt par 90 dolāriem. Pirms brauciena izlasīju visu, kas vien atrodams šajā portālā par Mui Ne, tai skaitā arī par ceļošanu ar bērniem, un sapratu, ka zeme, kas mums ir mazpazīstama, pat apvīta ar stereotipiem par dažādām infekcijām, ir gana atvērta un draudzīga, tā sarkano karogu aizsegā nepiemirst parūpēties par tūristiem. Tiesa, tūristus mēs satikām tikai viesnīcās, kurās paši mitinājāmies. Staigājot pa ielām, ātri vien klāt bija sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, ir tikai vietējie iedzīvotāji, kas ļoti apbrīno atbraukušos baltos milžus ar gaišajiem matiem un noteikti nesaprot, kādēļ tie atsakās sēsties piedāvātajos braucamrīkos — riteņos, mopēdos, velorikšās. Liekas, kājām iešana nav iecienīta nodarbe. Daudzo mopēdu gūzmā manījām arīdzan lielus autobusus ar tumšiem logu stikliem, šķiet, tūristi galvenokārt pārvietojas ar tiem. Katram vjetnamietim ir braucamais, visizplatītākais — pļerriņš. Mana draudzene bija Vjetnamā pirms 20 gadiem un teica, ka visspilgtākā aina, kas viņai saglabājusies atmiņā, ir ielas pilnas ar velosipēdistiem un to zvaniņu skaņām. Laikam 20 gadu laikā dzīve Vjetnamā ir gājusi uz augšu, jo velosipēdus nomainījuši mopēdi un zvaniņu tinkšķus — mopēdu taurītes. Netiek izmantoti pagrieziena rādītāji, luksoforu signāliem nav liela nozīme, kreiso pagriezienu, ja ir vajadzība, var veikt no labās joslas, galvenais ir laikā uzpīpināt.
Uz šī mazā braucamrīka tiek vests viss, ko vien var vai nevar iedomāties — ģimene ar diviem bērniem jau drīz nelikās īpaša skata vērta, trakākais, ko redzēju, bija aizmugurē sēdošais vīrs ar milzīgu gleznu, ko turēja plati izstieptās rokās, kā arī braucēji no mājlopu tirgus — maisiņš ar dzīvu vistu, kas, karājoties uz braucamrīka roktura, vēro ceļu, šūpojot sarkano seksti, vai aizmugurē uzsieta kaste, kurā neiedomājamā šaurībā gulēja kādi četri kārni suņi.
Nauda vējā
Divas dienas Hošiminā un brauciens uz Mui Ne ir daudz par maz, lai
iepazītu Vjetnamu, bet pietiekams, lai radītu neaizmirstamus
iespaidus par dzīvi pilnīgi citā pasaulē.
Mui Ne ir smilšaina, palmu ieskauta pludmale 20 km garumā, kas esot viena no skaistākajām visā Vjetnamā. Pēdējo 15 gadu laikā mazos bungalo jūras krastā nomainījušas četrzvaigžņu viesnīcas, kurām pa vidu pamanījušās saglabāties arī divu un trīs zvaigžņu mītnes. Vienā šādā mazā oāzītē dzīvojām arī mēs, un bijām ļoti laimīgi par savu izvēli — tādu mājīgumu, mieru, draudzīgumu lielā viesnīcā, kurā viss ir tik sakārtots, pakārtots, noteikti neizjust.
Mums bija numuriņš ar mazu terasīti pie baseina, vannasistaba ārā pie palmas, pat ar visu vannu. Brokastis uz lielas terases pie pašas jūras. Violetu ziedu mākoņu ieskauts baseins. Ķirzaciņas, kas vakaros, sastingušas un pielipušas pie terases griestiem, gaidīja savu odu. Tuvi un tāli kaimiņi, ar kuriem tērzēt. Un, protams, pats galvenais — bija vējš, jo bez tā kaitbordists nesanāk.
No visām 12 dienām, kas tika pavadītas Mui Ne pludmalē, vēja nebija tikai divas dienas, pārējā laikā varējām izbaudīt dažādu brāzmu stiprumu, atkarībā no dienas stundas un mēness izmēra. Pilnmēness ietekmē pludmale mūs sagaidīja sarāvusies sīka, jūra šūpojās uzpūtusies, pie krasta strauji izmetot lielu vilni, kas lika domāt par lielo dziļumu pavisam tuvu pie krasta.
Pēc dažām dienām vilnis vairs nebija tik liels un negants, parādījās lielāka smilšu strēle pludmalē, un, tiekot pāri vilnim, varēja jau bez bailēm doties zaļajos ūdeņos, lai ļautos pūķa spēkam.
Pūķošanas sezona Mui Ne ir no novembra līdz maijam, pēc tam vējš pazūd. Tieši tāpat pazūd arī kaitborda instruktori, meklējot citu vietu, kur vasarā vējš pūš stiprāk. Mūsu instruktors pēc izcelsmes ir no Karību salām, melns kā šokolāde, dzimis Parīzē, savu ceļu plānoja uz Dienvidslāviju, lai novembrī atgrieztos atkal.
Piekrastē starp viesnīcām mīt vairākas kaitbroda un vindsērfinga skolas, instruktori veido ļoti raibu nacionālo kokteili — Portugāle, Kanāda, Ķīna, Krievija, Polija un citi. Restorānos līdzās uzrakstiem angļu vai franču valodā bija redzami arī aicinoši uzraksti ar norādi, ka ēdienkarte ir arī krievu valodā, bet vislabāk man patika aicinājums mācīties kaitbordu pie kādas skolas — Ģengi na veķer meņajem*.
Ekskursijas
Tiem, kas katru dienu neaizmirstas jūrā mērojot spēkos ar vēju, ir
jāņem līdzi daudz grāmatu, vai arī jābūt ļoti laiska dzīvesveida
piekritējiem. Pastaigas gar jūru, iešana uz ciemu pēc gardākajiem
mango un greipfrūtiem, peldes, peldes... Stāvot krastā un pūloties
spožajā saulē saskatīt sev pazīstamu pūķotāju, var iedomāties, ka
kādreiz tā stāvēja zvejnieku sievas, kas lūkojās pēc sev pazīstamas
laivas.
Interesantākais, ko tuvākajā apkārtnē apskatīt, ir apciemojams pāris dienās — balto smilšu kāpas, kas mums neliekas nekas neredzēts, sarkano smilšu kanjons ar nelieliem ūdenskritumiņiem, guloša budas statuja kalnos. Tas viss ir ļoti interesanti komplektā ar džipu, kurā, labi saspiežoties, var ievietoties pieci cilvēki.
Mazāk interesanti ir redzēt, ka džips ripo lēnāk par mopēdiem, karsē kājas un nelabi smird pēc izplūdes gāzēm, turklāt nolīgtais vadītājs nerunā angliski, un ar viņu neko papildus nevar sarunāt.
Ekskursijas, ko piedāvā vietējie biroji ir kā kaķis maisā. Atliek samierināties, ka viss cits, par ko lasīts ceļvedī un ko gribētos apskatīt, atrodas vismaz 200 km attālumā, un tādēļ šoreiz nav sasniedzams, jo šāda attāluma paveikšanai nepieciešamas kādas piecas stundas.
Kas te sabraukuši
Mazās viesnīciņas viesi ir raibu raibā pasaule — franči, vācieši,
angļi, meitene no Ungārijas, kas strādā reģistratūrā. Brīvdienu
noslēgumā pēkšņi kļūst skumji, ka jābrauc prom, jo tieši satiktie
cilvēki ir tie, kas visam piešķir neatkārtojamu garšu, viņu stāsti
iepin mūs mazā līča pasaulītē, noskaņā, burvju alā, no kuras žēl
iziet, jo tā ir tik neparasta.
Jau minētais instruktors no Parīzes. Viņam dzimtā pilsēta tik ļoti nepatīk, ka viņš to nomainījis pret pludmales vējiem. Instruktors no Portugāles, kam patīk izbaudīt siestu un lasīt grāmatas, viņa dēls aug Dānijā, jo "tā vienkārši sanāca, viņa gribēja bērnu paturēt".
Meitene (ap 40) no Vladivostokas, kurai mūsu instruktors neslēpa savas simpātijas, bet, tā kā viņa angļu valodu neprot, viņam nācās smiltīs zīmēt sirdis.
Franču kundze, kuras meitu es sākumā noturēju par viņas mazmeitu, jo viena izskatās vecāka, bet otra jaunāka. Abas dzīvo Tūrā, starp pilīm Luāras ielejā. Kundze, uzzinot par to, ka mēs no Latvijas, noteica: "Jā, mēs visu laiku braukājam pa eksotiskām zemēm, vajadzētu vienreiz aizbraukt uz Latviju tepat Eiropā."
Franču pāris, kas tikai pirms desmit dienām Hošiminā bija pabeiguši kārtot adopcijas dokumentus, savu astoņus mēnešus veco meitenīti vispirms bija atveduši uz pludmali, bet pēc tam visi brauks uz kalnu pilsētu Grenobli.
Arī Latvija bijusi to valstu sarakstā, kurās piedāvāts adoptēt bērnus, taču viņi divus gadus dzīvojuši Vjetnamā un esot ļoti iemīļojuši šo zemi un tās iedzīvotājus.
Puisis no Frankfurtes mani izbrīnīja visvairāk, likās, ka viņa stāstu es lasu grāmatā, nevis klausos dzīvē. Viņam kabatā jau esot biļete uz Kanādu, taisoties kaut kur ziemeļos atrast darbu, dzīvot tuvāk dabai. Kosmopolītiskā Frankfurte apnikusi tik ļoti, ka pārdots dzīvoklis, dārzā sadedzināta vecā gulta. 32 gados dzīve pilnīgi no jauna, lēciens ūdenī uz galvas.
Nobeigšu ar pāri no Vīnes, profesionāli sērfotāji, kam dzīve saplānota jau gadu uz priekšu. Meitene un puisis, abi nodarbojas ar vindsērfinga pludmaļu testēšanu, viens apraksta, otrs fotogrāfē, savus iespaidus sūta žurnāliem Austrijā un ievieto savā mājas lapā, kas pagaidām ir kā hobijs. Visi vindsērfinga cienītāji laipni aicināti tajā ieskatīties — Continentseven.com.
Nevaru to nepieminēt, jo, kā teica vindsērfingists Kriss, "mēs bijām pirmie! Pirms pieciem gadiem Mui Ne varēja manīt tik dažus pūķus, tagad jau visa pludmale pilna".
*Piedāvājam izmest naudu vējā
***
Mui Ne
Mājaslapa — Muinebeach.net
Par viesnīcu un visu, ko piedāvā pludmale — Windsurfvietnam.com
Cena par naktsmītni: 50-60 USD par istabu ar brokastīm diviem cilvēkiem.
Mopēda īre: 5 USD dienā.