Viens pats mežā

Dieviņš un sunītis pa abiem puiku nosargāja.

Man arī bērnībā sivēni bija kā draugi. Aber viņi izauga un palika par cūkām, daži pat kuiļiem.

man ir 50 gadu, bet labi atceros, ka līdz manam 5 gadu vecumam dzīvojām pie meža, un tā nebija nekāda problēma tikt uz mežu. mani gan baidīja ar vilku un nāru, kas velk rudzos iekšā, bet laikam tā vēlme skriet uz mežu bija lielāka par bailēm. cik atceros, bail man nebija, es zināju, pa kuru taciņu iet, kur ir tilts, kur lielais alksnis un.tml. man tur patika - vizbulītes pavasarī, vasarā zemenes utt. lauku bērns 4 gadu vecumā organiski iekļaujas lauku vidē, un tā kā ir vienīgais bērns, cik var noprast, tad viņam ir bezgala garlaicīgi ar lielajiem, jo viņi ir tik neinteresanti. es arī augu viena starp 6 pieaugušajiem. protams, ka es biju paēdusi, apģērbta utt., bet daudz runāties un ņemties ar mani viņiem nebija laika, un tad es klīdu visur apkārt, draudzējos ar aitām, cūkām u.c., jo šiem mana kompānija arī laikam patika un viņiem vienmēr bija laiks. ko mums no tā būs mācīties? ģimenē vajag vismaz 2 bērnus!

Atvainojos, bet pareizi mans komentārs---Ja tā dara četrgadīgs bērns, tad nav iemesla raizēties, dzrīzāk priecāties par bērna pasaules izziņas kāri, kas protams jāierobežo, ja tiek tiek realizēta ekstrēmā , nepieļaujamā veidā. Bet, ja aizmukt uz mežu no savas mātes draudiem grib astoņgadīga meitene, tad tas ir kaut kas pavisam cits.

Jā, no zvēriem jau nav tā sevišķi jābaidās. Cita lieta - no cilvēkiem.

Ja tā dara četrgadīgs bērns, tad nav iemesla raizēties, dzrīzāk priecāties par bērna pasaules izziņas kāri, kas protams tiek realizēta ekstrēmā , nepieļaujamā veidā. Bet, ja aizmukt uz mežu no savas mātes draudiem grib astoņgadīga meitene, tad tas ir kaut kas pavisam cits.