Rokās suns nedevās, viņš gaidīja savus mīļos. Kādā dienā suņa vairs nebija. Gribētos domāt, ka viņš sagaidīja savu saimnieku, taču diez vai. Visticamāk, ka pakļuva zem kādas garāmbraucošas mašīnas," stāsta rakstniece Anna Skaidrīte Gailīte, kurai, tāpat kā daudziem cilvēkiem, sāp pamesto, klaiņojošo un nelaimīgo suņu liktenis.
Sāpes remdē Dinga
Jēkabpilī pie Gailīšu dārza vārtiem pirmā mūs sagaida melnbaltā
spanielīte Dinga. Ja nezinātu šī labdabīgā jaukuma raksturu,
nudien, neiedrošinātos vārtiņiem pat tuvoties. Taču Dinga rej aiz
prieka par katru ciemiņu. Pagalmā sunīte riņķo ap atnācējiem, laiza
rokas un mēģina cieši, cieši ieskatīties acīs, cenšoties uzsvērt,
ka šajā mājā viņa ir vienīgā, kurai būtu vērts pievērst uzmanību.
Skaidrīte un Inārs vēlīgi smaida. Dinga ir viņu mīlule. Rakstniece
pasūkstās, ka esam mazliet par vēlu atbraukuši - dārzā jau
noziedējušas krāšņās puķes, bet Dinga uz ziemu steigšus mainot savu
zīžaino kažoku. Man vienalga - rozes joprojām zied, sīkās alises
dobē smaržo pēc medus, bet Dinga būs skaista vienmēr, jo viņa ir
mana krustmeita.
Kad pirms diviem gadiem viens aiz otra uz citiem medību laukiem pārcēlās Skaidrītes un Ināra abi vecie suņi, teicu draudzenei sen zināmo patiesību - šīs zaudējuma sāpes var remdēt tikai ar jauna mīluļa iegādi. Viņa piekrita un piebilda, ka vislabprātāk dotu māju un siltumu kādam, kuram šajā pasaulē tas ir atņemts. Rakstniece sprieda: "Lai tikai viena maza pilīte, tomēr tā būs pasmelta no veselas bēdu jūras." Viņa vienīgi teica, ka grib neliela auguma sunīti, pārējais esot nesvarīgs.
Drīz uzzināju, ka Ogres dzīvnieku patversmē nokļuvusi jauka spanielīte. Klāt nebiju, kad Skaidrīte un Inārs devās uz Ogri. Skaidrīte atceras: "Patversmes vadītāja Anita Krastiņa ieveda telpā sunenīti. Uzmetusi kūkumu, viņa pameta apkārt bailīgu skatienu, piegāja pie Ināra un ielika galvu viņam klēpī. Sunīte saimnieku izvēlējās vienā mirklī."
Būs jāsadzīvo!
Vienīgā nelaime - jautājums nebija saskaņots ar Robi. Tīģerkrāsas runcāns par mājas jauno iedzīvotāju bija nepatīkami pārsteigts. Skaidrīte smej: "Teicām - būs jāsadzīvo! Skaidrojām abiem, un likās, ka viņi saprata. Puslīdz."
Spanielīte, kuru Skaidrīte un Inārs nosauca par Dingu, ar prieku apguva jauno teritoriju, iepazina dārzu. Pirmo reizi, aizbraucot uz laukiem, viņa tika palaista vaļā ar bailēm. Rakstniece neslēpj: "Mums bija bažas - ja nu Dinga aizskrien un neatgriežas?" Velti baiļojās. Dinga skrēja līkumlīkumus, viņai patika brīvība, taču visu laiku sunīte centās paturēt redzeslokā savējos. Viņai bija paniskas bailes palikt vienai, pazaudēt jauniegūto ģimeni.
Šīs bailes Dinga acīmredzot saglabājusi uz visu mūžu. Tas rada nelielas problēmas, piemēram, ja saimniekiem vienlaikus jāpamet māja un Dingu nevar ņemt līdzi. Tad jāveic pārrunas, jāskaidro, ka abi aiziet uz neilgu laiku. Dinga saprot. Viņa sabēdājusies nolien maliņā un jau tūlīt sāk gaidīt.
Greizsirdīga pēc suņa
Nekāds zelta gabaliņš tomēr Dinga nav. Viņai ir arī savi radziņi. Piemēram, pārdzīvojumi sākas, kad ciemos atbrauc Gailīšu mazbērni Aleksandra un Zigmārs. Kamēr bērni spēlējas ar Dingu, viņai ir lieli prieki, bet, kad kāds no mazajiem raušas klēpī Ināram, Dingai no uztraukuma pat ūsas sāk raustīties - tā taču ir viņas vieta! Greizsirdība ir viena no Dingas rakstura īpašībām. Audzināšana un labās manieres tiek aizmirstas, kad uz galda malas atstāts kāds saldums. Ne gluži nenovīdība, bet nelāga īpašnieciska tieksme viņai piemīt. Redz, Inārs ir liels mednieks. Mājās ar guvumu viņu pirmā vienmēr sagaida Dinga. Tā ir reize, kad Robis virtuves durvīm pat tuvoties nedrīkst! Dinga labi zina, ka medījuma pietiks visiem, tomēr, tomēr…
Sunītes ilgotākie vārdi ir - brauksim uz mežu. Heijā! Kur vēl lielāku prieku gūt, kā baudīt zaļo meža gaisa kokteili, izskrienoties pa meža celiņiem vai dzenot pēdas kādam no savējiem, kurš aizslēpies aiz koka!
Kā spanielam pieklājas, Dinga dievina ūdeni. Ezerā viņa pārvēršas par torpēdu. Spēj tik mest kociņus, kuri jānes krastā. Taču reiz gadījās, ka par Dingu ieinteresējās gulbju pāris. Spārnus pacēluši, viņi kā milzu buru kuģi iznira no niedrāja. Skaidrīte smej: "Vajadzēja redzēt, kā Dinga laidās prom! Tagad viņa vairs pat neskatās uz niedru pudura pusi!"
Dingas pagātne viņas saimniekiem paliks mūžīgais noslēpums. Reizēm, ķemmējot sunītes zīžaino kažoku, Skaidrīte taujā: "Pastāsti, kā dzīvoji savus pirmos četrus dzīves gadus, kāpēc tāda mīļa un gudra nokļuvi uz ielas?" Dinga klusē. Viņa skatās Skaidrītē ar brūnajām skaistajām acīm un it kā saka: "Kas bijis, bijis. Tagad taču esam laimīgi - mūsu mīlestībā un sapratnē, vai ne?"