Tur indiāņi cīnās ar zeltračiem, tur atrodas augstākie pasaules ūdenskritumi, tur Karību jūra ir ļoti sāļa un ļoti silta. Nav ziemas, toties ir daudz naftas. Vieta, kurai daudz dots. Tomēr tā pamanās būt trūcīga, noziedzīga un bīstama. Piemēram, kādam pārbraucienam nepieciešamais busiņš pa ceļam pie mums tika vienkārši nolaupīts. Vērā ņemams ir ieteikums nelielu naudas summu turēt atsevišķā kabatā, ko atdot zaglim, ja nu tāds nāk nazi pie rīkles likt. Ik pēc nepilniem 100 km uz visiem ceļiem armijas kontrolpunkti, vīriem ar automātiem jāredz pases.
Ar auto gan visur tikt nevar. Daudzviet var nokļūt tikai ar lidmašīnu, ja vien otrā galā ir lidlauks. Ja tā nav, tad pa upi. Ja upes nav, tad kājām. Var arī vairākas nedēļas. Tā mūsu 21 dienas ceļojums sastāvēja no deviņiem lidojumiem un vairāk nekā 1000 kilometriem ar laivu.
RĪTDIENA
Vai par visu var padomāt pirms tam? Vai paņemt visu līdzi? Džungļos veikalu nav, arī pilsētās tie trūcīgāki, nekā ierasts. Kā džungļos jāģērbjas, lai nebūtu traki karsti, lai moskīti un sīkās purpurmušas nekostu? Lai saulē neapdegtu? Lai ātri stiprai lietusgāzei sagatavotos. Lai visi neskaitāmie "ja nu.." būtu apdomāti. Soma jānes pašam, un tās tilpums ir galīgs. Ja nav tādu ceļojumu pieredzes, uzminēt visu pirms tam nav iespējams. Ļoti vēlams, lai vismaz daļa ceļotāju būtu ar pieredzi.
Šī piedzīvojuma liela veiksme ir ceļabiedri. Katrs no savas profesionālās jomas, apvienoti tik ar ceļošanas kaislību atrast īsteni vērtīgas vietas uz zemeslodes, kurp ir vērts doties, pārvarot laiku, telpu un sevi. Būtiskā aizmugures sajūta, esot simtiem kilometru attālumā no mobilajiem sakariem un palīdzības dienestiem.
Savanna, kalni, mālaina zeme un upes. Džungļi ap tām. Lauksaimniecībai zeme neder, lopu nav, tiem zāle par asu. Savvaļas zvēri daudzviet izmedīti. Tāds ir reģions, uz kuru ceļojam. Lielā savanna. Visur mūs pavada man ~ana. Spāņu valodā šis vārds nozīmē "rītdiena", taču tam ir arī otra nozīme -- nenoteikta nākotne. Kāpēc autobusa nav? - Man ~ana. - Kāpēc lidmašīna kavējas? - Man ~ana. - Kāpēc bija jāceļas piecos no rīta, ja izbraucam deviņos? - Man ~ana.
Ar laiku kļūst saprotams, ka notikšana tieši laikā nav vērtība. Ka notiek lietas savā gaitā, ka var plānot tā vai citādi, bet man ~ana darīs savu. Laikam jau karstums liek kustēt lēnāk, neļauties stresainam saspringumam. Tomēr dzīve tur rit, lai arī pēc man ~ana pulksteņa.
Atgriežoties šajā dzīvē, izrādījās, ka zināma man ~ana ir veselīga arī te. Pārāk jau esam ieskrējušies savā čaklumā. Ilūzija, ka jādzīvo skriešus, nedrīkst lēnāk, agri vai vēlu liek paklupt. Drīkst, ja azotē man ~ana.
Ne visu darīt ir prātīgi. Prātīgiem ļaudīm iet augšup pa ūdenskritumu kaskādēm nez vai liktos laba doma. Slideni akmeņi, ūdens, kas nes pretējā virzienā. Tāda izklaide, turklāt bez drošības līdzekļiem, laikam nav saņēmusi tūrisma sertifikātu. To jau tik pēc tam apdomā - kas būtu, ja būtu.
Zem lielajiem ūdenskritumiem iespējams ložņāt. Pa iekšpusi, starp klintīm un gārdzošu ūdens sienu, vietām, kur nu nekādi neizskatās, ka var tikt cauri. Vēl cita krāčaino upju izklaide - slidināšanās. Dažviet, kur gluds upes dibens un straume slaidi laižas lejup, var slidināties kā pa cauruli ūdensatrakciju parkā. Tik laikus jātiek ārā pirms krācēm. Un nedrīkst pirkstus uz priekšu turēt, var pret kādu nelīdzenumu izlauzt. Reiz vakarā, kad jau tumšs, gids un jau arī draugs Rikardo piedāvā ko īpašu - nakts peldi. Pēc izkratīšanās apvidus auto pa bezceļiem nonākam kalna galā. Blakus ūdenskritums, auto sasvērts uz priekšu, lai izgaismotu 15 metrus zemāko dabas radīto baseinu. Dabisks veidojums savannā ar glītām trepītēm, soliņiem un galdiņiem. Tumsā zibeņo visa pamale, un karstajā naktī tur ir pavisam labi.
INDIĀŅI UN ZELTRAČI
Tikai pirms desmit gadiem attālās ciltis vēl nēsāja no lapām darinātas drēbes. Vēl pirms pāris gadiem indiāņi cirta nost valdības uzstādītos jaunos elektrolīniju stabus. Negribēja, lai elektrība maina dzīvi. Tagad ir metāla stabi un lietotas drēbes no mūsu pasaules, un kristiešu sludinātāji. Tomēr lielākais posts ir nelegālie zelta meklētāji. Devāmies vairāku dienu braucienā ar laivu pie kādas attālas indiāņu cilts jekvana. Neilgi pirms tam kalnā blakus ciemam tika atrasts kilograms zelta vienā gabalā. Uz veiksmīgo vietu devās laimes meklētāji, kurus nu ķerstīja armija. Uzzinājām, ka apšaude galā, un devāmies turp.
Puiši ar automātiem vēl joprojām dzīvoja ciemā. Indiāņi mūs uzņēma kā viesus, izrotāja, lepni rādīja, kā cep maizi. Izrādās, no indīgiem augļiem, kurus vāra deviņas stundas, līdz iegūst attāli miltiem līdzīgu izejmateriālu. Maizei garšas nav, tā ir kā sūklis. Pamatēdiens - medījumi. Tapiri, kapibaras.
Vakarā ciema saietu namā notiek kopējs latviešu un indiāņu pasākums. Sākumā garas runas un gari tulkojumi. Ciema vadonis mūs lūdz, lai ANO panākam, ka zelta meklētāji viņus liek mierā. Savādi - zelta un dimantu tuvums ir īsta nelaime.
Pie galda - pakava formā - ciema vadība sēž vidū. Vīrieši un viesi vienā spārnā, sievietes un bērni vienkopus otrā. Katram sava vieta. Ciltis mēdz mainīties ar bērniem. Nesen bija iemainīts piecus gadus vecs puika, kurš visai apmulsis staigāja apkārt, jo nesaprata šīs cilts valodu.
Katrā indiāņu ciematā darina ieročus, rotaslietas un skulptūras - sev un pārdošanai. Plecīgas, zemas un spēcīgas. Zvēri ieņem formu pēc savu atveidotāju miesas būves. Kādas zvēra skulptūras vēderā iemitinājies kristiešu Ziemassvētku Betlēmes komplekts - Marija, Jēzus un trīs austrumu gudrie. It kā tradicionāla dzīvnieka figūriņa. Pacel sānus, un, hop, - no džungļiem nonāc Izraēlā.
BENZĪNS UN ČAVESS
Pa mazpilsētas sakarsušajām ieliņām visu dienu riņķo kravas auto - tajā ar govs ķēdi nostiprināta krietna skaļruņu kaudze, un skan viena dziesma ar piedziedājumu "Uh ah Chavez no se va!" Vēlēšanas pēc pāris nedēļām. Kad auto ir blakus, sarunāties nav iespējams. Tāpat iznākums skaidrs - vīrs allaž sarkanajā kreklā Ugo Čavess pie varas paliks. No Latvijas raugoties, šāda izvēle šķiet savāda - balsot par vīru, kurš draudzējas ar Kubu, Ķīnu, Ziemeļkoreju, Krieviju, Baltkrieviju un Irānu. Savos priekšvēlēšanu plakātos viņš aicināja balsot pret diabolo jeb Sātanu, kas esot Džordžs Bušs juniors. Lidostā var nopirkt šo vellu atmaskojošas grāmatas, blakus "cilvēcisks" stāsts par Čavesa dzīvi.
Lielo mīlestību pret mūsu kaimiņu baltkrievu režīmu varēja redzēt jau lidostā. Iznākot no pasu kontroles, starp sagaidītājiem vīd plāksnīte ar uzrakstu Belņeft, milzu ekrānos lidostā bezgalīgi tiek atkārtots televīzijas sižets par draudzīgo vizīti. Ģenerāļi un plastmasas smaidi. Nafta. Protams, ka tā. Venecuēlai ir milzīgas naftas rezerves, kuras neatstāj vienaldzīgu nevienu valsti, īpaši netālās ASV. Tieši savas naftas sargāšana ir pievienojusi Čavesu ASV nīdēju pulciņam. Tā ir draudzēšanās pret milzu varu, kura Dienvidameriku mēdz izmantot savu vajadzību apmierināšanai. Tikai draugu loks tāds savāds.
Čavesa iekšpolitika esot sociāli stabilizējoša. Vairāk armijas ielās, noziedzība nedaudz ierobežota, iedzīvotājiem degviela tiek pārdota par niecīgu cenu: benzīns par pieciem santīmiem litrā, dīzeļdegviela par trim. Tas ir daudz lētāk par ūdeni. Arī tas rada dīvainības. Mūsu gida apvidus auto nepieciešama degviela. To var dabūt vienā no diviem mazpilsētas benzīntankiem. Abus apsargā armijas puiši ar automātiem, abi atvērti tikai priekšpusdienā. Vienā degvielu pārdod, ja auto reģistrācijas numurs beidzas ar pārskaitli, otrā - ja ar nepārskaitli. Un, ja vienā degviela beidzas agrāk par pusdienlaiku, otrā to nevarēs nopirkt, ja auto numurs beidzas ar nepareizo ciparu.
Tas vēl nav viss - kurš katrs nevar tā bez aprunāšanās tik braukt un liet. Lai iekļūtu degvielas uzpildes stacijā, armijniekam tiekam parādīti mēs, bālie ceļotāji no Eiropas. Šis arguments palīdz, un par grašiem bāka ir pilna. Laikam pārāk, jo turpmāk nelāgi ož pēc benzīna un tas glītā straumītē tek uz izpūtēja. Gids saka, ka tā esot, kad bāka pilna, vēlāk pāriešot. Visas šīs dīvainības tāpēc, ka kaimiņvalstīs degviela ir daudz dārgāka un kontrabanda ir ļoti izdevīga. Ja pieķer, konfiscē auto. Uz Venecuēlas un Brazīlijas robežas īpašā stāvvieta ir pārpildīta.
Ielās braucamie ir apburoši - lielākoties septiņdesmito gadu ASV ražojumi. Lieli, ēdelīgi, apdauzīti no visām pusēm, ar piesietiem sasistiem lukturiem. Tomēr katram iekšpusē ir viena iespaidīga ierīce - kompaktdisku atskaņotājs ar milzu skaļruņiem. Nereti tās ir lielas skandas, uzgrieztas labi skaļi. Reiz kāds taksometra vadītājs, sapratis, ka spāniski mūsu saruna ir ļoti ierobežota, uzgrieza ļoti skaļi radio un pilnā balsī dziedāja līdzi bēdīgai liriskai dziesmiņai, un skatījās, kā mums tas patīk. Citā taksometrā vienlaidus priekšējais sēdeklis bija apvilkts ar gaiši zilu garspalvainu mākslīgo ādu un nostiprināts starp sānu balstiem ar nostieptu ķēdi, lai neuzkrīt aizmugurē sēdošajiem. Protams, logus atvērt nevar, durvīm no iekšpuses nav apšuvuma un bagāžnieks neturas ciet.
ZUDUSĪ PASAULE
Tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur ir galdakalni jeb tepui. Neparasti, jo to malas ir pavisam taisnas, stāvas. Vertikāla siena kilometra vai pusotra augstumā. No attāluma kalni izskatās kā taisnstūri. Augša ir nosacīti plakana un plaša. Pēc leduslaikmeta visa apvidus augstums bija tāds, kā tagad kalnu augšas. Laikam ejot, ūdeņi mālaino augsni izskaloja, lejā izveidojās neauglīga savanna, bet augšā palika nošķirti seno laiku dzīves gabaliņi. Galdakalnos augšā sastopami dinozauru laikmeta augi. Īpatnēji, sīksti. Arī insekti un abinieki. To sauc arī par zudušo pasauli. Indiāņi, kas tuvumā dzīvo, tikai pavisam nesen atļāva turp doties pasaules apceļotājiem. Kalns atrodas uz triju valstu Venecuēlas, Brazīlijas un Gajānas robežas. Tur arī sākas visu triju valstu galvenās upes.
Pats tuvējā ciema šamanis ved augšā grupas. Ierobežotu skaitu. Kalnam tuvojoties, jālūdz atļauja ienākt, jāapmazgājas. Nedrīkst skaļi runāt, nedrīkst domāt sliktas domas un neko no turienes ņemt līdzi. Indiāņi uzskata, ka kalna vēderā dzīvo caurspīdīgi cilvēki, bet neko tuvāk stāstīt negrib. Šamanis stāsta leģendas un teikas, bet par kalnu ne vārda.
Kalnam visapkārt stāva siena, ir tikai viena salīdzinoši lēzena taka, pa kuru nokļūt augšā. Cauri mūžam slapjiem lietusmežiem, mākoņiem un ūdenskritumam. Lejā paliek džungļi kā zaļš paklājs, apkārt melni akmeņi un balts ūdens. Ik minūti mainīga gaisma un mākoņi, kuri skrien, krīt un ceļas. Pēkšņi blīvs lietus - kā duša. Melnas vardītes, kuras nemāk lēkt, senākas par dinozauriem, gaļēdājas puķes un klusums. Patiešām cita pasaule, vieta, kas nelīdzinās nekam citam. Tur, augšā, atradās, ko paņemt līdzi. Ne kalnu kristālus, ne akmeņus. Lejupceļā mūsu indiāņu šamanis deva katram indiāņu vārdu pēc uzvedības, rakstura un uzzīmēja uz sejas zīmi. Tā nu esmu tagad Tir Tir - putniņš, kurš lēkā un naktī neguļ.
EŅĢEĻU ŪDENSKRITUMS
Augstākais pasaulē. Ūdens no galdakalna malas brīvi krīt bez dažiem metriem kilometru. Ūdenskrituma augšu var redzēt, ja nav mākoņu. Milzīga ūdens bārda. Garajā ceļā ūdens straume sadalās pilienos un nolaižas kā blīvs lietus.
Tā ir vieta, kur vēl nesen dzīvoja latviešu dēkainis Aleksandrs Laime. Tieši viņš atradis labāko skatpunktu uz ūdenskritumu un visu atlikušo mūžu pavadījis tā tuvumā. Sastopam ļaudis, kas viņu pazinuši. Visi nerunīgi. Tā vien šķiet, ka klusēšana pieder pie izdzīvošanas mākslas. Par Laimi klīst baumas, ka viņš esot atradis daudz zelta, dimantu un par to klusējis.
Eņģeļi no mākoņa maliņas nav ūdenskritumam devuši vārdu, tas nosaukts par godu amerikāņu laimes meklētājam pilotam, kura lidmašīna avarēja pie tā. Un viņa uzvārds bija Endžels.
Indiāņu skolā uz globusa laivas vadītājam parādīju, kur ir Latvija. Viņš grozīja un skatījās, līdz teica, ka piecos gados ar laivu var aizbraukt. Esot vērts paskatīties, kas pasaulei otrā pusē.