Reiz vasarā, braucot uz Egejas jūru, gluži vai salēcos, ieraugot pirms kādas pilsētas uz podiuma uzceltu... alus krūzi. Ar visām putām! Kad pajautāju, kas ta’ nu, vai patiešām bairītim piemineklis, mani uzaicināja uz ceļmalas ēdnīcu, kurā noteikti jānobauda airans, «ar ko pilsēta ir slavena». Atnesa kapara krūzīti ar kausiņu, airans bija tā uzputots, ka baltās skābpiena putiņas vēlās pāri pār malu nudien kā labs alus skaistā reklāmā. Dzēriens kā dzēriens, toreiz nodomāju, bet galvenais šajā lietā ir, ka ikvienā vietā turki tādā veidā lepojas ar savu darbu, ar to, ko viņi ražo, kas pie viņiem vislabāk aug.
Kā otrs likums, ja esi paviesojies kādā vietā, tad mājās brauksi apdāvināts ar slaveno lietu: apjoms mērāms kastē, maisā, dučos – vienmēr līdzi tiek iedots vai nu jogurta spainis, vai esi apbalvots ar persiku kalnu. Tā tas bija Kutāhijā, kur ražo porcelāna traukus, Trabzonā, kur pie Rizes aug vislabākā melnā tēja, vai atgriežoties no Bozujukas, kur aug saldākās melones.
«Ja septiņas dienas apēd pa vienam kilogramam vīnogu, tad iztīrās aknas un var izveseļoties pat no cirozes,» stāsta Erdžans. Es māju ar galvu, jo ikkatrā vietā kāds teiks, ka šajā vietā ir vislabākais gaiss, karstākā saule, saldākās aivas... Kad reiz iecirtu zobus izslavētajā auglī, mute sarāvās čokurā, jo aiva ir kā lielas cidonijas, skābas kā citroni, bet turki tās žāvē, cep cukurā, pasniedz ar saldu krējumu un ēd desertā, ka šmakst.
Viņš zinot vienu galīgi slimu turku, kurš Vācijā bija paļāvies vīna dzeršanas netikumam, ka bail, atgriezies dzēris tikai kalnu avotu ūdeni un ēdis vīnogas, pēc mēneša tapis vesels. Es piekrītu, jo gandrīz ikvienā vietā ir līdzīgs stāsts, piemēram, ja divdesmit vienu dienu peldēsies termālo sērūdeņu baseinā Haimanā, kur temperatūra ir +44 grādu, tad reimatisms būs izārstēts. Gandrīz katrā vietā vajag ēst, dzert, noiet pa kalnu taku, tad būšot vesels, atgūs zaudēto, iegūs nākamību.
Erdžans Turans ir Arabgiri pilsētiņas galva un bija noorganizējis konferenci par godu rakstniekam un kaismīgam izglītības veicinātājam Fetiham Gemuhluoglu, kurš dzimis Arabgiri. Pilsētiņa atrodas simts kilometrus no Malatijas un agrāk atradās uz Zīda ceļa. To apliecina pie namu durvīm pieliktie lielie zvani. Kurš tad tādus kaklā var noturēt? Karavānu kamieļi. Bet tā ir bijusi cita godība. Tagad dzīvo citādi.
Šeit, kalnu ielejās, ir tieši tādi dabas apstākļi, lai vīnogas būtu vislabākās, visīpašākās,» no Erdžana staro lepnums. «Reiz ārsti no Francijas veica pētījumus, lai izmērītu cilvēkiem hemoglobīnu, un bija pārsteigti, ka visiem tas bija augsts. Malatijas zemi slavē kā labāko aprikožu un vīnogu audzēšanas vietu, tāpēc es nebrīnos, ka mazās Arabgiri pilsētiņas centrā novietots divmetrīgs vīnogķekars.
Taču ir auksts. Pēkšņi es atskārstu, ka patiešām ir ziema, decembris, man kalnos salst, jo, kaut arī spīd saule, ir nedaudz virs nulles, ēnā uz ielas ledus. Erdžana sieva man uzdāvina lakatu, viesnīcā sievietēm palūdzu, lai man to apsien ap galvu tā, kā to sien tieši Arabgiri. Viņas to izdara tik veikli, šik-šik-šik, apmet vienu stūri, aizloka otru, un man atstātas vaļā tikai acis. Mute ciet. Šādi nomaskēta kā vietējā sieviete dodos kopā ar rakstnieku delegāciju ekskursijā pa kalniem. Vietējie sasveicinās ar viesiem, bet ar mani ne. «Tā ir mūsējā,» kāds vīrs nosaka, un tajā brīdī es klusi ķiķinu pie sevis, ka slēpšanās izdevusies.
Labi, ka lakats man bija apsiets, jo, kad mēs tikām uzaicināti «tradicionālā kalnu mājā», lakats bija tas, kurš mājas sievietes iedrošināja mani uzaicināt tālāk par goda istabiņu, kur viesiem tika pasniegts piens. Man taču bija tieši tāds pats lakats kā viņām.
Kad iegājām pirmā stāva telpā, sākumā nesapratu, kāpēc blakus paklājam un pīteņiem stāv... govs. Gluži kā Latvijas brūnā, tikai mazāka. Mājas dzīvojamā daļa kalnos tradicionāli tiek būvēta virs kūts. Kūtī pie balsta piekārts grozs. Tajā saimniece savāc savas piena ķeizarienes pļekas, grozu nes ārā kā karalisko naktspodu un brūno zeltu glabā dārza svētībai. Nezinu, kur notek govsūdens. Nesaprotu, kā var uzturēt tīrībā kūti kā dzīvojamo istabu, nesaprotu... Taču zinu, ka latviešu saimnieču attieksme pret savu gotiņu ir tikpat līdzīga. Man pašai taču savulaik bija četras slaucamas govis, es zinu, cik daudz darba ir ieguldījušas šīs mājas sievietes, lai varētu godam uzturēt gotiņu. Skaidrs, ka viņas sarunājas!
Kad viesi devās prom, sievietes no blakusistabas man pamāja, teica, ka gribot vēl ko parādīt. Viņas atvēra zemās durvis, un redzētais izskatījās pēc iespaidīgākās mākslas performances – dūmakainā telpas gaismā pie griestiem, vēsumā vēdījot saldi svaigu smaržu, ar diedziņiem sasieti buntītēs, karājās vīnogu ķekari kā pirms pasaules radīšanas. No augusta, kad novāktas, vīnogas glabā vēsā telpā un ēd visu ziemu.