Sapratis, ka saimnieki pret mums izturas labi, Fredis smagās aizdomas nomaina pret siltu pieglaušanos un nolaiza man roku. Labs puika! Tiešām labs! Vienu mirkli mūs uzmanīgi vēro melnbaltā Leda. Vēlāk viņu redzēsim vairs tikai suņa būdas dziļumā. Leda mūs nepagodinās ar sirsnīgu ķepas spiedienu, un, kā vēlāk uzzināsim, noraidošajai attieksmei ir pamatots iemesls. Diemžēl nesastapām arī Vestarda mazo māsiņu Aurēliju. Viņa bija nopietni apslimusi.
Viņš nav mačo
Virtuvē iepazīstamies ar vēl vienu šīs mājas četrkājaino ģimenes locekli - nenosakāmas šķirnes strīpainu lauku runci Šamilu Basajevu, kuram, iespējams, no tāltāliem senčiem mantojumā ticis pieplacinātais persieša deguns. Iveta glāsta runcānu un pažēlojas, ka mājas vīrieši nelolo siltas jūtas pret Šamilu. Iveta stāsta, ka Šamils esot nesen nomirušās mājas kaķenes bērns. Pārējos kaķēnus, kas bija nosaukti mašīnu vārdos - Almēra, Mersedess, kas starp citu tagad dzīvojot Dagnijas Staķes saimniecībā, un citus, Iveta pārdevusi tirgū, bet Šamilu neviens neesot ņēmis. Tā viņš palicis Irbēs. Vestards raksturo: "Peles Šamils neķer, šad tad mēdz "špricēt" (jo savulaik netika kastrēts) un vienmēr ir puņķains! Viņš nav mačo!" Lai vīrieši saka, ko grib, ar sirdi jūtu - ja Šamilam kāds darītu pāri, tam labi neklātos.
Bezcerīgs gadījums
Ledai pašlaik esot aptuveni desmit gadu. Iveta stāsta: "Kad
nomira mūsu iepriekšējais suns, nospriedām, ka gribam mājās jautru
kucēnu un noteikti - puiku. Nolēmām, ka draudziņu vajag ņemt
patversmē Tukumā. Tās vadītāja Simona Grundule parādīja mums visus
iemītniekus, bet pie viena šķietami tukša būra teica, ka te mītot
bezcerīgs gadījums - sune, kura pirms kāda laika ar nobendētiem
kucēniem līdzās atrasta grāvmalē un atvesta uz patversmi. Vairākas
reizes cilvēki viņu ņēmuši un veduši atpakaļ, jo Leda nelīda laukā
no būra." Iveta atceras notikumus pirms pieciem gadiem: "Pie tā
būra patversmē man galvā pēkšņi notika klikšķis. Mans mērķis nav
izdarīt labu visiem, jo tik daudz vietas sirdī man nav. Taču
nolēmām, ka noteikti jāņem tieši Leda, kuru būrī nevarējām pat
saskatīt." Iveta apgalvo, ka mīlestība starp Ledu un mājiniekiem
izveidojās uzreiz, bet patiesu gandarījumu Iveta guva dienā, kad
Simona Grundule atbraukusi apraudzīt, kā klājas viņas "bezcerīgajam
gadījumam". Mājasmāte ar prieku atceras: "Sagadījās, ka Simona nāca
no vienas puses, es - no otras. Simona pasauca Ledu. Sune brīdi
vēroja abas, tad pienāca un cieši pieglaudās manām kājām. Viņa
izdarīja savu izvēli." Vestards klusi piebilst mammas stāstītajam:
"Leda būtībā nav ne dzīvnieks, ne suns, viņa ir smalka inteliģenta
būtne, kas nemitīgi grib, lai viņu samīļo, un joprojām
pieglaužoties vēlas gūt apstiprinājumu, ka šeit viņa ir drošībā."
Ferenca Lista pēctecis
Brūnajām acīm zibot, Vestards stāsta par Fredi, kuru visa ģimene gaidījusi ilgus gadus. Bijis tā - Vestarda tētis Gunārs pie radiem Latgalē reiz ieraudzījis skaistu un lepnu mājas sargu, gudru, gluži vai apgarotu suni. Projām braucot, viņš teicis - ja skaistulis "sastrādās nedarbus ar kādu kaimiņu suņu meiteni", lai radi zvanot - vienu kucēnu viņš ņemšot Irbēm. Pēc septiņiem gadiem atskanējis zvans - radi aicinājuši braukt pēc "sastrādātā" suņa bērna. Tā Irbēs ieradās Frideriks Šopens. Mājinieki smej - iepriekšējais suns labprāt klausījies Vestarda spēlētās Revolucionārās etīdes, tāpēc viņu sauca par Ferencu Listu. Lai tad arī šis ir komponists!
Vestards raksturo īsi: "Fredis ir fantastisks suns!" Mūziķis neslēpj arī Freda rakstura negatīvos aspektus: "Viņš ir labos draugos ar Ledu, taču viens no abiem vienmēr jātur piesiets. Tikko brīvi ir abi, tā viņi prom uz mežu!" Laipnīgais Fredis mežā kļūstot asinskārs. Nez, kurš no abiem suņiem ir kūdītājs, bet abi esot uz stirniņām kāri: "Sajūtot stirnu pēdas, mūsu gudrais un jaukais Fredis paliek par zvēru, zaudē cilvēcisko seju, viņš vairs nav viņš. Reiz abi nāca mājās ar asiņainiem purniem. Citā reizē Ledai uz mutes tika uzliktas sešpadsmit šuves. Viņa nekad nepaceļ balsi, bet ielien zvēru alā tā, ka pašai grūti izkūņoties laukā. Tur tad arī dabū pa ģīmi."
Vai sportiskais Vestards bieži ar abiem suņiem iet uz netālo mežu? Pianists atklāti atzīst, ka pastaigas ar suņiem ir mammas ziņā. Viņš mežā parasti dodas viens: "Man gribas izbaudīt mieru un klusumu. Mežs iztīra galvu. Staigāju, runājos ar kokiem, un ausīs man skan mūzika. Tā ir pacilājoša sajūta."
Drīz atvadāmies, jo mājinieki mazliet satraukušies - Aurēlija tiešām jūtas slikti. Leda bailīgi paveras uz mums no būdas dziļumiem. Atceļā mazliet nožēloju, ka neredzēju abas Šimkus ģimenes pienīgās kazas. Vestards par tām jauki stāstīja: "Es jau divdesmit gadus katru rītu izdzeru litru kazas piena. Tas ir veselīgs un daudz liesāks par govs pienu. Kad vajag, es kazas arī slaucu. Man un tētim viņas ļaujas pat labprātāk nekā mammai. Kazas mani saprot. Viņas zina, ka esmu pianists. Kad komponēju savu pirmo klavierkoncertu, abas ganījās zem loga. Viņu piens ir pilns ar klasisko mūziku."
Mums palika vēl viens neizdarīts darbiņš - neparunājām ar vienpadsmit gadu veco Aurēliju. Zirgi ir meitenes pasaule no piecu gadu vecuma. Tā ir zīme, ka mums jāatgriežas Irbēs, kur ciena un rūpējas par dzīvniekiem.